Vēlos dalīties pārdomās par to, kāda ir Latvijas sociāldemokrātija šodienas acīm. Bet šodienas īstenība prasa samērot tagad notiekošo ar Pirmās Republikas laikā īstenoto. Lūk, kā par tiem laikiem liecina zviedru vēsturnieks Alans Palmers savā grāmatā “Baltijas valstu un tautu vēsture”, 323. lapaspusē:
“Latvijas parlamentārieši no 1920. līdz 1930. gadu sākumam [t.i., līdz Ulmaņa laikiem] izveidoja vidēji 204 likumus gadā, viņu kaimiņi daudz neatpalika. Latvija ieguva cieņu ar savām sociālo garantiju programmām un – līdzīgi Igaunijai – saņēma labvēlīgus ziņojumus no Starptautiskās strādnieku organizācijas saistībā ar progresīviem noteikumiem darbam rūpnīcās: nedrīkstēja nodarbināt bērnus, pamatā bija astoņu stundu darba diena, tika sniegtas labas iespējas iegūt tālāko izglītību. Liberāli un sociāldemokrāti jaunpienācējus no Baltijas optimistiski sveica kā demokrātijas paraugus.”
Artis Āboltiņš, LSDSP biedrs
Tad uz Latviju brauca strādāt no Polijas un Lietuvas, tāpat ka tagad latvieši brauc uz Īriju, Angliju un Zviedriju. Es runāju ar savu mazbērnu draugiem un paziņām, kuri tur strādāja, un viņu secinājums – pievilcīgā sociālā politika tajās valstīs. Tajos laikos no apkārtējām valstīm Latvijā bija vislielākais sociāldemokrātu iespaids valsts likumdošanā, kas ļāva realizēt sociāli atbildīgu politiku, kura veicināja konkurētspējīgas ekonomikas attīstību.
Maldīga informācija valda arī par Pirmās Republikas Saeimu. Tā bijusi kašķīga sadrumstalota, lemt nespējīga. Tas, ka katra viena simtdaļa no vēlētajiem varēja gūt savu priekšstāvi Saeimā, tas, ka Saeimā varētu būt pārstāvēti tik daudz dažādu viedokļu – bija pluss, tikai tie deputāti neprata atrast vienojošos lēmumus. Tas bija jaunas demokrātijas jaunavīguma izpausme, kas varētu būt pārvarēta. Un tieši sociāldemokrāti rosināja ieviest 4% barjeru, kurai pretojās tieši K. Ulmanis ar savu Zemnieku Savienību, jo tad zaudētu iespēju uzpirkt vieniniekus un divniekus, veidojot savas koalīcijas valdības. To labi apraksta V. Bastjānis savā grāmatā “Gala sākums” (izdota 1966. gadā), citējot K. Ulmaņa teikto: “Kurš vieninieks vai divnieks tad vairs balsos par mani, ja es piekritīšu viņu likvidācijai”. Un jāmin arī V. Bastjāņa 1965. gadā akcentētais: “Un tagad visādi politiski demagogi un liekuļi vaino Satversmi un cildinoši attaisno apvērsumu.” Ulmaņa valdības veidošanas bija sistemātiskas “Jūrmalgeitas”.
Parunāsim arī par tiem labajiem Ulmaņa laikiem. Par tiem tagad jūsmīgi runā tie, kuri tad bija bērni. Tas varbūt vairāk raksturo to, ko vecāki drīkstēja teikt bērniem, nekā pašu pieaugušo viedokli, jo balsstiesīgie pēdējās Saeimas 1931. gada vēlēšanās viņu pat neievēlēja 4. Saeimas ZS 14 deputātu vidū. V. Bastjānis grāmatas “Gala sākums” 20. lpp par to raksta tā:
“Šis sapnis (par apvērsumu) bija sācies drīzi pēc pēdējām Saeimas vēlēšanām 1931. gada rudenī, kad, konstatējot vēlēšanu rezultātus, izrādījās, ka Zemnieku savienības līderis, K. Ulmanis nav dabūjis vajadzīgo balsu skaitu un nav Saeimā ievēlēts. Tikai ar kombinācijām, spiežot citus, vairāk balsu dabūjušos un ievēlētos kandidātus atteikties, Ulmanim izdevās iekļūt Saeimā. Tik liela bija opozīcija pret viņu pat viņa paša vadītā partijā. Tas bija liels pārsteigums Ulmanim un dažam labam citam.”
Latvijas vēstures grāmatā, kas tika izdota ar ASV vēstniecības atbalstu, šī situācija tiek aprakstīta (146. lpp) sekojoši: “1931. gada Saeimas vēlēšanas pierādīja, ka Ulmaņa zvaigzne bija sākusi rietēt; viņš, protams, tika ievēlēts Saeimā, bet nevienā apgabalā – kā pirmais, kaut arī viņš, partijas priekšsēdis, visos sarakstos bija pirmais. 1934. gada vēlēšanas solījās būt vēl smagākas un varbūt pat pēdējās. Kas atliktu dzīvē bez politikas?” To velēšanu iznākums ir pilnīga analoģija ar 9. Saeimas velēšanām, kurās ZZS arī 1. numurs – Ingrīda Ūdre netika Saeimā ievēlēta, un ar to izbeidza savu politisko karjeru…
Tā laikmeta aculiecinieks, Laimonis Purs, savā grāmatā “Aizejot atskaties” raksta (86. lpp):
“Pasaules ekonomikas krīze bija beigusies, sākās strauja attīstība, ko veicināja bruņošanās, un šī sakritība atradās uz viena viļņa ar Ulmaņa valdīšanas laiku, un – nevar noliegt – Vadonis situāciju prasmīgi izmantoja, nostiprināja savas tautas nacionālo apziņu… Piebildīšu tomēr, ka 1938. gadā par anekdotēm un zobgalībām pret Ulmani un režīmu policija uzlika 53000 (!) administratīvos sodus.”
Tagad aktuāli esot labot Satversmi, izstrādājot preambulu. Bet tas ir mēģinājums mainīt Satversmes garu, tās demokrātisko un solidāro uzstādījumu, kas lakoniski izteikts noteikumā: “Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai.” Ka zināms, no Satversmes sapulces locekļiem 38.8% bija sociāldemokrāti, un skaidrs, ka viņu loma bija izšķiroša Satversmes izstrādāšanai; par tās komisijas priekšsēdētāju kļuva sociāldemokrāts Marģers Skujenieks. Tie bija, kā tagad saka, “Satversmes tēvi”. Par to gan neviens par Preambulas problēmu rakstošais nestāsta, jo tad būtu skaidrs, ka šī noteikuma formulējumā lakoniski ir izteiks apkopojums par visu Latvijas pilsoņu vienlīdzību, vienādu atbildību un vienādajiem pienākumiem. Tāds formulējums nav radījis Satversmes sapulces locekļu diskusijas un domstarpības, jo jaunās valsts izveidē bija svarīgs katra pilsoņa pienesums jauncelsmes darbā, un visu solidaritāte bija izšķiroša.
Nevar veidot šodienu, neatskatoties pagātnē.
1 comment for “Sociāldemokrāti šodien”