Varas attīstība

Turpinot īso piezīmju sēriju no “Dumpinieka runu” satura, vēlos parādīt to, kā varas attīstību redzēja toreiz – pirms 150 gadiem. Ceru, ka lasītājiem patiks idejas, kas bijušas tik bīstamas, ka kopš to uzrakstīšanas (orģinālā franču valodā) izdotas vien 5 reizes (1885, 1906, 1908, 1921 un fragmentāri 1991). Proti, vislielākās apziņas brīvības laikos. Pārējā laikā, pat zemēs, kur valdīja sociālisms, šo ideju pieminēšana draudēja ar nepatikšanām.

Tulkojis: Uldis Vanags

“Ir tikai viena iespēja no divām – vai nu tautā, pilsētā izveidosies ekonomiskā vienlīdzība [1] un brīvi vienlīdzīgi pilsoņi vairs neatteiksies no savām tiesībām par labu nedaudziem, bet pacentīsies atrast jaunu organizācijas veidu, kas viņiem dos iespējas pašiem vadīt savu dzīvi, – vai arī turpinās pastāvēt mazākums, valdot pār masām ekonomiskā ziņā. Kāda ceturtā kārta, kas radīsies no priviliģētiem buržuā  [2] un pārbēdzējiem no strādnieku vidus, un tad tautas masas gaida grūti laiki. Valdība, kuru izvēlēs šis mazākums, rīkosies atbilstīgi: tā rakstīs likumus savu privilēģiju saglabāšanai, bet pret nepakļāvīgajiem tā izmantos spēku un varmācību.

Pārstāvības sistēma tika radīta ar mērķi novērst vienpersonisku valdīšanu. Tai vajadzēja nodot varu nevis viena cilvēka, bet veselas klases [3] rokās. Par spīti tam, tā vienmēr virzījās uz vienpersoniskas varas atjaunošanu, vienmēr tiecās pakļaut sevi vienam cilvēkam. Šīs dīvainās rīcības iemesls ir ļoti vienkāršs. Kad valdības rokās tika nodoti visi tie pilnvaru tūkstoši, ar kuriem tā ir šobrīd apveltīta, kad tai tika uzticēta visu lietu vešana, kuras attiecas uz valsti, un iedots vairākus miljardus liels budžets, vai bija iespējams uzticēt visu šo bezgala daudzo lietu vešanu nesakarīgajam baram parlamentā? Bija nepieciešams nozīmēt izpildu varu – ministriju, kura šim nolūkam būtu apveltīta ar praktiski monarhiskām pilnvarām.

Jebkura valdība tiecas kļūt vienpersoniska, tāda ir tās sākotnējā izcelsme, tāda viņas daba. Vai parlamentu ievēlēs ar cenza ierobežojumiem [4], vai vispārējā balsojumā, vai deputātus ievēlēs tikai strādnieki no strādnieku vidus, parlaments vienmēr meklēs cilvēku, kuram varētu nodot rūpes par vadību un pakļauties. Un tikmēr, kamēr mēs uzdosim nelielai cilvēku grupai pārvaldīt visas lietas – ekonomiskās, politiskās, militārās, finansu, rūpniecības u.t.t., kā to darām šobrīd, – šī nelielā grupa neizbēgami tieksies, kā vienība pārgājienā, pakļauties vienam vadītājam.

Ja mēs vēlamies nākamās revolūcijas brīdī atvērt durvis reakcijai vai pat, iespējams, monarhijai, tad mums tikai jāuztic mūsu lietas kādai pārstāvju valdībai vai kādai ministrijai, apveltītai ar tādām pilnvarām, ar kādām tā ir apveltīta šobrīd. Reakcionāra diktatūra, sākotnēji iesarkana [5], tad, sajūtot savu stāvokli stabilizējamies, pamazām zilējoša [6], būs drīzi klāt. Tās rīcībā būs visi varas ieroči; tā atradīs tos gatavus un derīgus lietošanai.”

—————-

[1]   Nevajag domāt, ka tā ir negatīvā egalitārisma (visi vienādi nabadzīgi) doktrīna, kā to mēģina iztēlot labējo kustību ideologi. Tā ir sistēma, kuras pamatā ir liegums radīt naudu no naudas – proti gūt peļņu neko neražojot, tikai koncentrējot naudu savās rokās, un tajā pat laikā garantija, ka katrs, kurš godprātīgi strādā spēj nodrošināt sev cilvēka cienīgu dzīves līmeni.

[2] Pievērsiet uzmanību  – nevis no visas buržuāzijas – proti, visiem pilsoņiem (darbs rakstīts franciski), bet to priviliģētas daļas.

[3] Šeit domāta pilsoņu klase. Tajā laikā sabiedrība dalījās aristokrātu, pilsoņu un atkarīgo personu  u.c klasēs atkarībā no valsts iekārtas.

[4] Cenza ierobežojumi – vēlētāju skaita samazināšana ierobežojot to skaitu pēc vecuma, dzimuma, mantiskā stāvokļa, dzīvesvietas, ticības, skaita vai kā savādāk.

[5] Sarkana – tautas intereses, sociālas vērtības sargājošās kustības krāsa (pieņemts apzīmējums).

[6] Zilā – šeit, monarhiju, absolūtu valsts un birokrātijas varu pār cilvēkiem simbolizējoša krāsa (pieņemts apzīmējums).

i, ar kuriem tā ir šobrīd apveltīta, kad tai tika uzticēta visu lietu vešana, kuras attiecas uz valsti, un iedots vairākus miljardus liels budžets, vai bija iespējams uzticēt visu šo bezgala daudzo lietu vešanu nesakarīgajam baram parlamentā? Bija nepieciešams nozīmēt izpildu varu – ministriju, kura šim nolūkam būtu apveltīta ar praktiski monarhiskām pilnvarām.


[1] Šeit domāta pilsoņu klase. Tajā laikā sabiedrība dalījās aristokrātu, pilsoņu un atkarīgo personu u.c klasēs atkarībā no valsts iekārtas.

Vēl šajā kategorijā:

1 comment for “Varas attīstība

Leave a Reply to Aristokrātu demokrātija | kreisie.lv Cancel reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *