Mierinot vērtspapīru dievus

„The New York Times” komentētājs, Nobela prēmijas laureāts, Prinstonas Universitātes un Londonas Ekonomikas Skolas profesors Pols Krugmens nesen publicējis asu un visai trāpīgu komentāru par mūsdienās populārajiem ekonomiskās krīzes „novēršanas” instrumentiem – tā sauktajām budžetu apcirpšanas jeb taupības programmām (austerity programs), kas jau otro gadu tiek ieviestas arī Latvijā.

Avots: “Appeasing the Bond Gods” (19.08.2010) / tulkojis: Māris Grīnvalds

“Vērojot šobrīd tā dēvēto atbildīgo ekonomisko politiku, prātā nemitīgi nāk kāda analoģija. Es saprotu, ka tā ir nedaudz pārspīlēta, taču tomēr pateikšu: politikas elite– galvenie baņķieri, finanšu ministri, politiķi, kas pieteikušies par fiskālo tikumu aizstāvjiem, – rīkojas kā kāda senlaiku kulta priesteri, pieprasot, lai iesaistāmies cilvēku upurēšanā neredzamu dievu dusmu remdināšanai.

Klau, es taču teicu, ka tā ir nedaudz pārspīlēta. Bet, lūdzu, vēl kādu minūti uzmanības.

Pagājušā gada nogalē ekonomiskās politikas populārais viedoklis kļuva izteikti labējs. Par spīti tam, ka pasaules vadošās ekonomikas sāka vien knapi atkopties, par spīti tam, ka bezdarbs lielākajā Amerikas un Eiropas daļā saglabājās nepiedodami augsts, darba vietu radīšana vairs nebija darba kārtībā. Tā vietā, kā mums to apgalvoja, valdībām bija pilnībā jāpievērš uzmanība budžetu deficītu samazināšanai.

Skeptiķi norādīja, ka izdevumu apcirpšana depresīvos ekonomiskajos apstākļos atstāj minimālu iespaidu uz budžetu izpildes perspektīvām ilgtermiņā un praktiski tā var pat pasliktināt tās, palēninot ekonomisko izaugsmi. Bet bargās taupīšanas apustuļi, ko dažkārt dēvē par „sīkstuļiem” (austerians), noraidīja visus centienus pielietot elementāru matemātiku. „Nepievērsiet uzmanību cipariem,” tie pasludināja: tūlītēja izmaksu samazināšana bija nepieciešama, lai atkautos no „vērtspapīru spekulantiem”, investoriem, kuri iedzīvotos uz izšķērdīgajām valdībām, paaugstinot to kredītizmaksas un padziļinot krīzi. „Paskatieties uz Grieķiju,” tie teica.

Skeptiķi gan atbildēja, ka Grieķija ir īpašs gadījums, t.i., tā ir nokļuvusi eiro lietošanas slazdā, tādējādi nolemjot sevi deflācijas un stagnācijas gadiem neatkarīgi no tā, ko tā iesāktu. Tie procentu maksājumi, ko maksā vadošās valstis, kam ir sava valūta – ne tikai ASV, bet arī Lielbritānija un Japāna, – neuzrādīja nekādas pazīmes, ka šādi „vērtspapīru spekulanti” grasītos uzbrukt vai ka tie vispār eksistētu.

„Jūs tikai pagaidiet,” sacīja „sīkstuļi”: varbūt „vērtspapīru spekulanti” ir neredzami, bet no tiem ir jābaidās tik un tā.

Šis arguments bija jocīgs pat pāris mēnešus atpakaļ, kad ASV valdība varēja aizņemties uz desmit gadiem par mazāk kā 4% gadā. Mums nemitīgi stāstīja, ka bija nepieciešams atlikt darba vietu radīšanu, radīt ciešanas miljoniem darbaļaužu, lai tikai apmierinātu investoru prasības, par kuru esamību nekas neliecina, bet kuras noteikti parādīsies nākotnē, kā mūs mēģina pārliecināt„sīkstuļi”.

Taču viņu arguments šobrīd ir kļuvis vēl jocīgāks, jo ir kļuvis skaidrs, ka investorus īpaši neuztrauc deficīti, bet satrauc stagnācija un deflācija. Un par savām bažām viņi jau kādu laiku liek saprast, samazinot, nevis paaugstinot aizņēmumu procentu likmes vadošajām ekonomikām. Ceturtdien 10 gadu ASV parādzīmju procentu likme bija tikai 2.58 %.

Bet kā tad „sīkstuļi” skaidro šo realitāti, kurā procentu likmes krīt, nevis aug ar uzviju? Saskaņā ar pēdējo modi, tie paziņo, ka vērtspapīru tirgū ir izveidojies burbulis: investoriem patiesībā neinteresējot ekonomiskais vājums, viņi ir vienkārši pārāk aizrāvušies. Ir grūti aptvert šī argumenta pilnīgo bezkaunību – sākumā mums stāsta, ka mums ir jāignorē ekonomikas pamatus un tā vietā jāpakļaujas finanšu tirgu diktātam, bet tagad mūs aicina ignorēt šo tirgu signālus, jo tie esot apjukuši.

Tagad Jūs saprotat, kāpēc es pieķeru sevi domājam savādu un mežonīgu kultu kategorijās, kas pieprasa cilvēku upurēšanu, lai izdabātu neredzamiem spēkiem.

Un jā, mēs runājam par upurēšanu. Jebkuram, kurš apšauba ciešanas, ko rada izdevumu apcirpšana vājās ekonomikās, der aplūkot tos katastrofālos efektus, ko rada taupības programmas Grieķijā un Īrijā.

Iespējams, ka šīm valstīm nebija nekādas izvēles – lai gan ir vērts pieminēt, ka visas tās ciešanas, kas uzspiestas šo valstu iedzīvotājiem, nav īpaši palīdzējušas uzlabot investoru uzticību viņu valdībām.

Bet šeit, Amerikā, mums ir izvēle. Tirgus nepieprasa mums atcelt darbavietu radīšanu. Tieši pretēji, izskatās, ka tie ir nobažījušies par rīcības neesamību – par to faktu, ka, saskaņā ar milzīgā vērtspapīru fonda „Pimlico” pārstāvja Bila Grosa teikto šonedēļ, mēs „tuvojamies stimulēšanas strupceļam”, kurš, kā viņš brīdina, „palēninās attīstību līdz gliemeža ātrumam, nespējot nodrošināt pietiekama darbavietu skaita pieaugumu”.

Izskatās, ka ir gandrīz vai lieki, ņemot vērā iepriekš teikto, pieminēt galveno „uzbraucienu” – proti, daudzi no visdaiļrunīgākajiem „sīkstuļiem”, protams, ir liekuļi. Pavērojiet, teiksim, cik pēkšņi republikāņiem pazuda interese par budžeta deficītu, kad tos izaicināja par cenu, ko maksājam par nodokļu atvieglojumu saglabāšanu bagātniekiem. Bet tas jau neatturēs viņus no mēģinājumiem arī turpmāk izlikties par deficīta sargātājiem mirkļos, kad kāds piedāvātu darīt kaut ko, lai palīdzētu bezdarbniekiem.

Lūk, šeit ir jautājums, ko turpinu sev uzdot – kam jānotiek, lai politiskās elites prātus izrautu no šī nežēlīgā kulta važām? Kad, ja vispār jelkad, mēs beidzot uzsāksim ekonomikas atjaunošanas darbu?”

Vēl šajā kategorijā:

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *