Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas

18 / 12 / 2016
Share 'Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas' on Draugiem Share 'Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas' on Facebook Share 'Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas' on Google+ Share 'Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas' on LinkedIn Share 'Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas' on LiveJournal Share 'Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas' on Pinterest Share 'Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas' on Tumblr Share 'Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas' on Twitter Share 'Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas' on Wordpress Share 'Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas' on Email

“Esmu sanervozējies. Un arī visnotaļ nikns. Nu, par to pašu, t.i., mūžīgo pilsoņa un varas antagonismu, kas nu izpaudies peripetijās ap sīko uzņēmējdarbību,” raksta Artis Buks savā rakstā “Tajā putrā nav saskatāma loģika“, kurš publicēts portālā “Satori” 12. decembrī. Ar redakcijas atļauju piedāvājam šo tekstu arī mūsu lasītājiem.

Esmu sanervozējies. Un arī visnotaļ nikns. Nu, par to pašu, t.i., mūžīgo pilsoņa un varas antagonismu, kas nu izpaudies peripetijās ap sīko uzņēmējdarbību.

Mikrouzņēmumu nodokļa likumā ir noteikts likuma mērķis: “mazināt administratīvo un nodokļu slogu mikrouzņēmumiem, jo īpaši saimnieciskās darbības sākšanas periodā, kā arī nozarēs ar zemu ienākuma līmeņa potenciālu, vienlaikus ievērojot sabiedrības kopējās intereses godīgas konkurences un sociālās drošības jomā”. Šo statusu piemēro tikai mazajiem uzņēmumiem, kuru apgrozījums (rādu ar pirkstiem: apgrozījums vēl nav peļņa) nepārsniedz 100 000 EUR gadā: tie maksā 9% no apgrozījuma, bet darbinieks (arī pats MUN maksātāja SIA īpašnieks) var algā saņemt ne vairāk kā 720 EUR pēc nodokļu nomaksas.

Protams, uzreiz parādījās attapīgi ļaudis (kas saprot, ka uzņēmējdarbība ir mūžīga cīņa starp privāto iniciatīvu un valsts reketu) – gan taksometru firmas, gan celtniecības uzņēmumi u.tml. lieluzņēmēji –, kas fiksi sadalīja savu darbinieku brigādes par miniatūriem SIA (MUN maksātājiem). Galu galā uzņēmējs tāpēc ir uzņēmējs, lai maksimāli samazinātu pats savus izdevumus un palielinātu peļņu. Un skaidrs, ka lieluzņēmējam izdevīgāk nevis maksāt par darbinieku 23,5% socnodokli, bet gan atstāt to darba ņēmēja paša ziņā un maksāt tikai nopelnīto algu (turklāt vēl nopelnot, jo līdz šim valstij atdotie 23,5% paliek paša kabatā, nevis darbiniekam).

Tā vietā, lai ķertos klāt šiem blēžiem (piemēram, samazinot apgrozījuma griestus, nodarbināto skaitu, taksistus sodot par karteļa veidošanu u.tml. – ja padomā, var izdomāt), valsts vara, protams, izvēlējās vieglāko ceļu pēc principa “ja daži privātuzņēmēji ir blēži, jāaizliedz uzņēmējdarbība kā tāda”. Pirmā doma gan jau bija likvidēt MUN kā parādību, taču aši attapās, ka tas no malas trakoti nesmuki izskatīsies uz pārējās Eiropas fona, kur valsts atbalsts, personai uzsākot savu biznesu, tiek uzskatīts par pašsaprotamu (Latvijā šis atbalsts izpaužas vienīgi MUN veidā). Tā nu valsts vara identificēja jomas, “kurās pastāv augsts risks, ka MUN režīmu izmanto nodokļu plānošanas nolūkā, tostarp, lai izvairītos no nodokļu nomaksas atbilstoši saimnieciskās darbības ietvaros veikto darījumu ekonomiskajai būtībai, kā arī nozares, kurās ir augsts ienākumu potenciāls”. Lielākais uzsvars retorikā ir uz “negodīgu konkurenci” un tēvišķa gādība par nesaprātīgajiem pilsoņiem, kuri pārāk maz maksā VSAOI (valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu) kasē.

Kuras ir šīs bīstamās nozares? Skaidrs tak, ka tās, kur tā lielā nauda apgrozās: datorprogrammēšana, konsultēšana un saistītas darbības; juridiskie un grāmatvedības pakalpojumi, zinātniskās pētniecības darbs, reklāmas un tirgus izpētes pakalpojumi, citi profesionālie, zinātniskie un tehniskie pakalpojumi (izņemot fotopakalpojumus, tulkošanas un tulku pakalpojumus); darbaspēka meklēšana un nodrošināšana ar personālu, veselības aizsardzība; sociālā aprūpe ar izmitināšanu u.c., kuri nu, paldies Džā!, ar šitām blēdībām no 1. janvāra vairs nevarēs nodarboties. Loģiski tak, kā Šadurskis teiktu, ka grāmatvedis vai jurists, kurš izdomājis strādāt kā mazais SIA, apkalpojot kādus 10–15 klientus katru par 50 EUR mēnesī, datorprogrammētājs, jurists, hedhenters, reklāmas izstrādātājs, slimnieku kopējs vai tikko kā praksi atvērušais ģimenes ārsts (nez kāpēc uz veterinārārstu liegums neattiecas) ir tieši tie, kas klusībā pelna miljonus, kropļo tirgu ar neveselīgu konkurenci (jo katram tak skaidrs – ja bulciņu cepējs Valmierā maksā tikai 9%, tad viņš neveselīgi konkurē ar uzņēmumu “McDonald’s”, kam jāmaksā pilnu nodokļu paketi), taču tos nekādi neuzrāda, ik mēnesi saņemot algā tikai līdz noteiktajiem 720 EUR.

Toties MUN statuss saglabāts tādās ar apgrozījumu nabadzīgās nozarēs kā jēlnaftas ieguve, akmeņogļu ieguve, dabasgāzes ieguve, rūdu ieguve, akmeņu ieguve, grants izstrāde, kūdras ieguve, graudaugu audzēšana, cūkkopība, kuģubūve. lokomotīvju būve, zvejniecība, gaļas pārstrāde, dzīvnieku barības ražošana, spirta destilēšana, vīna ražošana, alus ražošana, tekstilizstrādājumu ražošana, apavu ražošana, kokapstrāde, poligrāfija, ķīmisko vielu un produktu ražošana, gumijas un plastmasas izstrādājumu ražošana, minerālo izstrādājumu ražošana, datoru un elektrisko iekārtu ražošana, mēbeļu ražošana, juvelierizstrādājumu ražošana u.c.

Tā kā uz kopējā nodokļu fona MUN maksātāju īpatsvars ir niecīgs, bet nauda valstij vajadzīga, tad pat ezītim skaidrs, ka nepieciešams rast vēl kādu naudas avotu. Varētu uzlikt nodokli par ieelpoto gaisu, bet tas tā smieklīgi izskatīsies, to pat deputāts un ministrijas ierēdnis saprot. Tad nu dzima tēvišķās rūpes par tautu, ar varu to virzot pareizajās sliedēs, t.i. līdzdalībā savas veselības obligātajā apdrošināšanā (jo, kā zināms, cilvēks, ja vien viņš nav ievēlēts Saeimā, pats nav spriest un lemt spējīgs): katru mēnesi jebkuram darba ņēmējam nu būšot jāmaksā sociālo nodokli nevis no reāli nopelnītā, bet 75% no ar likumu noteiktās no minimālās algas, neraugoties uz to, ka viņš, piemēram, strādā uz pusslodzi vai nepilnu darba laiku un saņem krietni mazāku summu, nekā ir šis maksājamais nodoklis. Un tādu ļaužu ir daudz vairāk: skolotāji, medmāsas, slimnieku kopēji, sētnieki, grāmatveži, apteksnes, portjē, oficianti – milzums profesiju, kur pilna slodze nav iespējama, bet cilvēks piepelnās papildus pamatdarbam vai studijām, strādājot pāris stundas nedēļā vai dienā. Taču visnotaļ apšaubāmi, vai darba devējs alks maksās tik lielu socnodokli par darbinieku, kurš par 50 EUR reizi nedēļā atnāk viņam pagalmu uzslaucīt. T.i., visi šie darba ņēmēji zaudēs iespēju piepelnīties, strādājot uz pusslodzi vai nepilnu darba laiku, – viņu ienākumu līmenis un pirktspēja samazināsies, aber valsts vairs nesaņems pat to nodokļu mazumiņu, kas līdz šim ienācās par šiem darbiem.

Turklāt klaji melīgi ir apgalvojumi, ka MUN maksātāji nav pelnījuši valsts apmaksātos veselības aizsardzības pakalpojumus, ka viņi veģetējot uz “godīgo” nodokļu maksātāju rēķina, ka viņiem nebūšot pensijas utt. Pirmkārt, 4% no MUN darbinieka apgrozījuma ir valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas jeb t.s. socnodoklis. Te nu jānorāda, tas lielāko tiesu paliek valstij, jo ļaudis nemaz tik daudz neslimo (es, par provi, tikai 45 gadu vecumā sāku beidzot just vajadzību pēc kaut cik regulārām ārsta konsultācijām, un tad arī sapratu, ka bezmaksas medicīnas sen vairs nav, bet mani glāba tas, ka pats biju apdrošinājis savu veselību aģentūrā). Otrkārt, MUN sistēma pastāv tikai 2 gadus, t.i., visu līdzšinējo mūžu pašreizējais MUN maksātājs ir maksājis 35% no nopelnītā VSAOI. Treškārt, lielākā daļa man zināmo sīkuzņēmēju lieliski apzinās: lai kā Belēvičs reklamēja savu “zaļo koridoru”, tautā dēvētu par “skuju taku”, bezmaksas medicīnas mums praktiski vairs nav, tāpēc ir jāapdrošina gan veselība, gan dzīvība un jānodrošinās pret nelaimes gadījumiem. Savukārt tas ievērojami atslogo valsts sociālās palīdzības fondu, jo te cilvēkam nepieciešamo medicīnisko palīdzību sedz apdrošināšana, nevis valsts (no pašu pilsoņu iemaksātā). Tālredzīgākie pat attapušies: vienalga, esi tu MUN maksātājs vai neesi, pēc gadiem 20–30 nekādu pensiju nebūs – labākajā gadījumā būs niecīgi vecuma pabalsti –, tāpēc ik pusgadu pa mazai summiņai ieskaita kādā Austrijas vai Šveices apdrošināšanas-pensiju fondā, paši parūpējoties par savām vecumdienām. Pie tam aizkustinoši, kā vienas dienas laikā pazuda valsts pārstāvju rūpes par visu, visu mazo algu (zem minimālās) saņēmēju sociālo nodrošinājumu, kad tika aprēķināts, ka vajadzīgo summu var paņemt, paaugstinot MUN uz 17% (un neviens vairs neuztraucas, ka kāds no MUN maksātājiem ir tik dumjš, ka neapdrošinās pats).

Taču neskaldīšu te matus, ko kurš teicis un kā mainījis sakāmo, bet vienkārši salīdzināšu, kā mainīsies indivīda dzīve ar 1. janvāri, ja viņš šobrīd ir MUN maksātājs un nu šo statusu zaudēs.

Tātad, cilvēks ir algots darbinieks SIA, kas ir MUN maksātājs. Maksimālā alga ir 720 EUR, vairāk saņemt neļauj likums. Lai darbinieks saņemtu šādu algu, viņam darba devēja kasē jāienes 800 EUR. No tiem 9% (4% ir VSAOI) jāatdod valstij. Darba devējs nenopelna nekā, t.i., “pa nullēm”. Bet, tā kā darba devējam jāuztur birojs (bez grāmatvedības var iztikt: maksā tikai 9% no katras ienākošās summas un uztur kārtībā lietvedību) un, galu galā, jāgūst peļņa, tad strādniekam jāienes darba devēja kasē vismaz 900–1000 EUR, lai uzņēmums būtu kaut cik rentabls.

SIA, kurā viņš strādā vai ir īpašnieks, no 1. janvāra zaudē MUN statusu, un tagad darbiniekam, lai tas saņemtu uz rokas 720 EUR, darba devēja kasē būs jāienes 1260 EUR. No tiem valstij tiek pārskaitīti 539 EUR (347 EUR sociālais nodoklis – 240 darba devējs, 107 darba ņēmējs –, taču tas nav svarīgi, jo tiek noņemts no algas, plus vēl 192 EUR ienākumu nodoklis). Darba devējs nenopelna nekā, t.i., “pa nullēm”. Bet, tā kā darba devējam jāuztur birojs, grāmatvedība un, galu galā, jāgūst peļņa, tad strādniekam jāienes darba devēja kasē vismaz 1500 EUR, lai uzņēmums būtu rentabls (to visu katrs var pats pārbaudīt VID mājaslapā ar algu kalkulatoru).

Tajās nozarēs, kur MUN statuss teorētiski tiek saglabāts, tikai ar lielāku nodokļu slogu (realitātē tas vairs nav tas MUN, ko ļaudis izvēlējās, lai uzsāktu biznesu un nostātos uz kājām), izmaksas pieaugs proporcionāli izmaiņām.

Redzam – lai cilvēks saglabātu savu līdzšinējo ienākumu līmeni, viņam jāpelna gandrīz divas reizes vairāk. Tā kā jaunu klientu un pasūtījumu pieplūdums nezin vai gaidāms, pakalpojumu cenu paaugstināšanu klienti nesapratīs, savukārt, tikai kāpinot sava darba ātrumu, tādu ieņēmumu pieaugumu nesasniegt, tad darba ņēmēju ienākumi, pirktspēja un dzīves līmenis neizbēgami kritīsies. Pirmajā acu uzmetienā Finanšu ministrijas “ekseļa” tabulās valsts ir ieguvējs, jo nu atņem vairāk naudas no indivīda nopelnītā. Bet, ja padomā, ka šis cilvēks tagad retāk ies uz veikalu, mazāk pirks, izvēlēsies lētāku preci, tad skaidrs, ka citās ekonomikas jomās valsts ieņēmumi kritīsies. Nu, un tad nāksies izdomāt jaunu nodokli. Vai no sirds brīnīties, kas sanācis, jo pamēģināt prognozēt savu lēmumu sekas – tas no likumdevējiem ir par daudz prasīts.

Es esmu no tiem, kas zaudē MUN statusu. Tas nozīmē – ja līdz šim esmu spējis apdrošināt gan veselību, gan dzīvību un nelaimes gadījumus un pat veikt iemaksas savā pensiju fondā, turklāt vēl krājkontā mazliet uzkrājot “drošības spilvenu” un reizi gadā ar ģimeni aizbraucot uz kādu kūrortu pasauļoties, tad no 1. janvāra man tas viss būs liegts. Valsts garantētajai pensijai īsti neticu, pats savu uzkrāt vairs nevarēšu,  divkārši pieaugs mani izdevumi veselības apdrošināšanā, jo nu papildus privātajai apdrošināšanai man būs jāmaksā arī valstij (man, protams, acīs asaras riešas, cik ļoti valdība par manu veselību rūpējas) – mans dzīves un pirktspējas līmenis kritīsies divkārši. Loģiski, ka neesmu sajūsmā. Bet pats nepatīkamākais ir tas, ka viss visu laiku mainās un praktiski nav iespējas neko plānot uz priekšu un piemēroties izmaiņām, jo atkal nāk jaunas izmaiņas: te tās tiek atceltas, te pasniegtas citā iepakojumā. Pieļauju, ka šo manu vaimanu publicēšanas brīdī manis uzskaitītie procenti un MUN prognozes jau varētu būt kārtējo reizi mainīti, bet pats princips skaidrs.

Tā rezumējot, kā izteicās Zanders, “varas autoritāte izriet no tā, ka tās rīcībā ir saskatāma loģika, kas, atkārtošos, var būt neatbilstoša manai izpratnei, tomēr es respektēju, ka vara rīkojas tieši tā. Vara var būt ļauna (manā subjektīvajā vērtējumā), bet tā ir spēcīga, tā zina, ko dara, jo tai ir savi nelietīgi, bet skaidri mērķi. (..) Tajā putrā, kas ievārīta ap sociālo iemaksu un mikrouzņēmumu regulējumu (..), nav saskatāma loģika”. Pat kaut kādu skaidrību esošajā grūti kopsavilkt, kā tas redzams manā īdēšanā. Valstī, kur nodokļu likumdošanu tradicionāli maina ik pa mēnešiem un uzņēmējdarbību nevar plānot ilgāk par gadu uz priekšu, tas nav pats labākais, ko varēja uzsākt.

Var jau būt, ka valsts šādi uz pusgadu saglābs budžetu (kas rādās būt totālā bedrē, ja pat tādus sīkmaņus kā MUN maksātājus nu jāslauc papildus) un varēs stāstīt kārtējo “veiksmes stāstu”, taču par patīkamu un lojalitāti veicinošu šo procesu pagrūti nosaukt, jo grūti būt lojālam un cieņpilnam pret likumdevēju, kuru es kā pavalstnieks uzskatu par muļķi.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , , , , , , , , , , , , , ,

5 Responses to “ Vēsturnieks un uzņēmējs Buks: Latvijas nodokļos nav loģikas ”

  1. Leonards on 18 / 12 / 2016 at 19:43

    LV šizofrēnija arī te – kreisie publicē konservatīvo rakstus :-D

  2. Alvils on 18 / 12 / 2016 at 23:40

    Šis noteikti ir kaut kāds pārpratums. Kreisi nevar atbalstīt mikrouzņēmumus. Ja strādājošais nevar nopelnīt algu normālai dzīvei, tad šādam strādājošam ir jākļūst par bezdarbnieku, ir jāsaņem normālai iztikai atbilstošs bezdarbnieka pabalsts un ir jāmācās, lai varētu pretendēt uz ražīgāku darba vietu, kur var pelnīt pienācīgu algu un maksāt pienācīgus nodokļus.

    Aiz MU un strādājošo nabadzīgas patiesībā stāv izglītības sistēmas izgāšanās un valsts nodarbinātības sistēmas mazspēja. Ir jārisina trūkumi izglītības sistēmā, ir jāveicina mūžizglītība un pārkvalifikācija, ir jāveicina labu darbavietu veidošana.

    Jā, ir vajadzīgs pārejas laiks un tajā MU var būt sava vieta, bet tajā pašā laikā ir jābūt arī skaidram mērķim – sabiedrība, kurā visi strādā un visi strādājošie saņem pieklājīgu atalgojumu un nav strādājošo nabagu. Protams, būs cilvēki, kuri nevar strādāt pilnu dienu vai pilnu slodzi, bet tie ir izņēmumi un tiem valsts palīdzēs, bet normai ir jābūt.

    • kreisie.lv on 18 / 12 / 2016 at 23:48

      Kamēr nav iespējama totāla nodokļu reforma, jācenšas saglabāt tos instrumentus, kas vismaz ir. Veselu rindu mazo uzņēmumu šīs formas likvidēšana iedzīs tur, kur saule neiespīd. Pie mums diemžēl šķiet normāli domāt īsā periodā un uzreiz izplēst no uzņēmuma visu izplēšamo, pat nepieļaujot iespēju, ka tas varētu patiesībā ienest valstij daudz vairāk, ja tam ļautu attīstīties un pieaugt apmērā. Tieši tāpat kā arī cilvēkam parastajam neļauj palielināt patēriņam pieejamo līdzekļu apjomu, lai arī tieši tas sildītu ekonomiku efektīvāk nekā viņa knapnodoklīši.

  3. Alvils on 18 / 12 / 2016 at 23:42

    Dānija bezdarba pabalstu piešķir uz 2 gadiem un vēl var pagarināt uz 2 gadiem, ja cilvēks mācās. Augstākā izglītība Dānijā ir bez maksas, ir stipendiju sistēma un ir ar stipendiju segts no studijām brīvais gads, kuru var izmantot vai nu praksei var parādu kārtošanai. Kāpēc Latvijā uz to neiet? Tas taču ceļ IKP un turību sabiedrībā!

  4. Alvils on 21 / 12 / 2016 at 21:43

    Šajās dienās ir nācis klajā ASV Prezidenta biroja sagatavotais ziņojums “Artificial Intelligence, Automation and the Economy”. Kā jau varēja gaidīt – rekomendācijas investēt AI un tehnoloģijās, kā arī paredzējums, ka tehnoloģijas arī mainīs sabiedrību un daudzas darbavietas. https://www.whitehouse.gov/sites/whitehouse.gov/files/documents/Artificial-Intelligence-Automation-Economy.PDF
    Ir vienkārši nejēdzīgi salīdzināt šo ziņojumu ar LV debatēm par mikrouzņēmumiem un LV nabadzības filosofiju un primitīvo ekonomiku. Pat kaimiņi igauņi gaidāmajā vasarā ieviesīs bezšofera minibusus https://e-estonia.com/self-driving-minibuses-set-to-roam-the-streets-of-tallinn-in-2017/

    Kad mēs, latvieši, saņemsimies, pacelsim galvas un atzīsim, ka esam lemti labākai dzīvei, lielākiem darbiem un lielākai labklājībai. Pašu rokās ir saņemties un izdarīt, bet tas nenotiek jau gadiem.

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie