Piedāvājam Jūsu uzmanībai leģendāru interviju ar Eduardu Berklavu – Latvijas politiķi, valsts un sabiedrisko darbinieku, autoru tā saucamajai “17 latviešu komunistu vēstulei”, kurā tika patiesi atspoguļota PSKP un LKP īstenotā politika Latvijā un kura tika ievietota apmēram 100 preses izdevumos 14 valstīs, kā arī vairākkārt nolasīta ārzemju radio raidījumos. Sakarā ar pretpadomju aktivitātēm bieži pratināts Valsts drošības komitejā un pret viņu gatavota apsūdzība. Intervija veikta burtiski E. Berklava pēdējās dzīves stundās.
Intervētājs: Ervins Labanovskis, 25.11.2004
Todien Rīgu bija pārņēmusi kārtējā negaidītā ziema, kas radīja pilnīgu haosu ielās un nervozitāti visos satiksmes dalībniekos. Dabas stihijas dēļ kavēju tikšanos ar Eduardu Berklavu, tādējādi pievienojoties nikno rīdzinieku skaitam. Biju iesaistījies Latvijas Universitātes projektā “Kultūra kā sovjetizācijas instruments staļinisma periodā” un apņēmies uzrakstīt par stahanoviešiem, padomju laika varoņiem un “paraugu” pārējiem padomju cilvēkiem. Lai arī materiālu par šo kustību bija pietiekami, šķiet, trūka kāda aculiecinieka iespaidu, atmiņu. Prātā acumirklī ienāca Eduarda Berklava vārds. Cilvēks, kas aktīvi piedalījās tā laika notikumos, kurš atradās augstos partijas amatos, cilvēks, kurš spēj paskatīties paškritiski uz sevi un sistēmu, kurai kādreiz bija ticējis.
Iepriekš sazvanījušies, sarunājām tikties ceturtdien, 25. novembrī, pulksten deviņos no rīta.
Berklava kungs sagaidīja mani pie ārdurvīm. Liela auguma sirms vīrs ar staltu stāju un putenī plīvojošiem matiem, ģērbies treniņbiksēs un gaišā kreklā ar zilām rūtiņām. Atvainojos par kavēšanos, bet, šķiet, tā nebija viņu saērcinājusi. “Nekas, nekas! Mums vienkārši būs mazāk laika aprunāties.” Uz dzīvokli kāpām lēni, ik pēc brītiņa atpūzdamies.
“Man ir bijuši vairāki infarkti,” it kā atvainodamies par gausumu, sacīja Berklavs. (Vēlāk uzzināju, ka viņš bija lūdzis piešķirt dzīvokli zemākā stāvā, taču, šķiet, dzirdīgas ausis nebija atradis.)
Dzīvoklis vienkāršs, mēbeļu nedaudz. Ievērojamākā no tām — grāmatskapis gar visu sienu. Acīs iekrita A. Čaka “Mūžības skartie” priekšplānā. Grāmatas, avīzes un vēstules atradās visur — uz galda, gultā, uz grīdas.
“Reiz bija arī visi Ļeņina Kopoti raksti, tos izmetu ārā,” Berklava kungs teica, pametis skatienu uz grāmatu rindām.
— Jums noteikti ir nācies saskarties ar tā saucamo stahanoviešu kustību. Kādi bija tās mērķi un kādus līdzekļus komunistiskā partija izvēlējās, lai tos sasniegtu?
— Ar stahanoviešu kustību visvairāk es saskāros 1941. gadā. Partijas centrālā komiteja pieprasīja komjaunatnei izvirzīt vienu vislabāko jaunieti PSRS Augstākajai Padomei. Mēs piedāvājām vairākus agrāk pagrīdē darbojošos komjauniešus, taču mums norādīja, ka vajagot kādu no strādnieku vidus, kādu stahanovieti, paraugu pārējai jaunatnei. Tā mēs sākām meklēt Latvijas pirmo stahanovieti un atradām. Tobrīd Juglas tekstilfabrikā “Rīgas audums” augstus darba rezultātus uzrādīja audējas. Pēc sarunām ar strādniecēm izvēlējāmies jaunu meiteni Hildu Miezi. Meitene bija glīta pēc izskata un runātīga. Vēlāk CK man jautāja, kur mēs tādu brīnumu esot atraduši. Taču meitene sagādāja mums arī ne mazums galvassāpju. Hilda bija ņipra meitene, kurai interesēja ballītes un puiši, bet tas it kā neatbilda Augstākās Padomes deputātes stājai. Toties viņa ātri iejutās politiķes ādā un drīz spēja uzstāties auditorijas priekšā ne sliktāk kā citi politiskie darbinieki. Tiesa, jāteic godīgi, viņa neko daudz nesaprata no Augstākās Padomes darba un pieņemtajiem lēmumiem.
Reiz pēc atgriešanās no PSRS Augstākās Padomes sēdes tika sarīkota rūpnīcas kolektīva sapulce. Lai izskaidrotu Augstākās Padomes lēmumus, bija uzaicināts arī CK sekretārs Žanis Spure. Sapulces dalībnieki gaida Hildu, taču viņas nav. Pēc krietna laika sprīža, lai izietu no neveiklās situācijas, paziņoju, ka viņa ir slima, un lūdzu Ž. Spurem sākt. Pēc viņa otrā teikuma zālē ienāk Hilda vakarkleitā un nemaz neizskatās pēc slimnieces. Vēlāk uz aizrādījumu viņa atbildēja: “Hm, kas jūs tāds esat, lai mani mācītu? Es esmu PSRS Augstākās Padomes deputāte.”
To mēs zinājām, kādas viņiem tiesības, nācās apieties kā ar baltiem cimdiem. Turklāt viņai kādu laiku līdzi braukāja viens krievu kapteinis, kas laikam bija Hildā samīlējies. Amizanti bija vērot tās uzstāšanās, kurās Hilda pateica pāris vārdu, pēc tam nāca šis kapteinis un pusstundu slavēja Hildu un padomju iekārtu.
Stahanoviešu kustības mērķis jau nebija slikts — ieinteresēt cilvēkus celt ražošanas līmeni. Tobrīd ražošanas līmenis bija ārkārtīgi zems. Latvijas rūpniecību vajadzēja pārorientēt no Rietumu tirgus un izejvielām austrumu virzienā. Kustība spēlēja uz cilvēku godkārību un materiālo ieinteresētību.
Vēlāk ar šiem jautājumiem nodarbojos minimāli, jo nāca karš, pēc tam man bija citi pienākumi.
— Kā jūs brīvajā Latvijā, kur kopumā valdīja naidīgums pret komunistiem, iestājāties komjaunatnē?
— Biju strādnieks Kuldīgā rūpnīcā “Vulkāns”. Vienu dienu pamanīju pilsētā uz sienas “Darba jaunatnes” aģitācijas uzrakstus. Nodomāju, ka darba jaunatne taču esmu arī es! Kāpēc neaiziet? Tobrīd sevī jutu kaut kādu nemieru, vēlmi sabiedriski aktīvi darboties. Mani “Darba jaunatnē” laipni sagaidīja. Vēlāk iestājos arī Bruno Kalniņa veidotajā “Strādnieks, Sports un Sargs”, kas rīkoja dažādus sporta pasākumus. Tad nāca 15. maija apvērsums. Iespējams, ja Ulmanis nebūtu veicis šo apvērsumu, mans ceļš nebūtu vedis pie komunistiem. Drīzāk pie sociāldemokrātiem.
No šīsdienas skatījuma, es negribu teikt, ka Ulmanis tobrīd rīkojās nepareizi. Partijas sevi bija izsmēlušas, tās dalījās pēc visiem iespējamiem veidiem — tautībām, mantiskā stāvokļa, interesēm. Taču tobrīd, aizliedzot visas partijas un arī sabiedriskās organizācijas, tika būtiski ierobežota sabiedriskā darbība, kas man jau bija iepatikusies.
“Darba jaunatnē” bija iesaistījušies vairāki komunisti, mani draugi. Viņi man jautāja: ko darīsim, Eduard, staigāsim pa ballītēm vai nodarbosimies ar kaut ko nopietnāku? Tā pamazām es sāku pagrīdes darbu kā komunists. Vienu brīdi biju atbildīgs par pagrīdes tipogrāfiju, piedalījos dažādos pasākumos, līdz mani arestēja. Tas notika brīdī, kad grasījos iemest pastkastē privātu vēstuli. Politpārvaldes darbinieki domāja, ka tā būs kāda ar partiju saistīta vēstule. Tik un tā man piesprieda trīs gadus akmenslauztuvēs, no kurām, pateicoties Ulmaņa izsludinātajai amnestijai par godu 15. maija apvērsumam, tiku atbrīvots trīs mēnešus pirms termiņa.
Pēc Latvijas okupācijas tiku aicināts vadīt komjaunatni. Tā man dzīvē notika vairākkārt — neviens man nejautāja, vai vēlos, bija jāiet un viss. Ieņēmu vairākus amatus. Kad sāku vienu apgūt, tiku iecelts nākamajā, kur no veicamajiem pienākumiem maz ko sapratu.
Jāatzīst, biju dedzīgs komunists, ticēju, ka daru Latvijai labu. Vispār pēc būtības biju naivs cilvēks, kas it kā redzēja gaišu mērķi.
Tā man vienreiz no Maskavas zvanīja komjaunatnes pirmais sekretārs: “Kāpēc tik lēni augam?” Nu, es, naivs būdams, arī stāstīju, ka mēs uzņemam tikai labākos, kā statūtos rakstīts. Tikai vēlāk, Maskavā studēdams marksismu-ļeņinismu, nonācu pie atskārsmes, ka reālā dzīvē ne tuvu nav tas pats, kas rakstīts teorijā.
Pēc studijām Maskavā bija nolemts mani paturēt PSRS galvaspilsētā un iecelt kādā atbildīgā amatā. Es darīju visu, lai viņi mani laistu atpakaļ, taču nekas nelīdzēja. Visbeidzot es paziņoju, ka nevaru ieņemt tik atbildīgu amatu, jo man rados ir bijušais Latvijas kara skolas audzēknis, tagad trimdas latvietis. Galu galā šis arguments viņus pārliecināja un tiku palaists atpakaļ uz Latviju.
Beigu beigās kļuvu par Viļa Lāča vietnieku. Tobrīd jau pilnā sparā norisa Latvijas pārkrievošana. Ekonomiski nepamatoti te attīstīja smago rūpniecību tikai ar vienu mērķi — ievest papildu darbaspēku, tādējādi mainot nacionālo sastāvu.
Latvijas rūpniecība tradicionāli bija vērsta uz augsti kvalificētu darbaspēku un enerģiju maz prasošu rūpniecību. Bet tagad tika celtas metāla pārstrādes rūpnīcas, kurām izejvielas vajadzēja vest no lieliem attālumiem. Līdz ar straujo cilvēku pieplūdumu sāka rasties arī dzīvokļu problēmas. Iebraucēju ģimenes dzīvokļus ieņēma, pat pirms tie tika pabeigti. Viņi bija gatavi dzīvot pat uz ielas. Man nācās dot norādījumus, lai viņus no turienes padzen. Tajā laikā arvien lielākās domstarpībās nonācu ar citiem partijas pārstāvjiem — kategoriski iestājos pret dzīvošanas atļauju izsniegšanu padomju armijas virsniekiem, kuri brauca mācīties uz aviācijas institūtu, tāpēc saasinājās attiecības ar vairākiem partijas vadības locekļiem Latvijā.
Vēlāk, kad mani apvainoja nacionālismā, viens no apsūdzības punktiem bija tas, ka neļāvu būvēt mājas pēc Maskavas projekta. Vēl tagad Juglā pāris tādas var redzēt. Divstāvīgas ar maziem logiem, pilnīgi neatbilstošas Rīgas sejai. Toreiz piegāju pie Viļa Lāča un teicu: “Varbūt pēc gadiem tādu Berklavu neatcerēsies, bet jūs, Vili Lāci, jau nu noteikti, un ko tad teiks par jūsu laikā izveidoto Rīgas seju?” Tas iedarbojās un man atļāva mainīt māju projektus, uzceļot vairākas mājas no vietējiem materiāliem.
Spilgti atceros brīdi, kad Ņikita Hruščovs bija atlidojis uz Rīgu. Pirmais viņa jautājums bija: kur ir Eduards Berklavs? Pienācis pie manis, viņš kratīja pirkstu un vaicāja: “Kas jūs esat par cilvēku? Ja labs, tad tas jums vēl jāpierāda, ja slikts, tad mēs jūs noslaucīsim no zemes virsas.” Dzirdēju, ka arī Kalnbērziņam tika pārmests: “Ko jūs te savā degungalā esat pieļāvis!”
Pēc tam visādi mēģināja no manis tikt vaļā, taču neko īsti nevarēja piesiet, jo, tā kā biju lasījis Ļeņina rakstus par nacionālo politiku, atbāzu viņiem ar Ļeņina citātiem. Beigu beigās man izteica stingro rājienu par nacionālās politikas izkropļošanu un brīdināja: ja nemainīšu domas, tad man atņems partijas biļeti. Taču es biju gatavs to atdot pēc pirmā pieprasījuma, tā man vairs nebija vajadzīga.
Mani aizsūtīja prom no Latvijas uz Vladimiru un lika vadīt apgabala kinofikācijas nodaļu. Tas bija darbs, kur faktiski neko nevarēju ietekmēt, jo iepriekš jau bija noteikts, ka tādu un tādu padomju filmu jārāda tik ilgi, neskatoties uz to, ka zāles bija tukšas, bet, piemēram, “Lielisko septiņnieku” tikai dažus seansus, kaut arī zāles bija pārpildītas. Blakus man vienmēr bija pielikts klāt kāds cilvēks, kas skatījās, vai nedaru kaut ko pretvalstisku. Reiz kāds no drošībniekiem man teica: “Mēs zinām, biedri Berklav, jūs esat tāds cilvēks, kurš saka to, ko domā.” Jā, tāds es tiešām esmu.
— Redzu, jums daudz raksta vēstules…
— Jā, katru dienu pienāk pa vairākām. Regulāri sarakstos ar vairākiem trimdas latviešiem. Cenšos rakstīt, izteikties un, kamēr būs skaidrs saprāts, tikmēr to arī darīšu. Tikai tad, kad jutīšu, ka kļūstu par apsmieklu citiem, kāds savulaik bija kļuvis Andrejs Upīts, metīšu mieru.
* * *
Eduards Berklavs todien mani pārsteidza ar lielisko atmiņu un domas loģisko izklāstu. 90 gadu vecumā! Vakarā savā dienasgrāmatā ierakstīju: “Gadsimta dzīva liecība — ticība, cīņa, vilšanās, ticība, cīņa, vilšanās. Cilvēks — Eduards Berklavs.”
Atvadāmies. Durvīm aizveroties, E. Berklavs vēl nosauc: “Lai jums veicas!”
Atbildu: “Arī jums visu to labāko!”
Tajā pašā vakarā šā sirdsapziņas cilvēka sirds stāja pukstēt.