Kādreiz politiķi centās izskatīties nopietni, stingri un autoritatīvi. Mūsdienu postmodernajā sabiedrībā politika tomēr arvien biežāk tiek uztverta un attēlota kā farss. Politisko procesu atspoguļošanai medijos un politiķu komunikācijai ar sabiedrību jau nereti piemīt klaji izklaidējošs un spēlei līdzīgs raksturs. Politiķi tagad cenšas izskatīties „demokrātiskāki”, draudzīgāki un tuvāki saviem vēlētājiem. Par normālu parādību kļūst dziedošs vai saksofonu spēlējošs valsts prezidents, kankānu dancojoši deputāti, parlamentā ievēlēta pornozvaigzne. Zūd robeža starp politisko kultūru un popkultūru. Tā rodas poppolitika.
Andrejs Berdņikovs, Dr.sc.pol. Raksta pirmpublikācija: satori,lv
Ar poppolitikas jēdzienu šajā rakstā tiek saprasta popkultūras izklaides mehānismu izmantošana politisku mērķu sasniegšanai. Nav šaubu, ka popkultūras līdzekļu un estētikas pārdomāta izmantošana politikas sfērā var palīdzēt īstenot daudzus politiskās komunikācijas uzdevumus, reizē padarot politiku atraktīvāku, interesantāku un informācijas pasniegšanas ziņā cilvēkam draudzīgāku. Popkultūras līdzekļi var arī kompensēt administratīvo, finanšu un organizatorisko resursu trūkumu. Iespējams daļēji šī pēdējā iemesla dēļ popkultūras izklaides potenciāls vienmēr bija plašāk un mērķtiecīgāk izmantots protesta kustībās, nevis uz vēlēšanām orientētajās politiskajās partijās.
Protesta politiku šobrīd vispār nevar iedomāties bez popkultūras un kontrkultūras izklaidējošiem komponentiem. Par mākslas, it īpaši mūzikas milzīgo lomu 20. gs. 50. un 60. gadu pretkara un pilsoņtiesību kustībās ir sarakstīts milzums grāmatu. Savā 1969. gada „Esejā par atbrīvošanu” Herberts Markūze raksturoja to laiku notikumus kā barikādes un dejas grīdas apvienošanu (mixing the barricade and the dance floor)[1]. Šobrīd daudzi pētnieki uzsver „Dari to pats” (Do it yourself) estētikas, panku subkultūras un situacionistu ideju ietekmi uz mūsdienu kreisā spārna aktīvistiem un globālā taisnīguma kustību (Global Justice Movement)[2]. Rietumu pasaulē karnevāla kostīmi, radikālais čerlidings (radical cheerleading), teatrālais šovs un muzicēšana kļuvusi par gandrīz ikviena mūsdienu masu protesta elementiem. Jāatzīmē, ka popkultūras un kontrkultūras instrumentus protesta politikā plaši izmanto ne tikai kreisie aktīvisti, bet arī labējie ekstrēmisti, kas izpaužas, piemēram, kā „baltās varas” (white power) rokmūzikas festivālu rīkošana, īpašu tetovējumu kultūra, noteiktā estētikā balstīts futbola huligānisms utt.
Rietumu demokrātijās par labu praksi jau sen kļuvusi opozicionāro politisko aktīvistu un popkultūras pārstāvju sadarbības projektu īstenošana. Kā interesantus vēsturiskos piemērus var minēt britu iniciatīvu „Sarkanais ķīlis” (Red Wedge) un amerikāņu projektu „Baltās panteras partija” (White Panther Party). „Sarkanais ķīlis” bija populāros mūziķus apvienojoša organizācija, kas 20. gs. 80. gados Apvienotajā Karalistē centās iesaistīt politikā jauniešus, mobilizējot viņus pret Mārgaretas Tečeres vadītās valdības politiku. Savukārt „Baltās panteras partija”, kas tika dibināta ASV 20. gs. 60. gadu beigās afroamerikāņu organizācijas „Melnās panteras partija” atbalstam, savā cīņā pret rasismu, diskrimināciju un visāda veida represīvajiem varas mehānismiem plaši izmantoja roka un frīdžeza mūziķu palīdzību atbalstītāju piesaistei. Līdzīgas organizācijas pastāv ne tikai Rietumu demokrātijās: piemēram, mūsdienu autoritārajā Krievijā aktīvi darbojas domubiedru grupa „Ko darīt?” (Что делать?), kas apvieno opozicionāros māksliniekus, rakstniekus un politiskos aktīvistus.
Popkultūras nozīme protesta politikā un nekonvencionālajā līdzdalībā ir daudz vairāk izpētīta nekā tās loma uz valsts varas iegūšanu vai saglabāšanu orientēto politiķu un politisko partiju darbībā. Ir acīmredzams, ka politiķi vienmēr pielietojuši šova paņēmienus savas popularitātes vairošanai, neskatoties uz to, vai tie nākuši pie varas demokrātiskā ceļā vai rīkojot valsts apvērsumus. Runājot par spilgtākajiem politiskajiem šoviem pasaules vēsturē, uzreiz nāk prātā 20. gs. 20. un 30.gadu totalitāro un autoritāro režīmu vadoņi, kas savu tēlu veidoja ar emocionālu uzrunu, greznu militāro parāžu un pompozu ceremoniju palīdzību, plaši izmantojot tā laika masu kultūras līdzekļus. Mūsdienās politiķi tomēr ir spiesti balstīties pilsoņiem draudzīgākā, egalitārākā un interaktīvākā šova taktikā.
Jauno informācijas un komunikāciju tehnoloģiju ienākšana cilvēka ikdienā radīja informētāku, skeptiskāku un daudzējādā ziņā kritiskāk domājošu pilsoni, kurš šobrīd ironiskāk un ciniskāk nekā iepriekšējos laikos uztver politiķu deklaratīvos paziņojumus un pretenciozos vēstījumus. Tas, kas agrāk iedvesa cieņu, tagad bieži vien šķiet kuriozs un smieklīgs. Vismaz Rietumos autoritārajam valdīšanas stilam, kas tradicionāli balstās uz pompozām varas apliecināšanas ceremonijām, simboliem un rituāliem, vairs nav lielu izredžu nodrošināt sev leģitimitāti pilsoņu acīs. Tas liek politiķiem pielietot citas politiskā šova stratēģijas, kurās lielāka loma ir humoram, interaktivitātei un emocionāli pacilājošai un izklaidējošai politiskajai informācijai nekā tiešai vienvirziena propagandai.
Pazīstamais slovēņu domātājs Slavojs Žižeks uzskata, ka pēc Aukstā kara beigām pasaule iegāja jaunā ērā, kur par galveno valdīšanas modeli kļuva depolitizēta ekspertu pārvalde un interešu tehniska koordinācija. Līdz ar to politiķu un politisko partiju konkurences cīņā krasi samazinājās ideoloģiskās mobilizācijas nozīme. Pēc Žižeka domām, vienīgais veids, kā var mobilizēt cilvēkus un izraisīt kaislības šajā politiskajā sistēmā, ir kultivēt bailes – bailes no imigrantiem, no ekoloģiskās katastrofas, no pārmērīgas valsts iejaukšanās utt.[3] Jāpiebilst, ka vēl viens veids, kā var rosināt kaislības un emocijas šādos apstākļos, ir padarīt aizraujošāku politisko komunikāciju, laižot darbā popkultūras instrumentus.
Kamēr dažādu baiļu nemitīga kultivēšana vienmēr bijusi galvenā Latvijas politiķu varas iegūšanas un noturēšanas stratēģija, popkultūras līdzekļu izmantošana Latvijas politikā aizvien nav sevišķi attīstīta. Labākajā gadījumā var runāt par salīdzinoši primitīvu šova loģikā balstītu populistisku paņēmienu pielietošanu vēlēšanu kampaņās un atsevišķās politiskajās akcijās. Šajā ziņā spilgtākais piemērs Latvijas vēsturē joprojām ir “Tautas kustības Latvijai” jeb Joahima Zīgerista partijas priekšvēlēšanu kampaņa 6. Saeimas vēlēšanās, kas izrādījās negaidīti efektīva, par spīti negatīvajai plašsaziņas līdzekļu attieksmei. Var pieminēt arī “Muļķu partijas” un pašreizējā Liepājas domes deputāta Stīna Lorensa priekšvēlēšanu kampaņas, kuras arī lielā mērā balstījās uz popkultūras estētiku. Šai estētikai daļēji atbilst arī nesens partijas LPP/LC biedru kongresa lēmums pārdēvēt partiju par “Šlesera Reformu partiju LPP/LC”, šādā veidā ņirgājoties par eksprezidenta Valda Zatlera vadītās partijas nosaukumu.Tam, ka Latvijas politiķi joprojām līdz galam nav iemācījušies veiksmīgi pielietot popkultūras sniegtas mobilizācijas iespējas, nevajadzētu īpaši uztraukt Latvijas sabiedrību. Sabiedrības interesēm kaitīgāka ir drīzāk popkultūras līdzekļu vāja un neizteiksmīga izmantošana Latvijas protesta politikā. Pēc neatkarības atgūšanas Latvijas kultūras darbinieku un mākslinieku, tajā skaitā popkultūras pārstāvju, līdzdalība pilsoniskās sabiedrības iniciatīvās bija epizodiska, nepietiekami redzama un ne vienmēr konsekventa. Pilsonisko iniciatīvu savienošana ar popkultūras izklaides iespējām līdz šim bija novērojama galvenokārt flešmoba akcijās, laiku pa laikam notikušajos, par labu kādam politiskajam spēkam aģitējošajos rokkoncertos, „oligarhu kapusvētkos” un līdzīgos pasākumos. Atjaunotajā Latvijā diemžēl nekad nav bijis britu „Sarkanajam ķīlim” līdzvērtīgas organizācijas, kas mērķtiecīgi un pārdomāti censtos mobilizēt pilsonisko sabiedrību pozitīvām pārmaiņām, izmantojot popkultūras instrumentus.
———————————
[1]Marcuse, H. An Essay on Liberation. Boston: Beacon Press, 2000. P. 26.
[2]Skatīt, piemēram:Graeber, D. Direct Action: An Ethnography. Oakland; Edinburgh: AK Press, 2009. P. 241; 258.
[3]Žižek, S. Liberal Multiculturalism Masks an Old Barbarism with a Human Face. guardian.co.uk, October 3, 2010. Pieejams: http://www.guardian.co.uk/commentisfree/2010/oct/03/immigration-policy-roma-rightwing-europe