Teikmanis par federālu Eiropu

28 / 08 / 2010
Share 'Teikmanis par federālu Eiropu' on Draugiem Share 'Teikmanis par federālu Eiropu' on Facebook Share 'Teikmanis par federālu Eiropu' on Google+ Share 'Teikmanis par federālu Eiropu' on LinkedIn Share 'Teikmanis par federālu Eiropu' on LiveJournal Share 'Teikmanis par federālu Eiropu' on Pinterest Share 'Teikmanis par federālu Eiropu' on Tumblr Share 'Teikmanis par federālu Eiropu' on Twitter Share 'Teikmanis par federālu Eiropu' on Wordpress Share 'Teikmanis par federālu Eiropu' on Email

Mākslas zinātnieks, LMA prorektors, docents Andris Teikmanis intervijā “Neatkarīgajai” paudis uzskatu, ka tādai Latvijai, kāda tā ir patlaban, federāla Eiropa ir plāns A. Viņaprāt, patlaban situācija Latvijā ir dramatiska – valsts elite nav konkurētspējīga Eiropas līmenī – kas labi atspoguļojas tajās prioritātēs, kuras tiek izvirzītas sabiedrībai. Latvijas sabiedrība diemžēl neesot gatava maksāt par lietām, kas varētu valsti attīstīt vai padarīt konkurētspējīgāku.

Avots: Ja nav savas valsts būvniecības, tad – federālā Eiropa (NRA)

– Kāpēc jums nav diezgan ar Eiropas Savienību, kādā esam?

– Šobrīd Eiropas Savienībā spēkā ir Lisabonas līgums, kura sastāvdaļa ir Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Taču hartā definētās pamattiesības (tiesības uz dzīvību, uz veselību, uz izglītību, uz sociālo nodrošinājumu un sociālo palīdzību) neaptver visus ES pilsoņus vienādi.

Piemēram, bērnam, kurš piedzimst Latvijā 2010. gadā, ir mazākas tiesības uz veselību vai izglītību, tai skaitā arī mazākas tiesības uz augstāko izglītību nākotnē, nekā bērnam, kurš piedzimst 2010. gadā, teiksim, Dānijā.

Tātad vienas savienības pilsoņi, zem viena karoga, bet ar ļoti atšķirīgām tiesībām un ļoti atšķirīgām iespējām izdzīvot.

Var teikt, ka tā ir katras atsevišķas valsts darīšana, tomēr, ja lokālā valdība nespēj nodrošināt nedz izglītības finansējumu, nedz veselības aizsardzību saviem pilsoņiem tādā līmenī, kā to spēj vidēji ES, tā vairs nav tikai Latvijas problēma, tā jau ir pašreizējā Eiropas Savienības modeļa krīze.

– Tātad Latvijai federālā Eiropa būtu tāds kā bēgšanas projekts no savas patstāvības mazspējas?

– Jā, bet tas nozīmētu bēgt no tā, kas esam. Neaizmūkot no vietas, kurā dzīvojam. Jo runa ir par to, kur mēs gribam atrasties pēc divdesmit gadiem. Ja mēs pēc divdesmit gadiem gribam sēdēt šeit pat Latvijā, zem Latvijas ābelēm, diskutēt par dzīvi un audzināt bērnus, tad mums jāvirzās uz federālo Eiropu. Pretējā gadījumā – jāmūk prom jau šobrīd.

Jo, piemēram, Finanšu ministrijas valsts sekretārs nesen izteicās, ka pēc divdesmit gadiem pensionāru skaits Latvijā būs tik liels, ka tas radīs nopietnākas budžeta problēmas par tagadējām. Fantastiski! Mēs jau tagad paredzam, ka pēc divdesmit gadiem būs vēl sliktāk nekā tagad. Paredzam, ka dzīvosim, neko nemainot, tādā pašā garā kā tagad un tikai skatīsimies, kā viss kļūst arvien sliktāk, sliktāk un bēdīgāk.

Politiskā elite tātad jau šobrīd ir pateikusi: “Būs vēl sliktāk!” Izrakstījusi sev milzīgu nabadzības apliecību un iedevusi to vēlētājiem ar vārdiem: “Nu, lūk! Jums nav izvēles. Nekas labāks nebūs šā vai tā.”

Man jau puse paziņu dzīvo un strādā citās Eiropas valstīs. Veido savas ģimenes. Bet, ja mēs negribam Latvijā tukšus ciemus, tad vieglākais ceļš būtu panākt, lai Eiropa iebrauc šajos ciemos. Panākt vienādas tiesības un vienādas iespējas visā ES telpā. Tas nozīmē vienādu nodokļu politiku, vienādu sociālo aizsardzību, vienādas tiesības uz izglītību, vienādu veselības aizsardzību visiem ES pilsoņiem. Neatkarīgi no tā, vai viņš piedzimis Latvijā, Anglijā, Vācijā…

– Un kur tad paliek mūsu pašlepnums, vēlme būt kungiem savā zemē, pašiem likumus lemt?

– Pieļauju, ka ikviens cilvēks, kurš aicinās uz federālo Eiropu, saskarsies ar pārmetumiem, ka viņš ir nacionālās idejas pretinieks.

Tomēr tas tā absolūti nav.

Nacionālismam XXI gadsimtā gluži vienkārši jāpiedzīvo transformācija. No asins nacionālisma tam ir jātop par kultūras nacionālismu. Nacionālā identitāte ir jāveido nevis politisko cīņu laukā, bet kultūras laukā. Nacionālai identitātei ir jātop par kultūras produktu. Līdz ar to arī skaidra kultūras industrijas loma – nevis pelnīt naudu, bet nodrošināt modernas nacionālās identitātes tapšanu.

Protams, ja mēs nacionālismu saistām tikai ar suverēnu valsti, tad ir jāskatās patiesībai acīs. Latvija faktiski vairs nav suverēna valsts.

Lisabonas līgums un atkarība no starptautiskajiem aizdevējiem ir atņēmuši mums tik lielu suverenitātes daļu, ka mēs būtiski atšķiramies no tās Latvijas, kāda tā pastāvēja no 1990. līdz 2004. gadam.

– Prāts to varbūt saprot, bet dvēsele pretojas.

– Dvēsele pretojas. Taču federālo Eiropu iespējams veidot ekonomiski unificētu, unificētu tiesiskā, pārvaldes ziņā. Vienlaikus saglabājot kultūras autonomiju. Tagad ES kaut kādā ziņā ir milze, kaut kādā ziņā pigmejs. Un tas pigmejs izriet no ES sadrumstalotības. Lai arī Eiropas lielākais sapnis būtu gan politiski, gan ekonomiski konkurēt ar ASV, spēlēt lielāku lomu, nekā ES tagad spēlē.

Situācija ir gana traka. Paskatāmies atpakaļ. Pirms desmit gadiem tika pieņemta Lisabonas stratēģija. Tajā laikā ES bija otrajā vietā pasaulē. Lisabonas stratēģijas pamatā bija ideja par to, ka Eiropai jāizdara viss, lai desmit gados kļūtu par konkurētspējīgāko ekonomiku pasaulē. Desmit gadi pagājuši. Var teikt, ka tie noslēdzās ar krīzi un visas cerības sabruka. Bet, ja nebūtu krīzes, arī tad Eiropa būtu izgājusi no šīs desmitgades kā trešais ekonomiskais spēks.

– Cik lielā mērā jūsu domas izriet no Latvijas politiskās elites vājuma?

– Šīs pārdomas tieši izriet no situācijas, kādā šodien dzīvojam. Tā ir ārkārtīgi dramatiska, jo mūsu elite nav konkurētspējīga Eiropas līmenī. Tas labi atspoguļojas tajās prioritātēs, kuras tiek izvirzītas sabiedrībai.

Par ko mēs kā sabiedrība esam gatavi maksāt? Diemžēl mēs nemaksājam par lietām, kas varētu mūs attīstīt vai padarīt konkurētspējīgākus. Elementāri tas atspoguļojas izglītības un zinātnes finansējumā. Citas valstis iegulda naudu augstākajā izglītībā vai zinātnē nevis altruisma, bet vēsa aprēķina vadītas. Ieguldījums izglītībā un zinātnē ir ieguldījums konkurētspējā.

Toties mūsu politiskā elite uztver augstāko izglītību un zinātni kā kaut kādus dīvainus valsts atribūtus, kā greznas, bet nevajadzīgas pogas pie valsts mundiera.

Pilna intervija ar Andri Teikmani lasāma 27. augusta “Neatkarīgajā”.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie