Parlamentārisma virzienā

26 / 05 / 2010
Share 'Parlamentārisma virzienā' on Draugiem Share 'Parlamentārisma virzienā' on Facebook Share 'Parlamentārisma virzienā' on Google+ Share 'Parlamentārisma virzienā' on LinkedIn Share 'Parlamentārisma virzienā' on LiveJournal Share 'Parlamentārisma virzienā' on Pinterest Share 'Parlamentārisma virzienā' on Tumblr Share 'Parlamentārisma virzienā' on Twitter Share 'Parlamentārisma virzienā' on Wordpress Share 'Parlamentārisma virzienā' on Email

Šeit dažu, pavisam īsu tēžu veidā izklāstītas tās idejas izmaiņām Satversmē, ko es piedāvātu, ja būtu tāda iespēja. Šīs idejas ir radušās gan pēdējo gadu laikā, gan arī pavisam nesen. Starp citu, sākotnējais raksta virsraksts bija “Par kromvelisku Latvija”. Domāts tāds humorīgs,  nedaudz provokatīvs, jo vairāki no šiem ierosinājumiem ir radušies , sekojot līdz Lielbritānijas vēlēšanām! Bet maniem ierosinājumiem nav nekāds sakars ar diktatūru. Drīzāk Kromvels varētu būt simbols radikālām izmaiņām valsts politiskajā pārvaldē. Pēc Kromvela absolūtisms Apvienotajā karalistē kļuva neiespējams. Tā teikt, diktators Kromvels iemina dubļos karali sauli, neglābjami pazemojot tautas acīs un pavēra ceļu parlamentārismam UK. Būtībā, es saprotu, ka piedāvāt labi noformulētus priekšlikumus bloga rakstiņa ietvaros nav iespējams, tādēļ lūdzu saudzīgi izturieties pret konkrētajiem priekšlikumu, bet padomāt par ideju. Šis raksts ir mēģinājums pamodelēt Latvijas demokrātiju par tēmu, kas būtu, ja Latvijā būtu tīra parlamentārā demokrātija ar stipru premjera varu. Kaut arī  kādam šīs izmaiņas var likties ļoti radikālas, kā vispār jebkuras konstitucionālas izmaiņas, tomēr, vai pēc būtības šādas izmaiņas mūs nevirzītu britu parlamentārās demokrātijas virzienā, tātad pie parlamentārisma saknēm, tikai ar to starpību, ka tur stabilizējošo lomu spēlē ietekmīgo partiju mazais skaits (2-3), bet šeit šo izpildvaras stabilitāti nodrošinātu valdības lielāka neatkarība no Saeimas starp vēlēšanu periodos.

Autors: Uvis Martinsons

Pirmais, un, varbūt pats būtiskākais – palielināt valdības pilnvaras, stabilitāti un neatkarību no Saeimas, saglabājot parlamentāras valsts pamatprincipus. Jā, valdību apstiprina jaunievēlētais parlaments, bet, kad jau valdība ir apstiprināta, tad to jau vairs nevarētu tik vienkārši atlaist. Tas novērstu Latvijai tik tradicionālo izpildvaras (valdības) vājumu un īslaicīgumu, kā arī palielinātu Saeimas pašas atbildību pret saviem lēmumiem, apstiprinot valdību. Starp citu, arī S.Kalniete, ja kaut ko nejaucu, piedāvāja, ka valdību automātiski atceļ tikai jaunas valdības apstiprināšana. Tomēr šis formulējums prasās pēc papildinājumiem šim punktam, jo kas, piemēram, notiek, ja neapstiprina budžetu? Dzīve bez budžeta?

Varētu būt sekojošs valdību maiņu / apstiprināšanas modelis. Valdību apstiprina jaunievēlētās Saeimas koalīcija ar vienkāršu balsu vairākumu. Savukārt, atcelt darbojošos un apstiprināt citu jaunu valdību tā pati Saeima tā paša sasaukuma ietvaros var tikai vienā no sekojošiem veidiem:

– jaunu valdību apstiprina šī pati Saeima jau ar absolūtu balsu vairākumu (2/3 balsu) vai pat 75% balsu;

– Saeima var pašatlaisties ar vienkāršu balsu vairākumu un tādējādi panākt jaunas vēlēšanas un tiesības atkal iecelt valdību ar vienkāršu balsu vairākumu;

– Saeima ar vienkāršu balsu vairākumu var ierosināt tautai referendumu, kurš  būtu spēkā ar vienkāršu balsu vairākumu, un kurā tauta varētu apstiprināt Saeimas ar vienkāršu balsu vairākumu izvirzīto jauno valdību. Šādu referendumu varētu ierosināt ne biežāk, kā pēc noteikta laika perioda, lai nedevalvētu referenduma nozīmi cilvēku acīs;

– protams, arī tauta (sabiedrisku organizāciju veidolā) varētu ierosināt referendumu par Saeimas atlaišanu, referendumam par to nobalsojot ar vienkāršu balsu vairākumu (jo tautas balsu vairākumam būtu jābūt absolūtai vērtībai politikā), kas automātiski izsauktu jaunas Saeimas vēlēšanas un sekojošu jaunu valdību.

Šie pēdējie divi punkti arī palielinātu tautas un tiešās demokrātijas lomu valsts pārvaldes procesos. Savukārt, elektroniskās balsošanas iespējām vēlēšanās un referendumos būtu jāatspoguļo modernās tehnikas iespējas.

Sekojoši, zemāk uzskaitītie punkti novērstu patreizējo Latvijas varas vājuma stāvokli:

– valdības (koalīcijas) premjers izsludina vēlēšanu datumu, protams, ne vēlāk par kārtējā Saeimas sasaukuma termiņu (kā tas ir arī Lielbritānijā), tādējādi izvēloties vēlēšanām to laiku, kad valdības labie darbi varēs vislabāk liecināt tautai par valdības spējām;

– ja ir iestājies ilgstošs varas konflikts starp Saeimu un valdību vai ir mazākuma valdība, tad valdība (līdzīgi, kā 81.panta kārtībā) ir tiesīga pieņemt un izsludināt likumus, teiksim, ar darbības termiņu 2 gadi. Šai laikā valdībai ir vai nu jāpanāk likuma apstiprinājums Saeimā vai valdība var izsludināt jaunas Saeimas vēlēšanas, vai likt likumu tautai uz referendumu;

– ja no vairākuma valdības aiziet kāda no koalīcijas sastāvdaļām (iestātos mazākuma valdība), valdības vadītājs ir tiesīgs ar savu dekrētu iecelt ministrus, lai nokomplektēt valdību, jo nedrīkst būt valstī situācija kad ir bezministru valdības.

Komentējot iepriekšējos punktu, interesanti ir atzīmēt, ka pagājušajā  gadā bijušie premjeri publiski izteicās, ka tagad varbūt būtu laiks atjaunot 81.pantu, bet Dombrovskis kategoriski to noraidīja. Interesanti, vai viņš patreiz arī to noraidītu?

Būtiskajām izpildvaras funkcijām – ārlietas, armijas virspavēlniecība ir pilnībā  jāpāriet no prezidenta pie premjera.

Uzreiz teikšu, ka esmu parlamentārisma ar stipru premjera varu piekritējs, vai prezidentālas republikas piekritējs tīrā veidā. Bet patreizējam vidus stāvoklim gan neredzu jēgu.

Šī raksta ietvaros es mēģinu parādīt, kādas likumdošanas izmaiņas varētu stiprināt premjera izpildvaras lomu Latvijā pat bez prezidentālas valsts, ko diez kāpēc viens otrs uzskata par vienīgo risinājumu.  Tomēr, ja kādam prezidents, kā amats, šķiet ļoti nepieciešams,  lai nelauztu Eiropas parlamentāri – prezidentālo sistēmu tradīciju, tad var saglabāt reprezentatīvo funkciju valsts vizīšu un otršķirīgu pieklājības vizīšu ietvaros, prezidentam viennozīmīgi pakļaujoties ārlietās ārlietu ministrijas direktīvām un nostiprinot to Satversmē. Varbūt politiski labi informēti cilvēki zina, kurš ir Vācijas prezidents, toties visi zina, kurš ir kanclers. Tieši šādu lomu sadalījumu es gribētu redzēt Latvijā. Līdzīgi arī Latvijā  prezidents varētu būt kāds labi pazīstams godājams politiķis IN HIS FALL, kurš tad pildītu sava veida nācijas simbola statusu un politikas vienotību ar tautu. Kurš daudz braukātu pa reģioniem, tiktos ar cilvēkiem, apmeklētu tādus pat “politiskos simbolus” citās Eiropas valstīs, atklātu folkloras festivālu Baltica utt.

Protams, dažus vājākus varas atribūtu, kā piemēram, likumdošanas iniciatīvu, varbūt tiesības apžēlot noziedzniekus, sasaukt un vadīt komisijas dažādu jautājumu izpētei un priekšlikumu izstrādei, kā arī kādas humanitāras funkcijas parlamenta apstiprinātā budžeta ietvaros, šī prezidenta rokās arī varētu atstāt, bet neko būtisku. Nekādā gadījumā tiesības nosaukt valdības veidotāju, nekādas tiesības iejaukties ārlietās, nekādas bruņoto spēku virspavēlnieka funkcijas. Šī būtu valsts nozīmes simboliska funkcija, pēdējais godpilnais pienākums politiķim prirms viņa aiziešanas pensijā, bet bez reālas politiskas varas. Šis simbols  perfekti zinātu savu lomu un to brīdi, kad viņam jāpazūd no skatuves, lai dotu savu vietu reālajam valsts vadītājam – premjeram. Ja Jūs man jautātu, kāds politiķis no agrāko gadu politiķiem pēc sava tēla būtības labi atbilstu šai lomai, es teiktu – Gunārs Meirovics (LC), kurš, ja nemaldos, arī tika prezidenta amatam nominēts, bet noraidīts. Cienījams cilvēks, politiķis ar nopelniem valsts darbā, kurš tomēr varas cīņu rezultātā neieņēma šo posteni.  Šādu simbolisku prezidenta posteni pat varētu pildīt bez termiņa ierobežojuma.

Latvijas gadījumā, paradokss ir tāds, ka prezidenta postenim, kuram mēs, it kā, no vienas puses gribam cienījamu politiķi ar valsts simbola un izteikta politiskā tēla īpašībām,  mēs esam  iedevuši reālas varas funkciju, līdz ar to izraisot politisko greizsirdību un varas kāri no citu politiķu puses, kas traucē sameklēt šim postenim atbilstošo politisko figūru, bet liek meklēt pa varas pažobelēm.

Bet ja arī mēs nonākam pie konsensusa par šī posteņa konstitucionālo lomu, arī tad šis amats būtu saglabājams tikai tad, ja Latvijas politiķi justu sevī spēku šādu politikas un tautas simbolu ar pietiekošiem nopelniem valsts pārvaldē savās rindās atrast. Tās, protams,  nedrīkstētu būt “ķirurgs politikā” vai dziesmu teicēja no Kanādas, kas pēc būtības ir tā pati variācija par Ščerbatihu vai Raimondu Paulu parlamentā.

Ja mēs par šo tēmu nedaudz padomājam no filozofiski vēsturiskā viedokļa, tad prezidenta funkcija parlamentārās demokrātijas ietvaros ir atavisms, mēģinājums iemiesot konstituncionālās monarhijas lomu, imitējot to ar “vāju” prezidenta varu. Uzskatu parlamentāri – prezidentālās sistēmas par dabas kļūdu, novirzīšanos no dabiskās parlamentārisma idejām, kuras ir īstenotas Skandināvijā, Lielbritānijā, Benilux valstīs, kuras nesaprastā veidā tika realizētas uz Hābsburgu, Romanovu impēriju drupām vienlaicīgi daudzās Eiropas valstīs pēc 1. pasaules kara. Vai tie, kuri izdomāja parlamentāri – prezidentālās sistēmas aizdomājās, ka pēc būtības monarhija konstitucionālās monarhijas ietvaros ir faktiski atmiris varas zars, kura eksistenci leģitīmu padara tikai tā vēsturiskā eksistence daudzu gadsimtu laikā un nostiprināšanās cilvēku prātos.Prezidenta loma parlamentāri prezidentālās sistēmās ir mēģinājums piedot mākslīgam veidojumam monarha varas godu? Latvijas gadījumā  prezidents, kā pieredze rāda, ir no malas paņemts, gadījuma rakstura cilvēks politikā (sadzīves pakalpojumi, folkloristika, ārstniecība). Bet šim cilvēkam, nez kādēļ, tiek piešķirtas tiesības izvirzīt valdības vadītāju, vadīt bruņotos spēku, doties svarīgās ārvalstu vizītēs. Absurds! Tā nav necieņa pret šiem konkrētajiem cilvēkiem, bet pret veidu, kādā tas tiek darīts. Tāda līmeņa politiskajā postenī nedrīkst būt politikā gadījuma rakstura cilvēki.

Vai mēs paši Latvijā neesam degradējuši parlamentāro un valdības vadītāja varu un tad sākam brīnīties un vedināt  uz prezidentālu valsti?

Latvijā  vajag nevis prezidentālu varu, bet darboties spējīgu, stabilu valdību ar pilnvarām, kuru tik viegli nevarētu šūpot parlamenta vējos. Patreizējais izpildvaras dalījums premjers / prezidents ārpolitikā izsauc ļoti bīstamas problēmas:

– ārlietu / iekšlietu neatbilstību, nevienotību;

– 2 atšķirīgu virzienu ārpolitikā koeksistenci;

– valsts tēla, sejas, tās atpazīstamības sadrumstalotību.

Piemēram, Lielbritānijā nebija divu jautājumu, kuram jābrauc uz Uzvaras dienas svinībām Maskavā. – Gordonam Braunam. Bet, kad viņš, aizbildinoties ar vēlēšanām, atbildēja, ka nevar, tad piedāvāja Velsas princi. Nav divu domu, kurš vada valsti Lielbritānijā un kurš ir tās seja. Vai mazajai Latvijai vajag vairākus pārstāvjus ārvalstīs?

Papildus visam minētajam…

Ieviešama jaukta vēlēšanu sistēma, lai sapurinātu esošo sistēmu.

Atceļama 5% barjera partiju sarakstiem, jo tā  ir nedemokrātiska, nerosina cilvēkus balsot par spēkiem, kuriem viņi tic.

Kā  jau teicu iepriekš, ieviešamas elektroniskās  balsošanas iespējas vēlēšanās un referendumos.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie