Trīs centrālo Somijas arodbiedrību (SAK, STTK, Akava) ekonomisti ir sagatavojuši analītisku rakstu par Eiropas Savienības ekonomisko politiku, iekļaujot tajā arī savus ieteikumus iziešanai no eiro krīzes.
Šajā rakstā Somijas arodbiedrību ekonomisti norāda uz to, ka eiro zonas valstu krīze var nopietni apdraudēt ne tikai attiecīgo valstu ekonomiku, bet arī visu pārējo ES valstu ekonomiku. Eiro zonas valstu krīzes cēloņi ir meklējami reālajā ekonomikā, nevis spekulatīvajos darījumos finanšu tirgos, ko nereti piemin kā vienu no iemesliem.
Diemžēl jāsecina, ka monetārā savienība nav samazinājusi atšķirības starp valstīm darba ražīgumā vai uzņēmējdarbības izmaksās. Tieši otrādāk – šīs atšķirības ir pat palielinājušās. Kopīga monetārā savienība un politika pieprasa disciplinētu fiskālo politiku, kas diemžēl nav tikusi ievērota.
Lielākajā daļā ES valstu nacionālo parādu apjomi sāka augt jau pirms krīzes sākuma 2008.gadā. Finanšu tirgi sākumā par to īpaši nesatraucās, jo paļāvās uz valstu „glābšanas plānu” iedarbināšanu nepieciešamības gadījumā. Pie tam, Eiropas Centrālā banka (ECB) uzskatīja, ka visu eirozonas valstu izlaistās obligācijas ir vienlīdz drošas.
Šobrīd situācija ir ievērojami mainījusies, jo ieilgušās neskaidrības par eiro zonas nākotni un efektīvu politisko lēmumu trūkums ir radījis pamatīgu stresu gan finanšu tirgos, gan valstu iedzīvotājos un uzņēmumos.
Somijas arodbiedrību ekonomistu galvenie ieteikumi krīzes risināšanai ir šādi:
- Eiropas bankām ir jāpalielina kapitāls, lai tās pārdzīvotu parādu krīzi un nomierinātu finanšu tirgus;
- eirozonas valstīm ir jāizveido mehānisms, kas garantētu to maksātspējas saglabāšanos;
- izveidotajiem finanšu stabilitātes instrumentiem ir jākļūst efektīgākiem un elastīgākiem;
- ECB pakļautībā varētu izveidot atsevišķu banku, kas nodrošinātu eirozonas valstis ar trūkstošajiem līdzekļiem;
- eiro monetārā savienība ir jāsaglabā, lai nepieļautu nenoteiktību, nekontrolētu kapitāla aizplūšanu no D-Eiropas valstīm, vēl lielāku bezdarba līmeni un dzīves līmeņa strauju pasliktināšanos visā reģionā;
- eiroobligācijas nevar uzskatīt par glābiņu parādu krīzes nomāktajām valstīm, tās var kalpot tikai kā papildus stimuls turpmākai izaugsmei;
- vājākajām eiro zonas valstīm ir jāuzlabo sava konkurētspēja, bet spēcīgākajām valstīm ir jānodrošina atalgojuma pieaugums atbilstoši darba ražīguma pieaugumam, lai veicinātu pirktspēju un izaugsmi, neapdraudot konkurētspēju;
- ir kritiski svarīgi, ka nākotnē visas eiro zonas valstis īsteno ilgtspējīgu fiskālo politiku.