Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā

22 / 07 / 2010
Share 'Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā' on Draugiem Share 'Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā' on Facebook Share 'Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā' on Google+ Share 'Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā' on LinkedIn Share 'Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā' on LiveJournal Share 'Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā' on Pinterest Share 'Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā' on Tumblr Share 'Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā' on Twitter Share 'Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā' on Wordpress Share 'Sociāldemokrātu jaunatne 1925. gadā' on Email

Uzgājām 2002. gada “Latvijas Avīzē” diezgan interesantu publikāciju, kurā minēti fragmenti no Andra Grūtupa grāmatas “Tiesāšanās kā māksla”. Minētās grāmatas otrajā daļā aprakstīta lieta, kura  tika ierosināta pēc politiska kautiņa Rīgas centrā, kur kāvās Nacionālā kluba dalībnieki un sociāldemokrātiem piederīgie strādnieki, nievājoši saukti toreiz par “siseņiem” (dēļ piederības SSS – Strādnieku Sporta savienībai). Priekšvēlēšanu politisko kaislību laikā kautiņā piedalījās apmēram 200 cilvēku no vienas puses un 150 no otras puses. Piedāvājam Jūsu uzmanībai pieminētos teksta fragmentus.

“Rīga 1925. gada 15. februārī nedaudz atgādināja kara nometni. Pa ielām, izdalot vēlēšanu uzsaukumus, maršēja jauni cilvēki. Uz ielu stūriem pulcējās gan strādnieku sportisti, gan Nacionālā kluba biedri. Tuvojās pilsētas domes vēlēšanas, un katrs aģitēja par savu vēlēšanu listi. Šur tur pūlī bija dzirdama kāda asāka vārdu apmaiņa, tomēr pagaidām viss bija mierīgi. Uz Ģertrūdes un K. Barona ielām vairākas personas ar Nacionālā kluba nozīmēm pie cepurēm dalīja 4. saraksta [1] uzsaukumus. Starp uzsaukumu dalītājiem bija arī Edvīns Leimanis, 17 gadu vecs 1. vidusskolas audzēknis, bagātu vecāku dēls. Leimaņa tēvam piederēja vairāki nekustamie īpašumi, no kuriem daļa atradās Rīgā. Jau kopš agras jaunības viņš no citiem vienaudžiem atšķīrās ar strauju un pārgalvīgu raksturu. Klubā viņš piederēja pie nelegālo aktīvistu grupas. Lai iekļūtu aktīvistos, bija jāizdara 10 “varoņdarbi”: kādam “jāsadod pa purnu”, jāizdauza “Sociāldemokrāta” [2] logi, jāiemet pūlī petarde un jāpastrādā citi līdzīgi darbi. Arī tagad Leimanis bija “uzvilcies” un bravūras pilns. Saķēris aiz svārku atloka kādu garāmgājēju, viņš tam, dodot vēlēšanu uzsaukumu, skaļi teica: “Ja tu redzi “siseņus” un tuvumā nav policijas, tad gāz!” Tajā brīdī, sasēdušies ormaņos un kliegdami “sitīsim zociķus”, garām pabrauca grupa klubistu. Leimanis tiem pamāja un turpināja dalīt uzsaukumus. Kādu brīdi viss bija mierīgi, līdz ielas galā parādījās riteņbraucējs. Tas strauji tuvojās. Jau pa gabalu bija redzams, ka tas ir no sportistiem. Pie atloka tam bija sarkana lente, bet pie cepures SSS nozīme. Apturējis velosipēdistu, Leimanis tam uzkliedza: “Vai tu gribi, lai es tev asinis nolaižu? Ko!?” Braucējs izskatījās varen nobijies, un tas, liekas, gandarīja Leimani. Nedaudz sapurinājis braucēju, Leimanis to atlaida.

