Atis Lejiņš, Brīvības un solidaritātes fonda priekšsēdētājs: “Nesen tviterī man kāds lasītājs palūdza, lai pastāstu savas atmiņas par sociāldemokrātu Bruno Kalniņu, kuru tiku saticis dzīvē. Par to, kādi bija viņa uzskati. Apsolīju to izdarīt, tagad mēģināšu solījumu izpildīt.
Bruno Kalniņš, pateicoties viņa pieredzei 1940. gadā, kļuva par vadošo “pretpadomju elementu” trimdā. Viņš iekaroja arī redzamu vietu rietumu Eiropas sociāldemokrātu vidū; viņam vienmēr deva vārdu Sociālistiskās internacionāles kongresos. Iepazinos ar viņu jau 1968. gadā, un jāatzīst, ka viņa politiskā pieredze man bija liela svētība cīņā ar Komunistisko partiju un “KGB”. Neiekritu, kā dažs labs panaivs trimdinieks, – īpaši kas attiecas uz Kultūras sakaru komiteju, kas bija slēpta VDK filiāle. Kad sākās Atmoda, Kalniņš ar visu spēku atbalstīja Latvijas Tautas Fronti, arī visus ierosinājumus, kurus LTF vadība izvirzīja Zviedrijas valdībai. Pats biju klāt sarunās starp Zviedrijas ārlietu ministru Stenu Andersonu un Kalniņu, kurā ministrs prasīja, vai uzticēties LTF un vai LTF nepametīs cīņu pusratā.
Šodien lieti noderētu Kalniņa viedoklis par lielo propagandu, kas nāk no Urbanoviča, – ka Krievija glābs Latvijas ekonomiku. Juris Paiders slavēja Baltkrievijas Lukašenko tāpat, kā to darīja Rubiks, bet paskat, kā Maskava izrīkojas ar Lukašenko tagad! Saintegrēja Baltkrievijas ekonomiku tik lielā mērā ar Krievijas, ka tagad, kad redz, ka vairs nav labi, un cenšas pielabināties rietumiem, Maskavā palaiž sevis kontrolētā TV vismelnāko propagandu pret Lukašenko, kādu vien var iedomāties. Skaidrs, ka atmaskojošā informācija varēja nākt tikai no Baltkrievijas slependienestiem! Tiktāl bija notikusi “integrācija”…
Bet vai Krievija ir labāka par Lukašenko? Paidera kolēģi simtiem nogalināti, un neviena politiskā slepkavība nav tiesā izmeklēta, kā to nupat Medvedevam Maskavā aizrādīja Merkele.
Jā, Bruno Kalniņš tiešām mums šodien būtu nepieciešams – šķiet, daudzi no mums pavisam aizmirsuši 1940. gadu un tā sekas.”