Tā vietā, lai risinātu valstij tiešām būtiskus jautājumus (piemēram, ekonomiskās problēmas un nerimstošo iedzīvotāju emigrāciju), labējo partiju politiķi ir radījuši pseidoproblēmu – un ar neredzētu degsmi cenšas tautu glābt no pašas tautas…
Viņuprāt, situācija ir tik kritiska, ka tauta kuru katru brīdi sevi saraus gabalos, sagraus valsts pamatus, pat vairs nestrādās, jo nodarbosies tikai ar parakstu vākšanām, lai nedēļas nogalēs balsotu referendumos. Tā rezultātā skolotāju algas, slimnīcu budžeti un pensijas tiks iztērētas parakstu vākšanām un balsošanām. Un pat tad, ja daļa sabiedrības šai histērijai nepakļausies, 10000 fanātiķu un 140000 viņu atbalstītāju jau ir gatavi šo haosu aizsākt. Tādēļ Saeimai, cik vien ātri iespējams, parakstu vākšana jāpadara dārga un nepieejama.
Ansis Dobelis, progresivie.lv
Žēl, ka labējiem politiķiem šīs priekšnojautas vai ekstrasensu spējas, kas ļauj paredzēt valsts izputināšanu, nebija agrāk. Būtu varējuši izvairīties no ekonomiskās krīzes, banku bankrotiem un citām likstām un politiķu neizdarībām, kas sabiedrībai maksājušas miljonus un miljardus latu.
Jā, var jau teikt, ka parakstu vākšanas un tautas nobalsošanas ir dārgas. Ja pilsoņi paši par savu naudu savāc 10000 parakstu, valstij parakstu vākšanas otrais posms tiešām var izmaksāt ap pusmiljonu latu. Aptuveni tik pat, cik vienas valdošās partijas priekšsēdētāja dzīvoklis, neskaitot 65000 latu vērto Audi, kas arī tiek apmaksāts no nodokļu maksātāju naudas. Tad rodas jautājums, kurš valstij rada lielākus izdevumus – paši labējo partiju politiķi ar nesamērīgajiem reprezentācijas izdevumiem vai sabiedrība ar savām politiskajām iniciatīvām?
Patiesībā parakstu vākšana ir mehānisms, kā sabiedrībai ir izdevies kaut daļu savas naudas nosargāt no izšķērdēšanas, privatizēšanas un nozagšanas. Sabiedrība vien ar dažām iniciatīvām ir atpelnījusi visas līdz šim organizētās parakstu vākšanas un samaksājusi arī par nākamajām. Skaidrākais piemērs šeit ir parakstu vākšana, lai apturētu Latvenergo privatizāciju. Pateicoties tam, ka Latvenergo joprojām ir valsts uzņēmums, krīzes gados (2008 – 2011) tas valsts budžetā dividendēs iemaksāja vārāk kā 108 miljonus latu. Ja tauta nebūtu apturējusi Latvenergo privatizāciju, tad visa šī nauda būtu nonākusi privatizētāju kabatā.
Veiksmīgā Latvenergo nosargāšana, ļoti iespējams, neļāva vispārējās privatizācijas atbalstītājiem ķerties pie Latvijas Valsts Mežiem un citiem sabiedrības īpašumiem. Ja šie valsts uzņēmumi nebūtu nosargāti, krīzes gados vēl ne viena vien slimnīca būtu aizslēgta, skola likvidēta – un skolotāju, medicīnas darbinieku, policistu esošās algas būtu tikai sapnis. Nemaz nerunājot par tādiem riskiem kā valsts ekonomiskās neatkarības absolūta zaudēšana…
Esmu pārliecināts, ka arī parakstu vākšana, kas noslēdzās ar jauniegūtām tautas tiesībām rosināt Saeimas atlaišanu, ir devusi netiešus (iespējams, arī tiešus) finansiālus ieguvumus valstij. Atcerēsimies, ka šī parakstu vākšana lielā mērā aizsāka procesu, kura rezultātā no parlamenta tika patriektas vairākas partijas, kuru līderi bija varen cītīgi personīgā biznesa veidotāji uz valsts un sabiedrības rēķina.
Papildus jau minētajam jāatzīst, ka Latvijā nav notikusi neviena parakstu vākšana vai tautas nobalsošana, kas būtu valstij radījusi būtisku finansiālu vai kāda cita veida kaitējumu. Atšķirībā no lēmumiem, ko pieņēmuši deputāti un ministri, – viņu lēmumi tiešām ir radījuši finansiālus zaudējumus grandiozos apmēros un pat apdraudējuši valsts drošību. Tauta referendumā ir nobalsojusi par savu neatkarību, vācot parakstus, apturējusi Latvenergo privatizāciju, panākusi tiesības rosināt parlamenta atlaišanu, referendumos nobalsojusi par iestāšanos Eiropas Savienībā un iestājusies pret slavenajiem grozījumiem drošības iestāžu likumā.
Pat nesenajā referendumā par divām valsts valodām tauta skaidri un pārliecinoši nodefinēja savu pozīciju. Lielākie emociju un konfliktu uzkurinātāji šo notikumu gaitā bija tieši politiķu vidū, arī valdošajā koalīcijā.
Lai novērstu teorētiskos riskus, kas pastāv, saglabājot esošo divpakāpju parakstu vākšanas sistēmu, pietiktu ar saprātīgi zemu finansēšanas griestu noteikšanu kampaņām, kā arī iniciatīvu finansēšanas avotu atklāšanu. Savukārt, valsts savus tēriņus tautas nobalsošanām var būtiski samazināt, ieviešot elektronisko parakstīšanos un tādu pašu balsošanu; tas samazinātu izdevumus arī vēlēšanu organizēšanā.
Ar to pietiktu, ja vien patiesais likumu izmaiņas mērķis tiešām ir sistēmas pilnveidošana un risku novēršana. Bet varbūt parakstu vākšanas būtiska ierobežošana ir sabiedrības sodīšana par jaukšanos „tur, kur nevajag”? Un pie viena tiek nodrošināts, ka nākotnē par līdzīgiem jautājumiem varēs izlemt šaurā lokā.