Pulkstenis jau tuvojās četriem pēcpusdienā. “Noņemot” uzsaukumu dalītājus, sportisti pa Tērbatas, Lāčplēša un K. Barona ielu lēnām virzījās uz Matīsa ielas pusi. Sastājušies pa pāriem, tie zosu gājienā devās iekšpilsētas virzienā. Daudziem rokās bija spieķi. Sizdami tos gar trotuāra malām, tie taktī sauca: “Smērē, smērē, smērē…!” Spieķu radītā skaņa un griezīgi ritmiskās sportistu balsis lika garāmgājējiem satrūkties. Bailēs tie pašķīrās un, piespiedušies trotuāra malai, deva sportistiem ceļu. Daudziem rokās bija smagas, ar metālu apkaltas bozes. Tautā tās sauca par “totšlēgeriem” [3]. Starp sportistiem bija manāmi arī plecīgi un drukni stāvi. Tie bija no tā saucamās bokseru komandas. Bokseri parasti gāja pēdējie, un to uzdevums bija pastiprināt varbūtējo “uzbrukumu”. Lai “naidniekam” dotu izšķirošu triecienu, tie iesaistījās cīņā pēdējie. Uz Ģertrūdes un K. Barona ielu krustojuma “zosu gājiens” nedaudz samazināja gaitu. Ieraudzījuši klubistus, sportisti uz mirkli apstājās. Sekoja klusas un aprautas komandas, un tad, skaļi kliegdami “urrā.. ā…ā!”, tie metās virsū klubistiem. Pārspēka mākti, kluba biedri muka. Bēga arī Edvīns Leimanis. Vēl pēc brīža viņš juta, kā smags sitiens ķer tam galvu un muguru. Aptvēris rokām galvu, viņš skrēja uz Martas ielu. Pirksti kļuva mikli. Arī uz kakla bija jūtams kaut kas silts un lipīgs. Ieskrējis kluba telpās, Leimanis izberzēja acis un, ieskatījies spogulī, izbijās. Visa seja tam bija asinīs. Galvā bija pamatīgs nobrāzums, no kura lēnām sūcās asinis. Kāds no biedriem iztīrīja brūci. Nomazgājis seju un iedzēris biedru piedāvāto broma pulveri, viņš atkal izgāja uz ielas.

Pa to laiku arī uz Tērbatas ielas bija sākusies burzma. Sportisti lēnām bija devušies Matīsa ielas virzienā. Viņiem no abām pusēm sekoja kādi 40 – 50 kluba biedru. Abās grupās bija dzirdami nikni saucieni un izaicinošas replikas. Ap puspieciem pēcpusdienā sportistu gājiens, kurā bija ap divsimt cilvēku, sasniedza Martas ielu. Pie Nacionālā kluba ēkas, Martas ielā Nr. 5, stāvēja pulciņš jaunu cilvēku. Ieraudzījuši sportistus, tie sāka kliegt un vicināt spieķus. Sportisti atbildēja ar to pašu. Cits citu pārkliegdami, tie sauca: “Piena puikas! Memmes dēliņi!” Abās pretinieku nometnēs valdīja liels satraukums. Sportistu gājiens palēnināja gaitu un iepretim Martas ielai apstājās. Sasprindzinājums pieauga, un likās, ka vajadzīga tikai visniecīgākā dzirkstelīte, vismazākais iemesls, lai izraisītos eksplozija. Nacionāļu grupas priekšā, kas bija nostājusies nedaudz tuvāk Tērbatas ielai, stāvēja Oto Freibergs, aiz viņa Edvīns Leimanis. Turpat līdzās bija Lorbergs un Zommers. Redzot, ka sportistu gājiens tuvojas, Leimani pārņēma dīvaina sajūta. Tajā bija kaut kas pacilājošs. Bailes bija zudušas. Arī brūce vairs nesūrstēja. Gan līdzās, gan aizmugurē stāvēja kluba biedri. Radās tāda kā solidaritātes izjūta. Vienu brīdi prātā iešāvās doma, ka viņš izraudzīts, lai atriebtu sevi un pārējos kluba biedrus… Atpogājis mēteli, viņš no bikšu aizmugures kabatas izrāva mazu brauniņu, ātri izstiepa roku un izšāva. Norībēja šāviens, tad vēl viens… Gājiens izjuka, un cilvēki pašķīrās. Uz ielas palika guļam kāds no sportistiem. Uz mirkli iestājās klusums, kuru pārtrauca kliedziens: “Slepkavas! Slepkavas!” Sākās neiedomājams troksnis. Kliedzieni pārmāca cits citu. Tajos skanēja naids un sašutums. Nacionālā kluba virzienā lidoja gan akmeņi, gan spieķi. Pēdējais, ko Leimanis dzirdēja, bija vairāki šāvieni. Viņam pat likās, ka tie nāca no sportistu puses. Kājas nejuzdams, viņš ieskrēja klubā. Tur valdīja pilnīgs apjukums. Kluba biedri svaidījās uz visām pusēm. Leimanis juta, kā asinis sakāpj galvā. Mirkļa pārdrošība bija pagaisusi. Prātu arvien vairāk pārņēma bailes… Cik daudz viņš šajā brīdī būtu atdevis, lai nekas tāds vispār nebūtu noticis… Likās, ka tas bija kaut kāds murgs…, sapnis, no kura viņš tūlīt atmodīsies. Prātā pazibēja doma, ka varbūt viņa šāviens nemaz nebija tas īstais… šāva taču arī citi… Patrepē nometis brauniņu, viņš steigā novilka mēteli. Atstājis to uz grīdas, viņš izskrēja kluba sētā. Ieraudzījis Freibergu, viņš nedroši ieprasījās: “Kas nošāva?”

“Tu!” zibenīgi atbildēja Freibergs.

“Zvēri, ka tu mani nenodosi!”

“To es tev apsolu,” klusā, izvairīgā balsī atbildēja Freibergs.

“Arī es cietīšu klusu,” gandrīz čukstus noteica Leimanis un ieskrēja atpakaļ klubā.

Leimaņa un Freiberga lietas izskatīšana sākās 1925. gada 15. oktobrī. Pretstatā Apgabaltiesas un Tiesu palātas nedaudz tumšajām un drūmajām zālēm Kara tiesas jaunās telpas Alberta ielas trīspadsmitajā namā šķita gaišas un saulainas. (..)

Jau pēc pulksten deviņiem tiesas koridoros pulcējās liecinieki, pārsvarā jauni cilvēki. To vidū nedaudz drudžaini rosījās apsūdzētais Leimanis. Viņš centās smaidīt un izlikties bezrūpīgs. Taču aprautajās kustībās un brīžiem mulsajā sejas izteiksmē jautās tāda kā nedrošība. Līdzās tam bija arī otrs apsūdzētais — Freibergs.

Īsi pirms desmitiem atskanēja zvans. Apsūdzētie ieņēma savas vietas. Freibergs apsēdās un, taisni izslējis muguru, ar interesi raudzījās notiekošajā. Viņa jauneklīgi iesārtajā sejā bija kaut kas bērnišķīgs. Freiberga korektais uzvalks, lakatiņš žaketes augškabatā, kaklasaite un rūpīgi šķirtais matu celiņš liecināja par pašapziņu. Likās, ka notiekošais viņu pat intriģēja. Pretstatā Freibergam Leimanis bija sagumis. Dziļi iekritušās acis un riņķi zem tām liecināja par negulētu nakti. Viņa skatiens likās nekustīgs. Leimanis ik pa brīdim nobālēja. Viņa stāvs, izskats un izturēšanās liecināja, ka tiesas atmosfēra to nomāc.

Apsūdzētajiem priekšā apsēdās aizstāvji Rūsis un Šmits. Pie pretējiem galdiņiem savas vietas ieņēma policijas ārsts Žiglēvics, ieroču eksperti Niklass un Lapšinskis, kā arī cietušā pārstāvis advokāts Vāgners. Savā vietā bija jau prokurors kapteinis Kūlmanis, bet viņam iepretī tiesas sēdes sekretārs. Vēl pēc brīža, atskanot otram zvanam, ienāca tiesneši. Tiesas priekšsēdētājs kapteinis Jakobsons apsēdās centrā aiz galda. Viņam līdzās savas vietas ieņēma autotanku diviziona pulkvedis leitnants Kaļķis, 4. Valmieras kājnieku pulka pulkvedis leitnants Bāliņš, Galvenās intendantūras pārvaldes kapteinis Pīčs un Armijas komandantūras štāba apmācības daļas kapteinis Skrebers. Atšķirībā no civilo tiesu tumšajiem apģērbiem tiesneši un prokurors bija tērpušies zaļos armijas mundieros. Starp virsniekiem īpaši izcēlās kapteiņa Kūlmaņa elegantais un slaidais stāvs.

Zālē nebija nevienas brīvas vietas. Galva pie galvas – likās, ka visi zāles stūrīši bija aizņemti. Pārsvarā tie bija jaunieši, bet šur tur bija redzama arī kāda solīdāka vecuma seja. Pirmajā rindā sēdēja Rīgas prefekts Grīnvalds, pilsētas komandanta palīgs kapteinis Heine. Tuvāk aizstāvjiem bija iekārtojies Strādnieku sporta savienības vadītājs Bruno Kalniņš, bet pēdējā rindā sēdēja bijušais Nacionālā kluba priekšsēdis Indriķis Pone. (..)

Valdot sasprindzinātam klusumam, tiesas priekšsēdētājs mierīgā, bet stingrā balsī noprasīja apsūdzētajiem, vai tie atzīst sevi par vainīgiem. Abi apsūdzētie atbildēja noliedzoši. Pēc brīža sekoja rīkojums ievest visus 70 lieciniekus. Tie pilnībā aizņēma eju starp soliem. Vēl pirms zvērināšanas katram lieciniekam tika noprasīts, pie kādas ticības tas pieder un vai iepriekš nav sodīts.(..)

Atšķirībā no parastajām tiesām Kara tiesā liecinieku zvērests bija saglabājis reliģisku formu. Te katram tika prasīta viņa reliģiskā piederība. (..)

Zvērināšanai beidzoties, vārds tika dots Freibergam. Freibergs runāja mierīgi un nosvērti. Apsūdzētais atstāstīja gandrīz katru šīs liktenīgās dienas mirkli: “Kad gribēju doties uz Tērbatas ielu, Martas ielas galā bija jau apstājies sportistu gājiens. Man no muguras pienāca Leimanis. Starp gājiena dalībniekiem un kluba biedriem notika asa vārdu apmaiņa. Atskanēja pat draudi. Situācija kļuva saspīlēta. Likās, ka sportistu gājiena mērķis bija vērsts pret klubu. Piepeši aiz manis norībēja šāviens, tad otrs. Redzēju, kā Masaks saļima. Sportisti devās uz priekšu, bet es metos bēgt. Vairīdamies no vajātājiem, es izšāvu gaisā. Iebēgot kluba sētā, sadūros ar saviem apjukušajiem biedriem. Tie svaidījās uz visām pusēm. Pārlecot sētu, paglābos tuvējā nama bēniņos. Kad uztraukums rimās, aizgāju pie pazīstama viesnīcas sulaiņa un paņēmu no viņa vienu brauniņa patronu. To darīju, lai tēvs nemanītu, ka esmu lietojis viņa ieroci.”

Uz prokurora jautājumu, kas tad šāvis viņam aizmugurē, Freibergs atbildēja visai diplomātiski: “Domāju, ka aiz manas muguras šāva Leimanis, bet, vai no viņa šāviena Masaks krita, to es nevaru apgalvot.”(..)

Freiberga liecība bija nepatīkama, taču tā nebija tik kategoriska, kā to varēja gaidīt. Līdzapsūdzētā paskaidrojumi bija atstājuši Leimanim iespēju aizstāvēties. Galu galā Freibergs taču nebija apgalvojis, ka tieši no Leimaņa šāviena Masaks bija kritis.

Kā nākamais tika pratināts Leimanis. Viņš kategoriski noliedza savu vainu un noraidīja pret sevi vērsto apsūdzību. Apsūdzētais iebilda Freiberga teiktajam, sakot, ka pēc sadursmes uz K. Barona ielas viņam bijusi pārsista galva. Šā iemesla dēļ viņš devies uz klubu, kur tam sniegta palīdzība. Laikā, kad tika nogalināts Masaks, viņš atradies klubā.

Atbildot uz tiesas un prokurora jautājumiem, Leimanis runāja lakoniski. Brīžiem pat likās, ka viņš savu sakāmo iemācījies no galvas. Viss viņa teiktais neizklausījās sevišķi pārliecinoši. Taču, lai kā Leimani tincināja, viņš palika pie sava.

Noklausījusies apsūdzētos, tiesa pārgāja pie liecinieku pratināšanas. Pirmais liecinieku sarakstā bija Miervaldis Strautnieks. Jau viņa parādīšanās tiesas zālē publikā izsauca smīnus. Pēc izskata neveikls un nolaidīgs, viņš runāja raiti un izteiksmīgi. Strautnieks prata izteikties tēlaini un intriģējoši. Runas pavediens tam nekad neaptrūka. Viņš burtiski apbēra visus ar vārdiem. Strautnieka liecība jau no paša sākuma līdzinājās sensācijai. Sākdams ar pašiem svarīgākajiem faktiem, viņš teica: “Redzēju, ka Freibergs, bēgot uz klubu, izšāva gaisā, bet Leimanis izstiepa roku gājiena virzienā. Atskanēja šāviens, no kura pakrita Masaks. Leimaņa roka bija izstiepta taisni pret to vietu, kur palika guļam nošautais. Domāju, ka notikušajam nav gadījuma vai nejaušības rakstura. Jau pirms aizbraukšanas uz Ventspili mūsu kluba priekšsēdis Pone deva mums norādījumus: gadījumā, ja vēlēšanu aģitācijā ar sportistiem iznāk sadursmes, tad nav tos ko žēlot. Jau agrāk Leimaņa rokās biju redzējis revolveri. Līdz ar to šim gadījumam ir apzināts nolūks.”

Klausoties liecinieka teiktajā, likās, ka šī liecība var kļūt liktenīga Leimanim. Aizstāvji zināja, ka Strautnieks īsā laikā pabijis veselā rindā organizāciju, no kurām izraidīts kā garīgi nenosvērts. Vēlāk viņš tās aprunājis. Stāstījis visfantastiskākās lietas un izdomājumus. Kaut ko vajadzēja darīt. Rūsis Strautniekam uzdeva jautājumu par viņa agrāk politiskā pārvaldē teikto, ka SSS telpās glabājas ieroči un tiek gatavots uzbrukums Nacionālajam klubam. Strautnieks neapjuka un atbildēja visai raiti: “Šo liecību Politiskajā apsardzē es devu bez zvēresta, Pones mudināts. Tā bija provokācija. Es jutu līdzi nacionālistiem. Arī tagad esmu nacionālists, bet, redzot kluba noziedzīgo rīcību, nevarēju ar to solidarizēties. Atzīstu tikai kulturālus cīņas līdzekļus.”

Likās, ka Strautnieks bija gaidījis šo jautājumu un, turpinot savu liecību, stāstīja gan par kluba gatavotiem petaržu uzbrukumiem, gan citām “kutelīgām” lietām. Sakāmo viņš prata vajadzīgā brīdī “apraut”, izraisot publikā smieklus un atzinību. Strautnieku nevarēja “izsist no sliedēm”, un Rūsis ar savu jautājumu bija palicis zaudētājos. Viņš bija uzdevis jautājumu, uz kuru nebija prognozējis atbildi. Advokāts nebija novērtējis liecinieka runas dāvanas. Strautnieks no šā vārdu dueļa izgāja kā uzvarētājs.(..)

Kāds zaldāts Kempe noteikti apliecināja, ka vainīgais ir Leimanis (..)

Ar sevišķu interesi tika gaidīta sportistu priekšnieka Bruno Kalniņa liecība. Avīzes jau iepriekš ziņoja, ka viņš Masaka noslepkavošanas brīdī atradies nevis uz ielas, bet gan Matīsa ielas vienpadsmitajā namā. Lai gan par lietas būtību viņš maz ko varēja liecināt, daudzus interesēja Kalniņa persona. Liecinieks tiesas zālē ienāca visai droši un pārliecināti. Viņa gludi pieglaustie mati, iegarenā seja, platā piere un dziļais, pat caururbjošais skatiens piesaistīja gan tiesnešu, gan advokātu uzmanību. Šajā cilvēkā bija kaut kas suģestējošs. Viņš nevairījās no apkārtējo skatieniem, raudzījās katram tieši acīs. Viņa skatienā līdzās ironijai bija jūtama apņēmība un noteiktība. Ģērbies tumšā uzvalkā un uzsējis svītrainu kaklasaiti, viņš pie žaketes atloka bija piespraudis SSS nozīmi. Uz tiesas priekšlikumu pastāstīt par viņam zināmo Masaka nošaušanas lietā Bruno Kalniņš sāka liecināt: “Šā gada 15. februārī plkst. 11 mēs Strādnieku sporta savienībā noturējām biedru sapulci. Bija pieaicinātas visas Rīgas nodaļas, piedalījās apmēram 500 cilvēku. Tika nolemts tūlīt pēc sapulces sākt dalīt sociāldemokrātiskās strādnieku partijas pilsētas vēlēšanu uzsaukumus. Dalīšanai bija jānotiek kādās 40 vietās. Līdz pulksten trijiem nekādu incidentu nebija. Bijām gan brīdināti, ka Nacionālajā klubā Martas ielā Nr. 5 esot sapulcējušies apmēram 150 klubistu. Pēc pulksten trijiem sākās sadursmes, pirmā — uz K. Barona un Ģertrūdes ielu stūra. Jau iepriekš tika ziņots, ka tur salasījušies klubisti dažādi aizskarot un lamājot sportistus. Man ziņoja, ka starp šiem ļaudīm bijis kluba valdes loceklis Priede, kas piegājis pie kādas grupas un skaļi sacījis: “Ko jūs stāvat, vajag sist sportistus!” Vēlāk man teica, ka liela daļa kluba biedru devušies uz kluba telpām Martas ielā. Pa ceļam runāts, ka te jau bez šaušanas neiztiks, tāpēc jāiet gatavot ieročus. Tāpat man ziņoja, ka grupa “kaujinieku” kluba sētā lādējot ieročus. Dažām sportistu grupām, kas atgriezās Matīsa ielā, klubisti bija sarīkojuši uzbrukumus. Tajos tika ievainots mūsu savienības biedrs Motmillers. Uzbrucējiem tikuši atņemti vairāki ar svinu pildīti ādas sitamie. Otrā sadursme, kuru es personīgi novēroju no Matīsa ielas vienpadsmitā nama logiem, notika turpat pie mūsu nama. Bija atgriezusies kāda mūsu sportistu grupa, kurai sekoja liels pulks kluba biedru. Tajā brīdī, kad sportisti gāja iekšā namā, viņiem ar nūjām un akmeņiem uzbruka klubisti. Daļai rokās bija revolveri. Par vēl vienu sadursmi man ziņoja SSS jauno pionieru priekšnieks Kaimiņš. Tā notikusi Pāvila baznīcas rajonā. Arī tur uzbrucēji bija kluba biedri. Tie mēģinājuši sportistiem izraut uzsaukumus un provocējuši kautiņus. Vēl viena sadursme notika īsi pirms plkst. 16 uz Tērbatas un Martas ielu stūra. Uz turieni es izsūtīju divas grupas sportistu, jo man ziņoja, ka kluba biedri ielenkuši sportistus. Sportisti tika sūtīti, lai ielenktos atsvabinātu, uzbrucējus nodotu policijai un arī tāpēc, ka tobrīd tur bija maz policistu. Ielenktos sportistus neatraduši, tie pa Tērbatas ielu devās atpakaļ uz Matīsa ielu. Šajā brīdī pie Martas ielas stūra vairāki Nacionālā kluba biedri uz viņiem izšāva. Šauts tika bez jebkāda iemesla. Es tur klāt nebiju, bet man par to tika stāstīts. Nedaudz vēlāk man ziņoja, ka esot nošauts mūsu savienības biedrs Masaks. Saņēmis šo vēsti, es ar vairākiem sportistiem skriešus devos uz Martas ielu. Tur nonācu apmēram piecas minūtes pēc Masaka nošaušanas; atradu to guļam asins peļķē. Viņš jau bija bez kādām dzīvības pazīmēm. Lai nedotu šāvējiem iespēju izbēgt, izsaucu visas sportistu grupas. Ar viņu palīdzību norīkoju ķēdes gar abiem Martas ielas galiem. Tos, kuri bēga, sportisti aizturēja un nodeva policijai. Vēlos atzīmēt, ka, neraugoties uz to, ka sportistu priekšā gulēja biedra līķis, viņi izturējās aukstasinīgi. Uzskatu, ka, pateicoties tieši sportistu organizētībai, izdevās novērst turpmākās sadursmes un nekārtības. Ap pulksten 18 sazinājos ar prefektu. Ierodoties pastiprinātām policijas patruļām, noņēmu visas sportistu ķēdes un posteņus. Vēl pirms aģitācijas materiālu izdalīšanas visiem ieteicu ne pie kādiem apstākļiem nepadoties provokācijām un neiesaistīties sadursmēs. Šie norādījumi tika stingri ievēroti. Atsevišķos gadījumos, kad izcēlās sadursmes, sportisti tikai aizstāvējās. Kā piemēru varu minēt sadursmi uz K. Barona un Ģertrūdes ielu krustojuma. Kad klubisti dažādi aizskāra un lamāja sportistus, pēdējie izvairījās no sadursmes un pacieta visus apvainojumus. Vēlos piebilst, ka policija pat nemēģināja izklīdināt satrakojušos klubistus. NošautaisMasaks, cik atceros, bija vienā no tām grupām, kuru sūtīju palīgā it kā ielenktajiem sportistiem. Man ir zināmi arī citi gadījumi, kad Nacionālā kluba locekļi ir uzbrukuši sportistiem, nolaupot viņu cepures un nozīmes. Taču neko nezinu par apstākļiem, kad sportisti būtu situši kluba biedrus.”

