Par Latvijas mērķiem

30 / 06 / 2010
Share 'Par Latvijas mērķiem' on Draugiem Share 'Par Latvijas mērķiem' on Facebook Share 'Par Latvijas mērķiem' on Google+ Share 'Par Latvijas mērķiem' on LinkedIn Share 'Par Latvijas mērķiem' on LiveJournal Share 'Par Latvijas mērķiem' on Pinterest Share 'Par Latvijas mērķiem' on Tumblr Share 'Par Latvijas mērķiem' on Twitter Share 'Par Latvijas mērķiem' on Wordpress Share 'Par Latvijas mērķiem' on Email

Tiekoties ar uzņēmējiem vai skatoties politiskus televīzijas šovus, jūtama sabiedrības vēlme pēc konceptuāliem un stratēģiskiem dokumentiem. Sabiedrība, šķiet, pieprasa kādu virsuzdevumu, kādu dziļāku jēgu savai darbībai.  Latvieši neizdara nekādu secinājumu no tā, ka, piemēram, vācieši, satikti uz ielas vai Bundestāgā, arī tā vienā teikumā nevar noformulēt visiem kopīgu un vienu modernās Vācijas pastāvēšanas jēgu. Mums – vajag.

Gadu iepriekš veltīju laiku tam, lai apzinātu visas esošās koncepcijas, stratēģiskos plānus, vadlīnijas, attīstības stratēģijas un citus programmatiskos dokumentus, kas tapuši Latvijā un ir spēkā. Saskaitīju 888 – ciparu, kas tuvs ķīniešu laimes skaitlim. Šodien tādu dokumentu Latvijā, visdrīzāk, ir vēl vairāk. Tātad – nelasām paši savas programmas vai tām neticam?

Autors: Gatis Kokins

Visticamāk, risinājums ir nevis koncepciju skaitā, bet sabiedrības iesaistē galveno stratēģisko mērķu formulēšanā. Retrospektīvi skatoties, protams, šādi virsmērķi pagātnē ir identificējami. Nākotnē izvirzāmiem virsmērķiem ir jābūt netriviāliem (piemēram, ir bezjēdzīgi paziņot, ka Latvijas virsmērķis ir augsts kopprodukts) un akceptējamiem plašos sabiedrības slāņos.

Aizvadītajos gados ir kļuvis skaidrs, ka bagātība nevar kļūt par virsmērķi, jo tirgus ekonomikā tā īsti bagāti vienmēr būs nedaudzi. Bagātība turklāt ir tāds viltus Mamons, ko pielūgt neklājas arī kristīgās kultūras kontekstā.Neoliberālā politika 90. gados Latviju gan izvilka no komunisma grāvja, bet strauji ievēla otrā grāvī – ļoti nevienlīdzīgas un antagonistiskas sabiedrības virzienā.

Tai pašā laikā veiksmīgās Centrāleiropas valstis piekopa citu politiku. Neatkarīgā monetārā  politika ārvalstu investorus mudināja pievērsties ne vien spekulatīvām investīcijām, bet galvenokārt naudas plūsmu ģenerējošiem ražošanas projektiem. Vietējie ražojumi bija lētāki, tāpēc arī iekšējais patēriņš veicināja pašmāju rūpniecības attīstību. Relatīvi lielie nodokļu ieņēmumi tika novirzīti infrastruktūras attīstībai, darbaspēka izglītošanai un ražotāju atbalstam. Tādējādi  Slovēnijā Džini indekss 2008. gadā bija tuvu Ziemeļvalstu līmenim – 24, Čehijā un Slovākijā – 26, Ungārijā – 28!

Nevienlīdzība Latvijā ir radījusi ne vien morālas problēmas (sk. Jāņa Ošleja rakstu), bet arī ekonomisku neizdevīgumu. Neizglītots darbinieks nav izmantojams modernajā zināšanu ietilpīgajā ekonomikā, tādēļ Latvija ir nolemta zemas pievienotās vērtības ražotnēm, kas neļauj arī kopproduktā pietuvoties Eiropas pārticīgajām valstīm. Relatīvais importēto preču lētums radīja lielāko tekošā konta deficītu pasaulē (23% 2007. gadā). Savukārt pašražotās preces bija nekonkurētspējīgi dārgas.Tāpēc, iespējams, pienācis laiks Latvijai izvirzīt jaunu mērķi – uzcelt labklājības valsti.

Ir skaidra un reizēm pamatota neoliberāļu kritika, ko šajos gados esam dzirdējuši par zviedru, vācu un franču labklājības valstīm, taču mēs nevaram būvēt ASV stila individuāļu paradīzi ES kopējā tirgū – mūsu tautieši tādu valsti vienkārši pametīs.Labklājības valsts principi Latvijai ir vitāli nepieciešami, lai izglītotu kvalificētu darbaspēku pievienotās vērtības ražotnēm; veicinātu valsts iekšējo patēriņu, stabilizējot ekonomiku – tā vairs nebūtu tik ļoti atkarīga no ražotāju eksportspējas un eksporta tirgu stāvokļa; attīstītu universitāšu vidi un radošu intelektuāļu slāni; noturētu tautiešus valstī; paglābtu savus vecākus (un beigās – arī sevi) no nabadzības vecumdienās.

Neoliberālisms arī globāli sevi izsmeļ. ASV republikāņu zaudējums nesenajās vēlēšanās, Lielbritānijas konservatīvo nespēja iegūt parlamentāro vairākumu pierāda, ka reiganomika un tečerisms nav vienīgās patiesības tirgus ekonomikās.

Labklājības valsts virsmērķim Latvijā  būs arī pretinieki: lieluzņēmēji un tie zombētie Latvijas iedzīvotāji, kuri arvien baidās, ka novirze no ultralabējas politikas nozīmē atgriešanos Krievijas ietekmes zonā. Negaidīti, bet arī Latvijas etniskie krievi var kļūt par labklājības valsts advokātiem: labklājības valsts var būt arī viņu interesēs. Šāds mērķis var konsolidēt mūsu etniski sašķelto sabiedrību.

Labklājības valsts varētu būt leģitīms Latvijas virsmērķis nākamajai desmitgadei, un par to aicinu diskutēt.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , ,

One Response to “ Par Latvijas mērķiem ”

  1. Kristaps on 30 / 06 / 2010 at 13:47

    Mērķim ir jābūt konkrētam un izmērāmam nevis vispārīgāk kā “labklājības valsts”. Jāprot atšķirt mērķi, misijas un uzdevumi.

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie