Itālijas referendums – vēl viens pasaules gals?

Kamēr vēl neesam īsti sagremojuši Brexitu Lielbritānijā un neseno Trampa uzvaru ASV vēlēšanās, Itālijā briest vēl viens nozīmīgs referendums. Jau pēc dažām dienām itāļi tajā lems par apjomīgiem konstitūcijas grozījumiem, un pastāv bažas, ka tas varētu postoši ietekmēt ne tikai Itāliju, bet arī pārējo Eiropu.

Insa Krēmere, b-bas PROGRESĪVIE valdes locekle

Konstitūcijas grozījumu mērķis un jaunais vēlēšanu likums

Grozījumu mērķis

Grozījumu mērķis ir paātrināt likumdošanas procesu, un tiem klāt nāk jauns arī vēlēšanu likums vārdā Italicum, kas ir galvenais iemesls karstajām diskusijām Itālijā un ārpus tās. Līdz šim starp Itālijas parlamenta abām palātām pastāv pilnīga simetrija: Lai pieņemtu likumu, ir vajadzīgs abu palātu atbalsts, un ja viena palāta likumprojektā kaut ko grozīja, tad otrai palātai grozījumi ir jāapstiprina. Tas noved pie tā, ka likumi mēdz ilgi ceļot riņķī, ja palātām neizdodas ātri nonākt pie kopsaucēja. Lai šo situāciju mainītu, konstitūcijas grozījumi izjauktu šo līdzsvaru starp palātām, dodot lielāku svaru apakšpalātai. Tā varētu daudzus likumus pieņemt arī bez senāta (augšpalātas) atbalsta.

Italicum

Pie tam jaunais vēlēšanu likums Italicum atceltu senāta tiešās vēlēšanas, un izmainītu apakšpalātas vēlēšanu kārtību. No 100 senatoriem piecus ieceltu prezidents, bet pārējos ievēlētu attiecīgie reģionālie parlamenti. Turklāt šiem senatoriem nemaksātu algas, jo viņu pamatdarbs būtu reģionu parlamentos. Savukārt apakšpalātas vēlēšanās, ja kāda partija iegūst vismaz 40% balsu, tad tai pēc Italicum pienāktos “bonuss”, kas nodrošinātu 55% vietu apakšpalātā. Ja neviena partija nesasniedz 40% (kas ir visai ticams scenārijs, vadoties pēc līdzšinējās pieredzes), tad notiks vēlēšanu otrā kārta starp abām stiprākajām partijām.

Tādā veidā ir iecerēts nodrošināt stabilas valdības, kas kalpos piecus gadus, jo līdz šim Itālijā valdības mēdz ātri izjukt. Protams, rodas jautājums cik tas ir demokrātiski, ja viena partija, par kuru nobalsojuši, teiksim, 35% nobalsojušo, pēkšņi iegūst absolūto vairākumu parlamentā un var veidot valdību viena pati. Un vai šādi izveidotai valdībai netrūkst leģitimitātes.

Ja konstitūcijas grozījumus referendumā noraida, tad jaunais vēlēšanu likums nesasniedz savu mērķi, jo tad būtu joprojām jārēķinās ar senātu, kurā nekāds bonuss negarantē valdības stabilitāti. Tāpēc šis likums var būt iemesls balsot pret grozījumiem, kaut gan it kā tas ir no tiem neatkarīgs. Savukārt, ja grozījumus pieņems, tad vēl nav teikts, ka šis likums arī stāsies spēkā, jo pret to jau ir iesniegta sūdzība Itālijas Konstitucionālajā Tiesā. Tā par to lems tikai pēc referenduma.

Kas notiks, ja grozījumus noraidīs?

Vai Renci tiešām atkāptos?

Itālijas premjerministrs ir teicis, ka noraidīšanas gadījumā atkāpšoties, tādējādi daļēji pārvēršot šo referendumu balsojumā par uzticību valdībai. Tāpēc pastāv bažas, ka noraidīšana destabilizētu valsti, kā rezultātā varētu nākt pie varas eiroskeptiskā Piecu zvaigžņu kustība, kura vēlas izstāties no eirozonas, kas novestu pie eirozona un pēdīgi pat Eiropas Savienības sabrukuma. Tomēr nav teikts, ka īstenotos tieši šāda notikumu ķēde. Pirmkārt, Renci var arī neatkāpties. Otrkārt, premjerministra atkāpšanās nebūtu nekas neierasts Itālijas politikā, un līdz ar to tas pats par sevi nedestabilizētu to. Treškārt, nav pamata domāt, ka tieši Piecu zvaigžņu kustība būtu tā, kurai prezidents pēc Renci atkāpšanās uzticētu jaunās valdības veidošanu. Tas notiktu tikai tad, ja neizdotos izveidot valdību un Piecu zvaigžņu kustība uzvarētu ārkārtas vēlēšanās. Un tad vēl nevar zināt, vai tā tik tiešām īstenotu savu programmu.

Mūžīgi lēnā lēmumu pieņemšana

Vēl vienas bažas saistās ar to, ka grozījumu noraidīšana apstiprinātu aizdomas, ka Itālija nespēj pieņemt lēmumus un nespēj pašas spēkiem izkļūt ārā no bedres. Turklāt konstitūcijas grozīšanas projekts būtu atkal jāsāk no nulles, un tikmēr būs jādzīvo ar līdzšinējo lēno un neefektīvo likumdošanas procedūru.

Tomēr līdzšinējā likumdošanas procedūra varbūt nav nemaz tik lēna: Izrādās, ka Itālijas parlaments pieņem vairāk likumus gadā nekā, piemēram, Vācijas, Francijas un ASV parlamenti. Tāpēc varbūt vaina nav likumdošanā, bet gan valsts pārvaldē vai jurisdikcijā. Arī valdības līdz šim ir bieži atkāpušās arī brīžos, kad senātā un apakšpalātā bija apmēram vienāds spēku sadalījums. Tātad tur arī senāta lomas mazināšana varbūt nemaz nepalīdzētu.

Kas notiks, ja grozījumus pieņems?

Stabilas valdības par kādu cenu?

Tiesa gan, jaunais vēlēšanu likums varētu patiešām nodrošināt kārtīgas piecgadīgas valdības, bet tas notiktu apšaubāmā, nedemokrātiskā veidā. Šāds likums būtu piemērotāks (joprojām jocīgs, bet ne tik jocīgs) bipolārai politiskai sistēmai, kurā divas lielas partijas sacenšas par balsīm. Toties Itālijā ir izveidojusies drīzāk tripolāra sistēma: Ir kreisie (Partito Democratico), labējie (vairākas mazākas partijas, kas mēdz veidot koalīcijas, to starpā Berluskoni partija Forza Italia), un trešais spēks ir Piecu zvaigžņu kustība, kuru parasti raksturo vienkārši kā populistisku (nevar saprast, vai tā ir labēji vai kreisi populistiska). Katrs no šiem trim blokiem vēlēšanās mēdz iegūt ap 30% balsu. Līdz ar to, pēc jaunā vēlēšanu likuma visticamāk vēlēšanām būtu otrā kārta, kurā sacenstos divas partijas, kas būs ieguvušas nedaudz virs 30%. Tātad valdību veidotu kāda partija, par kuru vēlēšanu pirmajā kārtā būtu nobalsojuši apmēram trešdaļa balsojušo.

Politiskā (ne)atbildība

Savukārt senāts pēc Italicum attālinātos no vēlētājiem, jo tie to vairs neievēlētu tiešās vēlēšanās. Turklāt nav skaidrs, cik kvalitatīvi spēj darboties šī parlamenta palāta, ja senatoru pamatdarbs nav senātā, bet reģionālajos parlamentos. Negribu fantazēt, bet reformas pretinieku bažas, ka šī sistēma varētu veicināt korupciju un pilsoņu neuzticēšanos senātam, man šķiet diezgan pamatotas.

Arī apakšpalātas deputātu un valdības atbildība un saikne ar saviem vēlētājiem varētu mazināties, jo ar senāta lomas vājināšanu kritīsies reģionu ietekme, un stabilais 55% vairākums, ko uzvarējusī partija automātiski iegūs, vilinās to ērti iekārtoties varas krēslos un piecus gadus par vēlētājiem vairs nedomāt.

Pasaules gals?

Abi iespējamie iznākumi ir diezgan neapmierinoši, un tā varbūt arī ir galvenā līdzība starp šo balsojumu un ASV vēlēšanām. Tomēr šķiet, ka apokaliptiskumā Itālijas referendums nevar sacensties ne ar Brexitu, ne ar Trampu.