Pēc Bruno Kalniņa liecības prokurors tam uzdeva jautājumu, vai sportistiem bijuši sitamie. Brīdi padomājis, liecinieks atzina, ka sitamie tomēr bijuši. Dažus jautājumus Kalniņam uzdeva arī civilprasītāja pārstāvis advokāts Jānis Vāgners. Atbildot uz tiem, liecinieks stāstīja, kaMasaks kā atslēdznieka māceklis pelnījis 130—150 rubļu [4] mēnesī. Mācību laikam beidzoties, alga būtu bijusi daudz lielāka. Pie tam Masaks savai mātei bijis vienīgais dēls un apgādnieks.

Ar Bruno Kalniņa nopratināšanu pirmā tiesas diena bija beigusies.”

[1] Ar 4. kandidātu sarakstu Rīgas domes vēlēšanās piedalījās nacionālā apvienība, iegūstot 7,8% balsu.

[2] Domāti laikraksta “Sociāldemokrāts” redakcijas logi.

[3] Vācu valodā “Totschläger” — nāvīgs ierocis jeb nāvīgs sitamais.

[4] 1919. gada 22. martā ar finansu ministra rīkojumu tika izlaistas Latvijas valsts kases zīmes, nosaucot tās par Latvijas rubļiem. 1922. gada 30. augustā Ministru kabinets apstiprināja “Noteikumus par naudu”. Saskaņā ar tiem Latvijas naudas sistēmas pamatā bija zelts un naudas vienība lats. Latvijas rubļa un lata kurss bija noteikts 50:1. Latvijas rubļu zīmes palika apgrozībā līdz 1925. gada 1. aprīlim (sk.: K. Ducmane un E. Vēciņš. Nauda Latvijā, — R., 1995, 137., 145. — 146. lpp.).

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie