Nodarbinātības un Sociālās politikas padomes (EPSCO) sēdē, kas notika šī gada 21. oktobrī, tās dalībnieku vairākums – konservatīvie un liberāļi – iebilda pret jebkādu progresu bezdarba un nabadzības novēršanas jautājumos [Eiropas Savienībā (ES)]. Debates EPSCO sēdē notika tikai dienu pēc tam, kad Eiropas Parlamenta konservatīvo un liberāļu deputāti noraidīja sociāldemokrātu grupas piedāvājumu ieskicēt direktīvu par minimālajām ienākumu shēmām visās 27 ES dalībvalstīs.
Pols Nīrups Rasmusens, Eiropas Sociāldemokrātu partijas prezidents norāda: “Konservatīvie un liberāļi uzbrūk Eiropas sociālo labklājības valstu principiem. Mūsu sociāldemokrātu valdību pārstāvji ES Ministru padomē un ES Padomē smagi cīnās par jaunu darba vietu radīšanu, lai novērstu krīzi un panāktu to, ka fiskālā konsolidācija nesamazina izaugsmi, nenoved pie bezdarba pieauguma un lielākas nabadzības. Konservatīvie un liberāļi ir pret šādu balansētu pieeju. Pat viņu sociālo lietu un nodarbinātības ministri iestājas pret EPSCO lomas pastiprināšanu sociālās nodrošināšanas sistēmu sabrukuma novēršanai.”
Autors: Māris Grīnvalds, Kreisie.LV
Komentējot sēdes iznākumu, Rasmusens uzsvēra: “Konservatīvo spītīgā vēlme norakt minimālo ienākumu ideju izpaužas tad, kad iedzīvotājiem un ekonomikām tā vajadzīga kā nekad agrāk. Jau 120 miljoni cilvēku dzīvo uz nabadzības robežas un tiem nav pietiekamu materiālo ienākumu vai iespēju iesaistīties darba tirgū; un taupības pasākumi šo skaitli palielinās. Tieši tāpēc nabadzības izskaušana ir neatliekama un kritiska problēma, kuru mums jāapņemas atrisināt pēc iespējas plašākiem līdzekļiem. Eiropas sociāldemokrāti turpinās Eiropas minimālo ienākumu shēmu idejas atbalstīšanu, lai cīnītos pret nabadzību un uzlabotu sociālo iekļautību, vienlaicīgi stimulējot pieprasījumu ekonomikā un vēršoties pret recesiju.”
Tiem Kreisie.LV lasītājiem, kas vēlas iedziļināties jautājuma būtībā, iesakām iepazīties ar Hjū Freizera un Erika Marlīra pētījumu „Minimālo ienākumu shēmas ES dalībvalstīs”, kas publicēts 2009. gada oktobrī. Tas balstīts uz dalībvalstu ekspertu aptaujām un satur daudz interesantu faktu par situāciju kopumā un katrā dalībvalstī atsevišķi.
Kā norāda pētījuma autori, “(..) vairumā dalībvalstu minimālo ienākumu shēmas nav pietiekamas, lai nodrošinātu visiem cilvēkiem cienījamu dzīvi, un daudzās no tām situācija ir pavisam slikta. Nav arī skaidrības par to, kā noteikt adekvātu ienākumu līmeni; bieži vien shēmas ir necaurspīdīgas un pretrunīgas izmaksu līmeņu noteikšanas jomā. Ir nepieciešams uzlabot shēmu pārklājumu lielā skaitā dalībvalstu, tāpat arī uzlabot līdzekļu pieejamību, kas ir ļoti izplatīta problēma, kurai vajadzīgs ir daudz sistemātiskāks risinājums. Lai gan ekspertu ziņojumi apstiprina Eiropas Komisijas 2008. gada ziņojumu par to, ka Lielbritānijas, Francijas, Dānijas un Nīderlandes sociālā atbalsta maksājumi ir pieejami 40 līdz 80 procentiem cilvēku, kam pēc tiem būtu vajadzība, tomēr ES vidējais rādītājs atsedz satriecošu realitāti: tikai 18% nestrādājošo un uz nabadzības robežas esošo iedzīvotāju saņem sociālo atbalstu. Tas norāda uz vajadzību pēc ciešas un regulāras minimālo iemaksu shēmu ieviešanas un efektivitātes pārraudzības.” Pētījumā pieejami arī 16 ieteikumi problēmu risinājumiem un shēmu uzlabojumiem Eiropas Savienības līmenī (13. – 15. lpp.).
Attiecībā uz situāciju Latvijā, pētījuma autori citē kādu Latvijas eksperti, kas ziņo, ka „[Latvijā] garantēto minimālo ienākumu (GMI) līmenis nav piesaistīts ienākumus raksturojošiem lielumiem – ne minimālās algas apmēram, ne vidējiem mājsaimniecības budžeta ieņēmumiem, ne iztikas minimumam, ko aprēķina LR Centrālā statistikas pārvalde. GMI līmenis ir lielums, kas ieviests, balstoties uz kompromisu, kas panākts sarunās starp LR Labklājības ministriju un vietējām pašvaldībām; tāpēc tas neilustrē iedzīvotāju dzīves līmeni, bet gan raksturo pašvaldību pozīciju un to iespējas nodrošināt atbalstu trūcīgākajai iedzīvotāju daļai. Tā rezultātā, atbalsts, ko nodrošina GMI pabalsta apmērs, nevar tikt uzskatīts par efektīvu nabadzības novēršanas instrumentu. Labākajā gadījumā tas nodrošina pabalsta saņēmējiem vienādu ienākumu līmeni, novēršot šo iedzīvotāju grupu dzīves līmeņa tālāku pasliktināšanos. Pastāv arī vēl viena problēma ar šī jautājuma risināšanas decentralizāciju līdz vietējo pašvaldību līmenim – pārtikušākās pašvaldības ne vienmēr ir tās, kuru iedzīvotājiem būtu lielākā vajadzība pēc šāda sociālā atbalsta. Latvijā kopumā minimālo ienākumu saņēmējiem pieeja atbalsta mehānismiem, piem., kvalitatīviem pakalpojumiem, ir nepietiekama. Ir ļoti maz šādu mehānismu nacionālā līmenī. Lielākā daļa sociālā atbalsta līdzekļu pašvaldībās, ja runājam par kvalitatīvo pakalpojumu pieejamību trūcīgajiem iedzīvotājiem, tiek novirzīta veselības aprūpes, izglītības, mājokļa/apkures un transporta nodrošināšanai.”
Ievērības cienīgas ir ES situācijas kopskatu ilustrējošas tabulas, kas atrodamas pētījuma pielikumā (55. – 57. lpp.). Skumju ainu par Latvijas minimālo ienākumu sistēmas raksturojumu uz kopējā fona sniedz tabula 58. lappusē, kurā redzams, ka situācija mūsu valstī ir vissliktākā ES gan pieejamības un attīstības ziņā, gan iedzīvotāju aizsardzības pret nabadzību ziņā.
Tiem, kas vēlas regulāri sekot šīs problēmas risināšanas aktualitātēm, iesakām apmeklēt Internet vietni adequateincome.eu, ko uztur Eiropas pretnabadzības tīkla organizācijas.