Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)

16 / 12 / 2017
Share 'Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)' on Draugiem Share 'Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)' on Facebook Share 'Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)' on Google+ Share 'Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)' on LinkedIn Share 'Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)' on LiveJournal Share 'Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)' on Pinterest Share 'Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)' on Tumblr Share 'Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)' on Twitter Share 'Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)' on Wordpress Share 'Boriss Ņemcovs laikabiedru atmiņās (video)' on Email

Pirms dažiem mēnešiem man bija tas gods piedalīties dokumentālās filmas “Ņemcovs” skrīningā un sekojošā diskusijā ar tās režisoru, Krievijas opozīcijas politiķi Vladimiru Kara-Murzu, par ko vēlos pastāstīt nedaudz plašāk. Filmas demonstrāciju Rīgā organizēja Latvijas Transatlantiskā organizācija (LATO) un Austrumeiropas politikas pētījumu centrs (APPC) sadarbībā ar Konrāda Adenauera fondu.

Sākšu ar acīmredzamo. Filma ir noderīga, to vajadzētu redzēt daudziem. Sākumā tā tika demonstrēta tikai šādos pusprivātos skrīningos dažādās pilsētās, taču Borisa Ņemcova dzimšanas dienas datumā tā nonāca YouTube un kļuva pieejama arī plašam interesentu lokam (skat. saiti zem šī raksta). Diemžēl gan bez subtitriem angļu valodā, kas tika izmantoti skrīningos, tāpēc skatoties būs jāņem talkā krievu valodas zināšanas. Vai zinātāji.

Džerijs Šterns, virziens.lv

Gribas piekrist APPC izpilddirektoram Andim Kudoram, kurš sarunā pēc filmas izteicās, ka tā viņu aizķērusi ne tikai kognitīvā, bet arī emocionālā līmenī. Tajā daudz par Borisu Ņemcovu atklāts ne tikai kā politiķi, bet arī kā cilvēku – kā veidojusies viņa personība, kādi faktori ietekmējuši viņa noturīgo principu rašanos. Vladimirs Kara-Murza atzina, ka tieši emocionāli ir bijis ļoti grūti veidot šo filmu – par kolēģi un labu draugu, kurš ciniski noslepkavots. Nācies arī saskarties ar daudzām gļēvulības izpausmēm – kad cilvēki ir tik iebiedēti, ka nespēj kameras priekšā pateikt pat nevis kādus politiskus viedokļus, bet vienkārši labus vārdus par labu un sev dažādos veidos tuvu cilvēku.

Domāju, ka latviešiem Ņemcova nonākšana politikā varētu šķist sevišķi tuva un saprotama – viņš daudzējādā ziņā atgādina Daini Īvānu. Arī Ņemcovs ir sācis ar vides projektu aizstāvēšanu – māte viņu kā sabiedriski vērā ņemamu zinātnieku (Boriss Ņemcovs tobrīd bija jau fizikas un matemātikas doktors, būdams tikai 25 gadus vecs) iesaistīja protestos pret atomelektrostacijas celtniecību dzimtajā pilsētā. Un arī viņam vēlāk, uzsākot gaitas “īstajā politikā”, esot bijusi tā mode uzstāties nevis uzvalkā, bet tādā naivā džemperītī. Ne nu gluži ar auseklīšiem, bet tomēr.

Filma atklāja man to, ka Putinam tiešām bija iemesls baidīties – Ņemcovs patiešām varēja viņu uzvarēt vēlēšanās, ja izdotos tās noturēt demokrātiski, kā arī bez konkurentu iebiedēšanas un izrēķināšanās. Ņemcovs ir bijis cilvēks, kurš prata “runāt vienkāršo cilvēku valodā”, saprasties ar jebkura līmeņa sarunbiedriem, aizraut tos ar savu entuziasmu.

Patiesībā viņš būtu varējis būt Krievijas prezidents jau toreiz, vēl pirms Putina – jo tieši Ņemcovu bija par savu pēcteci iedomājies Boriss Jeļcins. Tomēr Ņemcovs tobrīd to neredzēja kā savu ceļu, un kas būtu varējis iedomāties, ko ar Krieviju tuvākajos pāris gadu desmitos izdarīs cits kandidāts…

Kad kā iespējamais prezidenta pēctecis pie apvāršņa parādījās Putins, neviens neticēja, ka viņš tiks toreiz vēl demokrātiskajās vēlēšanās ievēlēts, jo neviens vispār nezināja, kas viņš tāds ir. Jeļcinam tobrīd jau bija sagrauta veselība, visa uzmanība pievērsta tās uzturēšanai – un to izmantoja tie, kas mērķtiecīgi virzīja Putinu. Un pēkšņi notika tas, kas notika.

Vienlaikus filma sasaucas arī ar mūsu tagadni – cīņu ar oligarhiem, kurā Ņemcovs laika gaitā ļoti cieši iesaistījās. Protams, oligarhs Krievijā un oligarhs Latvijā ir nesalīdzināmas kategorijas mēroga ziņā. Tomēr ir arī kopīgais – cinisms attieksmē pret valsti un tās iedzīvotājiem, totāls nihilisms. Filmas režisors sarunā atzina, ka viņu personīgi dziļi aizvainojot propagandas lozungi no sērijas “Putins = Krievija”, “nav Krievijas bez Putina” utt. Jo arī Krievijā ir ļoti daudz cilvēku, kuri nebūt tā neuzskata – viņi zina, ka Putinam un viņam līdzīgajiem Krievija un “patriotisms” ir tikai aizsegs un ieganstu kopums, lai nodarbotos ar varas un naudas pavairošanu. Arī ideoloģija viņiem ir tikai fasāde, tāpēc jautājums par to, vai Putins cenšas atjaunot PSRS, ir neaktuāls.

Rietumos mēdz jautāt, kad Putins, kurš tik daudz atkārtojis no PSRS pieredzētā, aizvērs Krievijas robežas. Atbilde ir – nekad. Jo Putinam tieši ir izdevīgi, ka inteliģence un gados jauni, citādi domājoši cilvēki pamet valsti, viņš par to tikai priecājas. “Un tieši tāpēc mēs nebraucam prom,” saka Kara-Murza. “Jo tā Putinam būtu lielākā dāvana.” Un piebilst: šo cilvēku darbību pavada milzīga liekulība, jo naudu viņi pelna Krievijā, bet tērēt gan grib rietumos. Gan personiski, gan valstiski.

Un uz Krieviju Putinam & Co ir vienkārši pofig. Vienīgais šo cilvēku mērķis ir par katru cenu noturēties amatos, lai aizsargātu savu naudu, tāpēc tiek ciniski iznīcinātas jebkuras demokrātiskās metodes, kas varētu tam traucēt, un lietā tiek likts viss arsenāls – birokrātija, savu kadru virzīšana, neērto cilvēku nomelnošanas kampaņas, interneta troļļi un kas tik vēl ne. Un kas ir jāņem vērā – Putins ar to metodiski nodarbojas jau kopš pirmajiem mēnešiem, kad nāca pie varas pirms “nieka 17 gadiem” (šogad Putins esot pārsitis “Brežņeva rekordu” par visilgāk valsti vadījušo līderi), piemēram, trijos gados tika mērķtiecīgi iznīcināta visa neatkarīgā TV.

Paralēli tam visus šos gadus ir kultivēts “ļauno demokrātu un liberāļu” tēls, un tā atbalsis mēs labi redzam arī Latvijā, sevišķi pēdējos dažus gadus. Vesela rinda vietējo politiķu ir ielāgojusi mehānismu, kas varētu tiem ļaut noturēties pie varas pēc iespējas ilgāk. Tas ir tikai vēl viens iemesls no daudziem, kāpēc aicinu izmantot iespēju un noskatīties filmu “Ņemcovs”, tiklīdz tā būs pieejama.

Cilvēki ticēja Ņemcovam. Ticēja, ka viņš var uzvarēt Putina režīmu un mainīt Krievijas kursu. To var redzēt pēc tā, ka savā veidā šis nelaikā kritušais varonis turpina pulcēt cilvēkus protestam pat pēc savas nāves, sevišķi gados jaunus, kuri desmitiem tūkstošu skaitā iet ielās, kaut būtībā vispār savā vecumā neko citu nav redzējuši kā tikai Putinu, Putinu, Putinu… Aug cilvēku pašcieņa.

Ļoti stipri šos protestus “baro” varas režīma reakcija uz cita opozīcijas līdera – Alekseja Navaļnija publikācijām ar korupcijas atmaskojumiem. Precīzāk, šīs reakcijas absolūts iztrūkums – tas, ka viņi pat nejūt vajadzību kaut ko paskaidrot. Vai kaut ko līdzīgu nemanām arī šur tur Latvijā? Sevišķi to politiķu vidū, kuru “bruņojumā” redzam kaimiņvalsts metodes.

Un tomēr tā ir cilvēku vaina, nevis politikas pazīme kopumā. Ne tikai Krievijā vai Latvijā, bet jebkurā valstī liela daļa sabiedrības vienmēr uzskatīs, ka politika ir “netīra lieta”. Taču man gribas piekrist Vladimiram Kara-Murzam, kurš atzina: “I know it not to be true. You CAN do it in a clean way.” Un to viņš bija secinājis tieši no ilgā darba plecu pie pleca ar Borisu Ņemcovu: “I know it’s possible to do politics in clean, honest and principal way, and it was how Nemtsov did that.”

Politiķa karjeru Ņemcovs patiesībā neesot vēlējies. Tomēr dzīves līkloči viņu tik un tā līdz tai noveda – kā cilvēku, kurš nespēj klusēt, kad redz netaisnību. Tieši tādu cilvēku, kādu ļoti trūkst gan Krievijas, gan arī mūsdienu Latvijas politikā. Un tas lielā mērā ir sabiedrības iespaids, jo mēs paši mēdzam uzskatīt un izturēties tā, it kā politikā iet tikai tie, kas to uzskata par savu karjeru. Rezultātā paši kultivējam tēlu, kas sakarīgus cilvēkus attur iesaistīties politikā, un tad tā arī notiek… Apburtais loks.

Kara-Murza pauda viedokli, ka Krievijā jānotiek tieši sistēmas, nevis cilvēku nomaiņai. Nomainot vienu caru pret citu, beigās nekas būtiski nemainīsies, pat ja tas būs labs cilvēks – ko pierāda piemērs ar Borisu Jeļcinu. Krievijai jāpāriet uz parlamentārāku sistēmu, kurā prezidenta postenis ir vairāk ceremoniāls, ar mazākām pilnvarām.

2018. gadā Ņemcovs tiešām būtu kandidējis valsts prezidenta vēlēšanās. Varbūt ne uzvarējis, to visdrīzāk nepieļautu. Taču ar piedalīšanos vien viņš būtu vinnējis ļoti daudz – Kara-Murza aicināja apzināties, ka viss notiekošais, kurā tu nevari demokrātiski vinnēt, ir jāizmanto kā treniņš, sevišķi jauniem cilvēkiem. Kā slavenajam padomju laika pianistam Rūdolfam Kereram, kurš gadiem vingrinājās uz iedomu klavierēm, kas bija uzzīmētas uz dēļa gabala, un uzturēja savas prasmes dzīvas, līdz tās atkal varēja noderēt reālā pielietojumā. PSRS pieredze rāda, ka viss var mainīties ļoti strauji – savienība pastāvēja 70 gadus, bet sabruka 3 dienās. Un sabruks arī Putina režīms – bet tad cilvēkiem jābūt jau gataviem pārmaiņām, nevis pēkšņi jāapķeras un tikai tad jāsāk domāt, ko nu darīt…

Piemēram, kad sabruka PSRS, lielākā kļūda esot bijusi 1991.-1992. gadā neatvērt arhīvus. Lustrācija ir vienkārši nepieciešama, bet nekad nav notikusi. Un tas, protams, attiecas arī uz Latviju. Kad režīms kritīs Krievijā, ko tādu nekādā gadījumā nedrīkstētu atkārtot, uzskata Kara-Murza.

Tieši tāpēc ir šis aicinājums darboties pat tad, ja šķiet, ka demokrātija ir tik apspiesta, ka nekas mainīties nevar. Var gan. Un tajā brīdī cilvēkiem jābūt nevis vienkārši tam gataviem, bet sagatavotiem, un tur ir būtiska atšķirība.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie