Politisko melu līmenis – 100%

02 / 08 / 2010
Share 'Politisko melu līmenis – 100%' on Draugiem Share 'Politisko melu līmenis – 100%' on Facebook Share 'Politisko melu līmenis – 100%' on Google+ Share 'Politisko melu līmenis – 100%' on LinkedIn Share 'Politisko melu līmenis – 100%' on LiveJournal Share 'Politisko melu līmenis – 100%' on Pinterest Share 'Politisko melu līmenis – 100%' on Tumblr Share 'Politisko melu līmenis – 100%' on Twitter Share 'Politisko melu līmenis – 100%' on Wordpress Share 'Politisko melu līmenis – 100%' on Email

Arī citās zemēs partijas melo un krāpjas, pie mums gandrīz 100% – tādu viedokli intervijā laikrakstam “Diena” paudis Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Pēteris Krīgers. Publicējam “Dienas” interviju, kurā P. Krīgeru iztaujājis laikraksta komentētājs Didzis Meļķis.

LBAS biedri pirms 9. Saeimas vēlēšanām slēdza līgumus ar politiskajām partijām. Vai tagad rīkojaties līdzīgi?

Savienība pati šādus līgumus uz pagājušajām vēlēšanām neslēdza, un tie, kas līdz šim bijuši, nebija domāti tieši kādām vēlēšanām. Bet šādā vai tādā formā mums līgumi ir bijuši praktiski ar visām partijām, kas pašlaik ir Saeimā. Tāda nav bijsi tikai ar Tautas partiju (TP), Jauno laiku un citām Vienotības partijām. LBAS pašlaik gan ir izstrādājusi priekšlikumus un prasības politiskajām partijām, par ko mēs gribētu pirms vēlēšanām ar tām diskutēt – par uzņēmējdarbību, nodokļiem, kultūru, izglītību un veselības aprūpi. Atsevišķas vienošanās saistībā ar šīm vēlēšanām veido nozaru arodbiedrības. Pašlaik vistālāk tikusi Veselības un sociālās aprūpes darbinieku arodbiedrība sarunās ar Par labu Latviju (PLL). Parasti šādu vienošanos slēdz arī Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība.

Kādi ir secinājumi par līdzšinējo?

Atsevišķos gadījumos var teikt paldies partijām par pildītu vienošanos. Piemēram, par Darba likumu 2002. gadā, kad TB/LNNK uzstāja uz punkta iekļaušanu likumā, ka darbinieku nedrīkst atlaist bez arodbiedrības piekrišanas. TP bija kategoriski pret, tomēr šis punkts tika paturēts. Tāpat tika respektēta mūsu vienošanās ar Zemnieku savienību par labklājības jomu. Bet tie laiki ir pagājuši. Apstākļi ir mainījušies, arī cilvēki un pašas partijas.

Pirms 2006. gada vēlēšanām mums šādu līgumu faktiski vairs jau nebija, tikai nozaru arodbiedrībām. Jo sausais atlikums no iepriekšējām vienošanās reizēm bija gauži neliels. Savu vienošanās projektu mēs gan iedevām TP, bet laikam viņi uzskatīja, ka paši ir pietiekami spēcīgi, lai nevienam neko ar atsevišķu vienošanos nesolītu.

Pašlaik PLL vienojas pa labi un pa kreisi.

Jā, ļoti aktīvi. Nespēju pat izsekot. Drīz būs vieglāk pateikt, ar ko viņi nav noslēguši vienošanos. Bet mēs neesam PLL tieši uzrunāti. Ja šāds priekšlikums būs, izskatīsim. Pirms vēlēšanām jau visi ir naski uz dažādu dokumentu parakstīšanu un deklarēšanu. Sevišķi tie, kam mazākas iespējas iekļūt Saeimā. LBAS prasības jau nav nekas revolucionārs, bet ar Latvijas attīstību cieši saistītas lietas. Ja uz tādām nav reakcijas, kā bijis līdz šim, tad…

Kā vērtējat iespējas turēt politiķus pie dotā vārda?

Politiskā atbildība Latvijā faktiski nepastāv, kaut gan runā par to gadiem. Ja baznīcā zvēr pie Visaugstākā, ka darīs tā un tā, bet pēc tam noplāta rokas: atvaino, Die’s Kungs – nesanāca, tad arotbiedrībām to pateikt ir vēl vienkāršāk. Valūtas fonds neatļāva, situācija mainījās vai partijas biedriem prāts sagriezās – un ko mēs tur varam darīt? Šis ir ļoti dziļš jautājums par politisko kultūru. Arī citās zemēs partijas melo, krāpjas un izvairās, bet pie mums tas notiek gandrīz vai simtprocentīgi. Faktiski «labā prakse» ir tāda – kā atkratīties no tā, ko iepriekš esi solījis?

Partiju finansēšanas maiņa, palielinot atkarību no mazajiem ziedotājiem, varētu rosināt politikas atgriezenisko saikni. Kas vēl?

Pie pašreizējās vēlēšanu sistēmas, kad startē partiju saraksti, finansējuma maiņa diez vai ko grozīs. Finansē viņus, no kura gala gribi – vienalga uz mežu vien skatīsies. Jau redzams, kā mēs nespējam izsekot visiem šiem procesiem, tāpēc vienalga pastāvēs partiju melnās kases, un KNAB pēc tam varēs gadiem viņus trenkāt un tiesāties, bet, izstrādājot kaut kādus organizatoriskus, viņi varēs no sodiem izbēgt. Viss paliks pa vecam. Labi, ka tagad nomainīja lokomotīvju principu, tomēr pie pašreizējās situācijas lielāks atbildīgums nav iespējams. Pēc LBAS domām, lielāku deputātu atbildīgumu un tiešo saikni ar vēlētāju varētu panākt, tikai samazinot vēlēšanu apgabalu izmēru. Ja es izvirzu savu kandidatūru, tad man par to jāpārliecina konkrēti cilvēki un viņiem pēc tam arī jāatskaitās. Tā varētu būt jauktā vēlēšanu sistēma, un tās dēļ varētu apsvērt grozīt arī Satversmi. Tai skaitā par deputāta atsaukšanu, ja tas nepilda savus attiecīgā apgabala uzliktos pienākumus. Tas mainītu cilvēku attieksmi, un mēs savu demokrātisko sistēmu saglābtu. Patlaban tā iet purvā. Uzticības partijām nav. Jauktā vēlēšanu sistēmā sabiedriskās organizācijas vienmandāta apgabalos varētu izvirzīt savus pārstāvjus un tad Saeimā cīnīties ar partijām. Arodbiedrības droši vien izvirzītu savus pārstāvjus.

Šīs dienas acīm raugoties, vai nedomājat, ka treknajos gados arodbiedrību lobētais algu pieaugums sabiedriskajā sektorā bija pārmērīgs?

Noteikti nē. Varbūt vistuvāk tam tika celtnieki, bet nevienā brīdī un nevienā nozarē mēs nesasniedzām ES vidējo līmeni. Stratēģiski svarīgās nozarēs, kā izglītība un veselības aprūpe, sasniedžam tikai 20% no ES līmeņa. Pie mūsu pakalpojumu tarifiem un cenām, kas daudzās jomās sen ir pāri ES vidējam līmenim, algu palielinājums nekādā gadījumā nebija pārsteidzīgs solis. Nelaime slēpās nevis arodbiedrību cīņā par algām, bet valsts normālas finanšu politikas trūkumā un nepietiekamā kontrolē pār finanšu institūcijām. Tās izmantoja cilvēku saprotamo vēlmi dzīvot labāk un iegrūda lielu iedzīvotāju daļu parādu verdzībā.

Sabiedriskajā sektorā notikuši dažāda veida samazinājumi. Vai kādā tā daļā tomēr vajadzētu meklēt iespēju to stimulēt?

Izglītība, veselība, iekšējā drošība – visas stratēģiskās nozares ir jāstiprina. Bet LBAS vispirms gaida, kad šajās nozarēs beidzot sāksies tā sauktās strukturālās reformas. Divus gadus par tām tiek cītīgi runāts, tikai nekas nav ieraugāms. Skolu skaita samazināšana vai algu nogriešana skolotājiem uz pusi – tās jau nav reformas. Reformām būtu jānotiek, attiecīgo nozari sakārtojot un tad arī risinot atalgojuma jautājumu tiem pietiekami augstas klases speciālistiem, kas tur strādā. Mūsu skolotājiem ir pat vairāki maģistra grādi, ir ņemti arī kredīti, lai šos valsts prasītos grādus iegūtu, un viņi ir pelnījuši godājamu attieksmi no valsts. Patlaban tas tā diemžēl nav.

Pašlaik ir mētāšanās un raustīšanās. Apgalvojam, ka policistu ir par daudz, bet tad izrādās, ka to trūkst. Sakām, ka skolotāju ir par daudz, bet augstskolas dažādās programmās turpina tos ražot. Te ir patiesās reformas – kā šos līdzekļus labāk ieguldīt, lai iegūtu maksimāli augstu kvalitāti. Tas nenotiek.

Tas pats ar uzņēmējdarbību. Tagad tik domā, ko viņiem nogriezt, ko paņemt, bet no otras puses – varētu varbūt vairāk gūt no viņu ražīgas darbības. Paziņojam, ka ir ideāla investīciju programma, bet tad izrādās, ka investoriem tā neinteresē. Acīmredzot kaut kas tur nav pareizi, ir jāsper nākamais solis, vēl kaut kas jāatvieglo un jārēķina, kādi un kādos termiņos būs ieguvumi un zaudējumi. Bet mums nepārtraukti viss notiek īstermiņā, it kā kaut ko paceļot vai atceļot sekotu tūlītējs labums.

Bet tā tas nenotiek. Piemērs ir absurdais plāns iekasēt 38 miljonus no darba auto lietošanas privātām vajadzībām. Ārodbiedrības teica, uzņēmēji teica, bet Finanšu ministrija palika pie sava: tie ir mūsu aprēķini, un tā tas būs. Īstenībā no tā piepildījās viena trīsdesmit astotā daļa. Politiķiem būtu vairāk un nopietni jāieklausās sabiedrībā un ekspertos, turklāt ne tikai banku ekspertos. Valdībai nav neatkarīga ekonomikas institūta padomu došanai tieši no valsts interešu viedokļa. Citās valstīs ir šādi institūti.

Kaut gan pagaidām tas ir nosacīti ieskicēts, vai LBAS ir ieteikumi nākamā gada budžetam?

Svarīgs ir rāmis, kā tas notiek. Pašlaik notiek ministriju funkciju izvērtēšana. Pēc rūgtās pieredzes, kā šī izvērtēšana notika pērn, es uz to skatos ļoti rezervēti. Protams, Valsts kanceleja cīnās no labas gribas, bet ideja par nevalstiskajām organizācijām, kas tagad izvērtēs visas valsts funkcijas, nav pareiza. Noteikt, kuras funkcijas ir vai nav vajadzīgas ir Valsts kancelejas pirmais uzdevums šobrīd – sagatavot funkciju pārskatu un noteikt sarkano līniju, aiz kuras esošās, teiksim, 500 funkcijas nekādā gadījumā nedrīkst aiztikt, jo tās ir būtiskas valsts pastāvēšanai. Tad par atlikušajām 500 vai 1000 varam diskutēt, ja ir nauda. Ja nav, paliekam pie sarkanās līnijas un pārējiem sakām: atvainojiet, bet valsts bez jums var iztikt.

Līdzīgi ar subsidētajām jomām, piemēram, augstskolām, kur arī nevar tam, kurš uz studentu tērē 4000 latu, mehāniski pusi noņemt, lai pietuvinātu tam, kas tērē 1000. Bet katrā augstskolā ir sava specifika, un vienuviet laboratorijas un ierīces izmaksā krietni daudz, kamēr citur varbūt var iztikt ar lekciju materiāliem.

Jebkurā gadījumā piekrītu tiem, kas saka, ka krīzes laikā nodokļus palielināt nedrīkst. Spekulācijas par nodokļu sistēmas sakārtošanu un tarifu izlīdzināšanu ar pasaules cenām ir nepatiesas. Aizbildināties, ka tas viss ir dabiski, nedrīkst, jo tāpēc jau valsts ir, lai to regulētu un ietekmētu ar investīcijām, nodokļu atlaidēm un tamlīdzīgi. Nevar teikt, ka mēs atcelsim PVN atlaidi zālēm un no tā ieņemtim 50 miljonus. Neieņemsim, jo cilvēki vienkārši nepirks tiem vajadzīgās zāles. Tas ir uz kalkularota izrēķināts skaitlis.

Jūs esat arī valdības Reformu vadības grupā. Ar ko jūs tur nodarbojaties?

Laimīgā kārtā pašlaik ne ar ko, jo vasaras dēļ tuvākā tikšanās reize ir 12. augustā. Acīmredzot tad Valsts kanceleja sniegs pārskatu par funkciju izvērtējumu. Neesmu īpaši čakls līdzi sekotājs šim procesam, man pret to ir ļoti rezervēta attieksme. Piemēram, Aizsardzības ministrijas stāsta par savām programmām un vajadzībām. Es nevaru pateikt, vai mums kaut kas tur ir vai nav jāievēro, un kādas būs sekas, ja mēs kādu sūtīsim vai nesūtīsim uz Afranistānu. Es neesmu aizsardzības speciālists un nevaru to izvērtēt, un tā ir ar daudzām ministrijām. Tas būtu kancelejas uzdevums – kopā ar aizsardzības ministru apspriesties, un ministram būtu jānosaka, kur viņa pārraugāmajās funkcijās ir obligāti ievērojamo funkciju sarkanā līnija, un man kā arodbiedrību priekšēdētājam par to nav jādiskutē – vai karot brauks 10 vai 15 cilvēki.

Citādi varbūt ir izglītības jomā, lai gan arī tur man līdz galam nav skaidra argumentācija, kāpēc, piemēram, augstskolās dubultojas valstij nepieciešamās studiju programmas. Pašlaik vērojams, ka samazinās ārstu skaits, jo tik daudzi nav nepieciešani, bet mums mediķus gatavo divas valsts finansētas augstskolas. Un vai tiešām vajag visas 18 augstskolas ar valsts finansējumu? Tas tiešām būtu jāizvērtē Izglītības ministrijai, ne man. Tas pats sakāms par privātajām augstskolām, kas, cīnoties par pastāvēšanu, izdomā programmas ar skanīgiem nosaukumiem, un tās tiek akreditētas. Bet ko tāds, piemēram, cilvēkresursu vadītājs pēc tās skolas darīs darba tirgū? Viņš būs maksājis par studijām, saņēmis valsts akceptētu grādu, atnāks pie manis un teiks: gribu pie jums strādāt par cilvēkresursu vadītāju. Es tās programmas veidotājiem jautāju, ko šāds speciālists spēs darīt. Atbildēja, ka tāds varēšot darīt visu. Vai tas būs personālvadītājs? Nē, tas esot plašāk. Varbūt es daudz nesaprotu no uzņēmējdabības, bet man ir aizdomas, ka darba devējs šādu visa kā darītāju darbā neņems. Ja viņam vajadzēs personālvadītāju, viņš paņems tādu. Varbūt šādi cilvēkresursu vadītāji noderēs nodarbinātības aģentūrai – bezdarbnieku apkalpošanai? Bet tur jau priekšā ir karjeras konsultanti! Arī diplomēti un gatavoti vairākās augstskolās. Pie 20% bezdarba valstī karjeras konsultants nudien varētu būt apsverama izglītības iespēja – stāstīt citiem, kā karjeru veidot.

Šie ir sistēmas iekšienē risināmi jautājumi. Nevar no malas atnākt un pateikt, kā un kādās specialitātēs dalāmas budžeta vietas.

Vai un kur jūs redzat optimizējamas rezerves pašā valsts pārvaldē?

Ministriju skaits visdrīzāk ir par lielu, to darbs ir jāpārskata. Tāpat to pakļautības institūcijas. Daudzas no tām, piemēram, atrodas privātās mājās un maksā lielu īri, tā uzturot to īpašniekus. Vislabāk valsts īpašumus tomēr būtu pārvaldīt vienotā sistēmā, lai katrai ministrijai nebūtu savs kantorītis, kas ar to nodarbojas. Lai to dara Nekustamo īpašumu aģentūra, un varbūt visam lielajam kompleksam arī īres maksas beigās būs zemākas. Bet tam jānotiek saskaņoti ar funkciju auditu.

Jūsu sacītais ir ļoti interesants. Bet kāpēc sociāldemokrātijai Latvijā ir tik niecīgi panākumi? Kāpēc elektorāts pret to ir tik izvairīgs?

Pirmām kārtām droši vien tāpēc, ka sociāldemokrāti cilvēkiem nekad nav teikuši, ka viņiem nekas nebūs jādara – ka laidiet tik viņus pie varas, un viss tiks izdarīts vēlētāju vietā. Lielākā daļa pašlaik un pēdējos 20 gadus pie varas esošo tieši to cilvēkiem ir stāstījuši: jūs tik aizejiet uz vēlēšanām un tad sēdiet mājās, mēs visu smagumu uzņemsimies, un viss būs kārtībā. Cilvēks pēc dabas ir slinks, un doma par nekā nedarīšanu ir patīkama. Ja kāds sola labumu bļodu no zila gaisa, tad kāpēc gan ne? Bet sociāldemokrāti saka, ka tev būs kaut kas arī jādara un jāatbild, kas neizklausās tik labi.

Otrs ir līdzšinējās neveiksmes ar Latvijas sociāldemokrātijas līderiem. Skatos, ka praktiski visās partijās tagad ir bijušie sociāldemokrāti. Lielākais lūzums cilvēku attieksmē bija tad, kad pretēji solījumiem Rīgas pašvaldībā sociāldemokrāti sagāja kopā ar Alfrēdu Rubiku un Tatjanu Ždanoku. Tādu politisko kūleni varētu kompensēt tikai līdzvērtīgi brīnumaina produktivitāte – antikorupcija KNAB līmenī vai kas tāds, ko vēlētāji varbūt spētu pieņemt un saprast. Bet tā nenotika. Jau tā sociāldemokrātiem visu laiku «piešuva» Maskavas roku, un tā laika Rīgas domes kombinācija bija pēdējais piliens cilvēku noskaņošanai pret – «tie jau sarkanie». Tāpat Rīgas domes saimnieciskās problēmas, kādas bijušas gan Gundaram Bojāram, gan Jānim Dinevičam. Rīga iegrieza stipri – tur Latvijas sociāldemokrātija neizturēja pārbaudi ar varu, un viss aizgāja šķērsām.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie