Bezjēdzīgo darbu fenomens

24 / 12 / 2013
Share 'Bezjēdzīgo darbu fenomens' on Draugiem Share 'Bezjēdzīgo darbu fenomens' on Facebook Share 'Bezjēdzīgo darbu fenomens' on Google+ Share 'Bezjēdzīgo darbu fenomens' on LinkedIn Share 'Bezjēdzīgo darbu fenomens' on LiveJournal Share 'Bezjēdzīgo darbu fenomens' on Pinterest Share 'Bezjēdzīgo darbu fenomens' on Tumblr Share 'Bezjēdzīgo darbu fenomens' on Twitter Share 'Bezjēdzīgo darbu fenomens' on Wordpress Share 'Bezjēdzīgo darbu fenomens' on Email

1930. gadā Džons Meinards Keinss paredzēja, ka gadsimta beigās tehnoloģijas būs attīstījušās pietiekamā līmenī, lai tādās valstīs kā Lielbritānija vai ASV varētu nodrošināt 15 stundu darba nedēļu ikvienam. Ir pietiekami daudz iemeslu uzskatīt, ka viņam bija taisnība. No tehnoloģiju attīstības viedokļa mēs esam spējīgi to izdarīt. Un tomēr tā nav noticis. Tā vietā tehnoloģijas tiek izmantotas, lai liktu mums visiem strādāt vēl vairāk.

Deivids Grēbers, Londonas Ekonomikas augstskolas antropoloģijas profesors (no angļu valodas tulkojis Dāvids Zalāns, satori.lv)

Lai to panāktu, bija jārada darbi, kas patiesībā ir bezjēdzīgi. Plašas cilvēku masas, īpaši Eiropā un Ziemeļamerikā, pavada visu sava darba dzīvi, veicot uzdevumus, kurus klusībā uzskata par nevajadzīgiem. Morālais un garīgais posts, kas rodas šādā situācijā, ir pamatīgs. Tā ir rēta mūsu kolektīvajā apziņā. Tomēr praktiski neviens par to nerunā.

Kāpēc Keinsa apsolītā utopija – kuras piepildīšanos vēl 60-tajos gados cilvēki dedzīgi gaidīja – tā arī nerealizējās? Standarta atbilde mūsdienās ir, ka viņš nerēķinājās ar būtisko patēriņa kultūras pieaugumu. Kad mums tika dota izvēle – mazāk darba stundu vai vairāk rotaļlietu un baudu –, mēs kolektīvi izvēlējāmies pēdējo. Tas izklausās pēc pamācošas fabulas, taču, kaut mirkli padomājot par to, ir skaidrs, ka tā nevar būt patiesība. Jā, mēs esam piedzīvojuši neskaitāmu jaunu darbu un industriju rašanos kopš 20. gadsimta 20. gadiem, bet tikai nedaudziem no tiem ir kāda saistība ar “iPhone”, suši vai stilīgu kedu ražošanu un izplatīšanu.

Tad kas ir šie jaunie darbi? Kāds nesens pētījums, kurā tiek salīdzināta nodarbinātība ASV 1910. un 2000. gadā, sniedz mums skaidru priekšstatu (un piebildīšu, ļoti līdzīgi ir arī Lielbritānijā). Pagājušā gadsimta laikā to cilvēku skaits, kas ir nodarbināti mājsaimniecībās, rūpnīcās un lauksaimniecībā, ir ļoti būtiski samazinājies. Tajā pašā laikā menedžeru, referentu, pārdošanas un apkalpojošā sektorā strādājošo skaits ir trīskāršojies, pieaugot no vienas ceturtdaļas līdz trīs ceturtdaļām no kopējā nodarbināto skaita. Citiem vārdiem sakot, ražojošā sektora darbi, kā jau tas ir ticis paredzēts, ir būtiski samazinājušies tehnoloģiju attīstības dēļ (pat ja mēs raugāmies globāli, tai skaitā iekļaujot cilvēkus Indijā un Ķīnā, šādos darbos nodarbināto skaits nav ne tuvu tādā līmenī, kādā tas mēdza būt).

Bet tā vietā, lai nodrošinātu būtisku darbā pavadīto stundu samazinājumu, kas dotu pasaules iedzīvotājiem iespēju un brīvo laiku īstenot pašiem savas idejas, vīzijas un projektus, mēs esam pieredzējuši ne tik daudz pakalpojumu sektora kā administratīvā sektora izplešanos, ieskaitot tādu pilnīgi jaunu industriju rašanos kā finanšu pakalpojumi un telemārketings, kā arī negaidītu tādu sektoru eksploziju kā korporatīvās tiesības, akadēmiskās un veselības jomas administratīvie darbi, cilvēkresursi un sabiedriskās attiecības. Un visā šajā uzskaitījumā pat nav iekļauti visi tie cilvēki, kuru darbs ir piedāvāt administratīvo, tehnisko vai drošības atbalstu visiem šiem sektoriem, vai arī visu plašo tā saucamo “palīgdarbu” sektoru darbinieki (suņu mazgātāji, diennakts picu piegādāšanas kompānijas), kas eksistē tikai tāpēc, ka visi citi ir tik ļoti aizņemti, tik daudz sava laika pavada strādājot.

Tie ir darbi, ko es piedāvāju saukt par bezjēdzīgiem darbiem.

Ir tāda sajūta, it kā kaut kur būtu kāds, kurš ar to vien noņemtos kā bezjēdzīgu darbu radīšanu – tikai tāpēc, lai mēs visi varētu būt nodarbināti. Un tieši šeit rodas neliela mistērija. Kapitālismā pēc definīcijas tas ir tieši tas, kam nebūtu jānotiek. Protams, novecojušās, neefektīvās sociālistu valstīs, kā Padomju Savienībā, kur nodarbinātība tika uzskatīta vienlaikus par tiesībām un svētu pienākumu, sistēma radīja tik daudzus darbus, cik bija nepieciešams (tāpēc Padomju Savienības pārtikas veikalos bija trīs pārdevēji, lai pārdotu vienu gaļas gabalu vienam cilvēkam*). Bet brīvais tirgus taču apgalvo, ka tieši šāda veida problēmas tas atrisina. Saskaņā ar ekonomikas teoriju pēdējais, ko uz peļņu orientēts uzņēmums darīs, ir – izdāļās savu naudu pa labi un kreisi, algojot darbiniekus, kas tam reāli nav nepieciešami. Tomēr tas nezin kāpēc notiek.

* Kā zināms cilvēkiem, kas dzīvo Latvijā, šī atsauce ir kā tēlaina hiperbola, kura tomēr labi raksturo situāciju ar bezjēdzīgu darbu radīšanu Padomju Savienībā, tai skaitā LPSR. Turklāt, kā atceramies, LPSR laikos veikalos preces, tai skaitā gaļa, mēdza periodiski vienkārši nebūt (neskatoties uz veikalu darbinieku esamību). – D.Z. piez.

Kamēr lielas korporācijas var veikt cietsirdīgas cilvēku masveida atlaišanas kampaņas, tās visas parasti skar tieši to cilvēku grupu, kas izgatavo, pārvadā, labo un uztur dažādas lietas, kaut kādas mistiskas alķīmijas iespaidā, ko neviens nespēj īsti izskaidrot, apmaksātu papīru stumdītāju skaits galu galā palielinās, un arvien vairāk un vairāk darbinieku mūsdienās atrodas situācijā, kurā – gluži kā Padomju Savienībā – tiek strādāts 40 vai 50 stundas nedēļā “uz papīra”, taču ražīgi pavadot 15 stundas nedēļā, tieši kā Keinss tika paredzējis, jo pārējais laiks tiek pavadīts, apmeklējot un organizējot dažādus ar darbu saistītus motivējošus seminārus, atjaunojot “Facebook” profilus vai arī meklējot un lejupielādējot dažādus seriālus un filmas.

Atbilde uz šo jautājumu nav primāri ekonomiska rakstura: tā ir morāla un politiska. Valdošā šķira ir sapratusi, ka laimīga un ražīga populācija ar daudz brīvā laika ir uzskatāma par nāves briesmām (padomājiet par to, kas notika, kad šī parādība ar brīvo laiku sāka aktualizēties 60-tajos gados). Un, no otras puses, uzskats par to, ka darbam pašam par sevi piemīt morāla vērtība un jebkurš, kurš nav gatavs pakļaut sevi intensīvai darba disciplīnai lielāko daļu no savām nomodā pavadītajām stundām, nav pelnījis pilnīgi neko, arī ir ārkārtīgi ērts un izdevīgs valdošajai šķirai.

Savulaik, pārdomājot acīmredzami nebeidzamo administratīvo pozīciju pieaugumu Lielbritānijas akadēmiskajās aprindās, es nonācu pie vīzijas par to, kas ir elle. Elle ir cilvēku kopums, kas pavada lielāko daļu no sava darba laika, darot to, kas viņiem nepatīk un kā veikšanai viņi nav īsti piemēroti. Teiksim, šie cilvēki tika pieņemti darbā, jo viņi bija lieliski skapju izgatavotāji, un tad viņi atklāja, ka lielākā daļa no visa darba laika viņiem būs jāpavada, cepot zivis. Turklāt arī darba uzdevums pats par sevi nav uzskatāms par īsti obligātu, jo ir ļoti maz tādu zivju, kas būtu tiešām obligāti jācep. Ar laiku visi viņi kļūst apmāti ar aizvainojuma pilnām domām par to, ka daži no viņu kolēģiem varētu pavadīt krietni daudz vairāk laika nekā viņi, izgatavojot skapjus un īsti godīgi nepavadot visu savu darba laiku, cepot zivis. Beigu beigās viņu darbavieta ir pilna ar diezgan slikti apceptu zivju kaudzēm un zivju cepšana ir kļuvusi par vienīgo lietu, ar ko viņi vispār nodarbojas.

Es domāju, ka šis patiesībā ir diezgan precīzs apraksts mūsdienu ekonomikas morālei.

Es saprotu, ka pret šāda veida argumentiem uzreiz rodas iebildumi: “Kas gan tu esi, lai noteiktu, kādi darbi ir patiešām “vajadzīgi”? Ko vispār nozīmē “nepieciešami darbi”? Tu esi antropoloģijas profesors, kāpēc tādi vispār ir vajadzīgi?” (Un, patiesi, daudzi dzeltenās preses lasītāji tiešām uzskatītu manu antropoloģijas profesora darbu par bezjēdzīgu nodokļu naudas izšķērdēšanu.) Un kaut kādā līmenī tas ir patiesi. Nav iespējams objektīvi izvērtēt darba sociālo vērtību.

Es neteiktu kādam, kurš pats ir ļoti pārliecināts, ka sniedz būtisku pienesumu pasaules attīstībai, ka patiesībā tā nav. Bet kā būt ar tiem cilvēkiem, kuri paši uzskata, ka viņu darbi ir bezjēdzīgi? Pirms kāda laika es satiku savu skolas draugu, kuru nebiju saticis kopš 12 gadu vecuma. Es biju pārsteigts, uzzinot, ka starplaikā viņš ir bijis vispirms dzejnieks un pēc tam solists indie rokgrupā. Es biju dzirdējis dažas no viņa grupas dziesmām pa radio, un man nebija ne jausmas, ka dziedātājs patiesībā ir kāds, ko es pazīstu. Viņš bija acīmredzami izcils, inovatīvs, un viņa darbs bija acīmredzami iepriecinājis un uzlabojis dzīves cilvēkiem visā pasaulē. Neskatoties uz to, pēc vairākiem neveiksmīgiem albumiem viņš pazaudēja līgumu ar ierakstu kompāniju, viņu nomocīja liela parādu nasta un viņam piedzima meita, un beigu beigās viņš pats teica: “Es pieņēmu lēmumu, ko pieņem tik daudzi bezmērķīgi cilvēki: studēšu jurisprudenci.” Tagad viņš ir korporatīvo tiesību jurists prominentā Ņujorkas firmā. Viņš bija tas, kurš atzina, ka viņa darbs ir pilnīgi bezjēdzīgs, ka tas nedod nekādu pienesumu pasaulei un ka viņš uzskata, ka tādam darbam vispār nevajadzētu būt.

Ir daudz jautājumu, ko šeit varētu uzdot, piemēram, ko gan tas pasaka par mūsu sabiedrību, ja tā rada ļoti ierobežotu pieprasījumu pēc dzejniekiem-mūziķiem, bet acīmredzami bezgalīgu pieprasījumu pēc speciālistiem korporatīvajās tiesībās? (Atbilde: ja 1% no visiem cilvēkiem kontrolē lielāko daļu rīcībā esošo naudas resursu, tas, ko mēs saucam par “tirgu”, ir refleksija par to, ko viņi domā, kas ir nepieciešams un vajadzīgs.) Bet vēl vairāk tas parāda, ka lielākā daļa cilvēku šajos darbos patiesībā to apzinās. Ja godīgi, es patiesībā nezinu, vai kādreiz esmu saticis kādu korporatīvo tiesību juristu, kurš nedomātu, ka viņa darbs būtu bezjēdzīgs. To pašu var attiecināt arī uz citām jomām, ko es pieminēju iepriekš. Ir izveidojusies vesela šķira ar profesionāļiem savās jomās, kuri, ja tu ar viņiem runā kādā ballītē un pasaki, ka dari kaut ko, kas tiešām varētu tikt uzskatīts par interesantu (piemēram, strādā par antropoloģijas profesoru), pilnībā izvairīsies runāt par to, ar ko viņi nodarbojas. Pagaidi, līdz viņi izdzer pāris dzērienus, un viņi jau ir aizrāvušies, stāstot tirādes par to, cik bezjēdzīgi un stulbi viņu darbi patiesībā ir.

Un šeit ir uzskatāmi redzama patiesa psiholoģiska vardarbība. Kā kāds vispār var sākt runāt par darbu kā tikumu, ja viņš klusībā ir pārliecināts, ka viņa darbam nemaz nevajadzētu pastāvēt? Kā gan tas var neradīt niknumu un aizvainojumu? Vienlaikus tā ir mūsu sabiedrības ģenialitāte, ka valdošā šķira ir atradusi veidu – kā, piemēram, gadījumā ar zivju cepējiem –, lai nodrošinātu, ka šis niknums tiek novirzīts pret tiem, kas patiesībā tieši dara kādu jēgpilnu un derīgu darbu. Piemēram, mūsu sabiedrībā, šķiet, valda uzskats – jo vairāk kāda cilvēka darbs dod labumu citiem cilvēkiem, jo mazāka ir iespēja, ka šim cilvēkam par to maksā. Jau atkal, objektīvu kritēriju ir grūti atrast, bet viens veids, kā iegūt skaidrību, ir pajautāt: kas notiktu, ja visi šie cilvēki, kas dara konkrēto darbu, pēkšņi vienkārši pazustu? Sakiet, ko gribat, par māsiņām, atkritumu savācējiem vai arī mehāniķiem, ir pilnīgi skaidrs – ja viņi pazustu, sekas tam būtu tūlītējas un diezgan katastrofālas. Pasaule bez skolotājiem un ostu strādniekiem būtu lielās grūtībās, un pat pasaule bez zinātniskās fantastikas žanra rakstniekiem vai arī ska mūziķiem būtu mazāk vērtīga vieta. Tomēr nav īsti skaidrs, kā cilvēce ciestu, ja visi privātā kapitāla firmu priekšsēdētāji, lobijisti, sabiedrisko attiecību darbinieki, apdrošinātāji, telemārketinga speciālisti, tiesu izpildītāji vai arī juridiskie konsultanti līdzīgā veidā pēkšņi pazustu. (Daudzi uzskata, ka pasaule būtiski uzlabotos.) Līdz ar to – ar dažiem izņēmumiem (ārsti u.c.) – šāds kritērijs dod pārsteidzoši labus rezultātus.

Vēl pretdabiskāk – izskatās, ka ir tāds kā vispārīgs konsenss par to, ka šis ir tas veids, kādā lietām būtu jānotiek. Tas ir viens no labējā populisma lozungiem. To var redzēt, kad dzeltenā prese sāk kurināt naidu pret metro strādniekiem, kuri izlēmuši streikot, par to, ka tie paralizējuši satiksmi Londonā: pats fakts, ka metro strādnieki var paralizēt satiksmi Londonā, parāda, ka viņu darbs ir tiešām nepieciešams, bet tieši šis fakts, šķiet, aizvaino cilvēkus. Vēl skaidrāk tas izpaužas ASV, kur republikāņiem ir veicies diezgan labi, mobilizējot sabiedrības niknumu pret skolotājiem un auto rūpnīcu strādniekiem (bet ne pret skolu direktoriem un administratīvajiem darbiniekiem vai arī auto industriju uzņēmumu īpašniekiem un valžu un padomju locekļiem un menedžeriem, kuri patiesībā ir atbildīgi par radītajām problēmām) par viņu domājami uzpūstajām algām un pabalstiem. Sajūtas ir tādas, it kā šiem cilvēkiem kāds teiktu: “Bet jūs taču iegūstat iespēju mācīt mūsu bērnus! Jūs taisiet mašīnas! Jums ir īsti, derīgi darbi! Un pēc visa tā jūs vēl pieprasāt, lai jums būtu pensijas un pabalsti normālā līmenī?”

Ja kādam būtu jāizstrādā darba režīms, perfekti piemērots finanšu kapitāla varas saglabāšanai, ir grūti iedomāties, kā kāds būtu varējis izdarīt vēl labāku darbu. Īsti, ražīgi darbinieki tiek nerimstoši ekspluatēti un izmantoti. Atlikusī cilvēku daļa ir sadalīti starp mazāku daļu vispārīgi nicinātu bezdarbnieku un lielāku daļu, kurai tiek burtiski maksāts par nekā nedarīšanu tādos amatos, lai tiem liktu identificēties ar valdošās šķiras (menedžeri, direktori u.c.) perspektīvām un uztveri, un īpaši tās finanšu avatāriem, bet vienlaikus – audzinot tajos nicinājumu pret visiem, kuru darbam ir nenoliedzama un skaidra vērtība sabiedrības labā. Protams, šādu sistēmu apzināti neviens neradīja. Tā radās pati vairāk nekā gadsimta garumā, izmantojot mēģinājumu un kļūdu metodi. Bet šāda sistēma ir vienīgais izskaidrojums, kāpēc, neskatoties uz mūsdienu tehnoloģiskajām iespējām, mēs visi joprojām nestrādājam trīs līdz četras stundas dienā.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie