Vēlēšanu gaisotnē – kārtējais fragments no kņaza Kropotkina “Dumpinieka runām”.
“Vai ir nepieciešams šeit atainot visiem mums pazīstamo, derdzīgo vēlēšanu skatu? Visur – pilsoniskajā Anglijā un demokrātiskajā Šveicē, Francijā un Savienotajās Valstīs, Vācijā un Argentīnas republikā, tiek spēlēta viena un tā pati bēdīgā komēdija.Vai ir vērts stāstīt par to, kā vēlēšanu aģenti un komitejas “sagatavo”, “nokārto”, un “nodrošina” vēlēšanas (viņiem tam izstrādāta vesela zagļu leksika); kā viņi dāļā pa labi un pa kreisi solījumus – politiskus sapulcēs un personiskus sarunās, kā viņi iefiltrējas ģimenēs, glaimo mātei un bērnam, ja vajag, apmīļo ar astmu slimo “vēlētāja” suni vai kaķi. Kā viņi staigā pa dažādām kafejnīcām un krogiem, pierunājot vēlētājus, bet vismazāk ietekmējamos piesaista ar to, ka savā starpā uzsāk viltus strīdus, gluži kā kāršu blēži, kuri grib jūs ievilkt spēlē “trīs kārtis – viena dāma*”. Kā pēc ilgas gaidīšanas kandidāts beidzot parādās “dārgajiem vēlētājiem” ar laipnu smaidu uz lūpām, kautrīgu skatienu un laipnīgu balsi – gluži kā veca megēra – Londonas mēbelēto istabu saimniece, kura grib pievilināt īrnieku ar saldenu smaidu un eņģeļa skatienu. Vai ir vērts pārskaitīt melīgās programmas – vienlīdz melīgas, vai tās būtu oportūnistiskas vai sociāli revolucionāras, kurām pats kandidāts, ja vien viņš ir kaut cik prātīgs un zina cenu, tic tikpat maz kā pareģojumu kalendāra sastādītājs, bet kuru tas aizstāv tik kaislīgi, ar tādu pērkondimdošu balsi, tik ļoti izjustām runām, kā ceļojošs zobu dakteris.”
Tulkojis: Uldis Vanags
“Vai būtu šeit jāuzskaita vēlēšanu izdevumi? Visas avīzes stāsta mums par tiem. Vai jāsniedz kāda vēlēšanu aģenta izdevumu listi, kurā figurē izdevumi “jēra ciskām”, flaneļa jakām un zāļu pudelēm, kuras rūpīgais kandidāts nosūtījis savu vēlētāju “dārgajiem bērniņiem”. Galu galā, vai ir vērts pieminēt izdevumus par ceptiem āboliem un puvušām olām ar mērķi “samulsināt konkurējošo partiju”, – izdevumus kas vienlīdz apgrūtina kandidātu budžetus Savienotajās Valstīs kā pie mums Eiropā izdevumi par apmelojošiem paziņojumiem un “pēdējās stundas manevriem” pirms vēlēšanām.
Bet valdības iejaukšanās vēlēšanu gaitā? “Vietas”, ko tā piešķir saviem līdzskrējējiem, auduma skrandiņas, kuras sauc par ordeņiem, tiesības, ko tā izdod tabakas veikalu turēšanai? Tās solījumi aizsargāt ruletes un spēļu namus, tās nekaunīgā prese, tās spiegi, tās tiesneši un aģenti…
Nē, pietiek! Nerakņāsimies vairs šajā zampā. Vēl tikai viens jautājums: vai ir kaut viena pati zemiskākā pati nelietīgākā cilvēka kaislība, kas netiktu ekspluatēta vēlēšanu laikā? Viltus, apmelošana, zemiskums, meli, izlikšanās – viss netīrais, zvēriskais cilvēka iekšējā pasaulē, – lūk kas tiek uzkurināts visā valstī vēlēšanu perioda laikā.
Tulkotāja piezīme: Pazīstami? Interesanti, par kuru Eiropas valsti ir runa? Latvijai tā kā neatbilst, jo daži vārdi tādi senatnīgi. Situācija jau tā pati, tikai ceļojošu zobu dakteru Latvijā vairs nav, citādi…. Runa gan ir par Rietumeiropu 19 gadsimta beigās (ap 1875 gadu).
Tā tas ir un tā tas būs tikām, kamēr pastāvēs vēlēšanas, ar mērķi izvēlēties sev kungus. Lai arī jūsu priekšā būtu tikai strādnieki, tikai savā starpā vienlīdzīgi cilvēki, lai viņi kādu dienu izdomā izvēlēt no sava vidus pārvaldītājus**, un sanāks tieši tas pats! Dāvanas varbūt arī netiks dalītas, bet izdāļās glaimīgus, melīgus vārdus, un puvuši āboli paliks tāpatās. Un vai var gaidīt ko labāku, kad ļaudis iztirgo savas vissvētākās tiesības?
Kas, patiesi, tiek prasīts no vēlētāja? – Lai viņi norāda cilvēku, kuram varētu tikt uzticētas tiesības attiecībā uz visu, kas tikai viņam ir svēts: viņa pilsoņa tiesībām, viņa bērniem, viņa darbu. Vai tad ir kāds brīnums, ka šādā gadījumā, par šīm karaliskajām tiesībām savā starpā cīnās divi vai trīs tūkstoši blandoņu? Runa iet par to, ka jāatrod cilvēks, vai vairāki cilvēki, kuriem varētu piešķirt tiesības paņemt mūsu bērnus divdesmit viena gada vai deviņpadsmit gadu*** vecumā, ja deputātu kungi atradīs par vajadzīgu, iespundēt viņus uz trim gadiem, bet varbūt arī desmit, kazarmu degradējošajā atmosfērā, vest viņus nokaušanai karā, ko paši būs uzsākuši, bet ko vēlāk, gribot negribot, nāksies izkarot visai valstij. Visa galā izvēlētie deputāti var slēgt un atvērt universitātes, var piespiest vecākus sūtīt bērnus skolā, vai pretēji tam, aizliegt to. Līdzīgi patvaldnieciskam valdniekam, deputāti var atbalstīt kādu rūpniecības nozari, vai, pretēji tam, iznīcināt to, viņi var valsts ziemeļu daļu upurēt dienvidu daļas labā vai otrādi, var pievienot valstij jaunu apgabalu, vai pretēji tam, atdot kādu provinci citai valstij. Viņu rīcībā būs aptuveni trīs tūkstoši miljonu gadā, izplēstiem no darba tautas. Viņiem būs, bez tā visa, karaliskas tiesības nozīmēt izpildu varu, tas ir, tādu varu, kas kamēr atrodas saskaņā ar palātu, ir lielāks despots un tirāns par agrāko karaļa varu****.
…Ko tagad prasa no vēlētāja? – Lai desmit, divdesmit (bet, vēlējot par sarakstiem, visi simts tūkstoši*****) cilvēku, kuri agrāk viens otru nav redzējuši, nekad viens otru nav sastapuši nevienā kopīgā pasākumā, sanāktu kopā viena cilvēka ievēlēšanai. Turklāt viņu ievēlētais saņems visplašākās pilnvaras – ne tajā nolūkā, lai sagatavotu kādu kopīgu pasākumu, vai aizstāvētu tādu vai savādāku lēmumu. Nē! Viņam jāprot darīt viss, jāprot izteikties par jebkuru jautājumu – tirdzniecisku, astronomisku, militāru, finansu, higiēnas utt. – un viņa lēmums kļūs par likumu. Sākotnējais deputātu izvēlēšanas raksturs ir izkropļojies – tas kļuvis par parodiju.
Tādas visuresošas būtnes, kādu patlaban meklē, vienkārši nav. Bet lūk, piemēram, kārtīgs cilvēks, kas atbilst zināmām godīguma un veselā saprāta prasībām, puslīdz izglītots. Viņu, ko, ievēlēs? Protams nē. No viņa vēlētājiem varbūt atradīsies knapi divdesmit, simts cilvēki, kuri zinās viņa tikumus. Viņš nekad nav izmantojis reklāmu, lai izveidotu sev reputāciju, viņš nicina tos paņēmienus, kurus parasti izmanto, lai piespiestu runāt par sevi, un par viņu diez vai nodos vairāk par 200 balsīm. Viņu pat neieliks kandidātu sarakstā, bet izvēlēsies kādu advokātu vai žurnālistu, muldoņu, vai skribentu, kurš ienesīs parlamentā advokātu vai avīžu pasaules tikumus, un ar savu personu papildinās baru, kas balso – vieni par ministriju, otri par opozīciju.”
————————
* Pazīstama arī kā spēle ar uzpirksteņiem un lodīti, kas nezina, lai paprasa vecākai paaudzei, tā vēl atceras šo spēlmaņu aktivitātes Rīgas stacijas tunelī un tirgū.
** Autora izcēlums.
*** Līdz 1922. gadam pilngadība Latvijā, kā arī agrākajā Krievijas impērijā iestājās no 21 gada vecuma, kas nozīmē, ka karadienestā varēja iesaukt tikai no 21 gada vecuma. Ievērojot to, ka Latvijai izmisīgi trūka karavīru pilngadību pārcēla uz 18 gadiem, kas ļāva iesaukt karadienestā no 18 gadu vecuma (bija arī citi iemesli, ne mazāk “cēli”).
**** Runa ir par 19 gadsimta Francijas budžetu un termini attiecas uz Francijas pārvaldes sistēmu. Ja grūti uztvert, aizstājiet summu ar mūsdienu Latvijas budžeta apmēru un vārdu “Palāta” ar vārdu “Saeima”.
***** Latvijas vēlēšanu sistēmā vēlē par sarakstiem.