Latvijas iedzīvotāju parādi par siltumenerģiju sasnieguši jau 40 miljonus latu. Tomēr tā vietā, lai problēmu risinātu, gan valdības partijas, gan opozicionāri bļaustās, vaimanā un vaino viens otru. Saskaņas Centrs rosina mazināt PVN apkurei un vaino Vienotību pie lielajiem rēķiniem; savukārt, Vienotība kritizē saskaņiešus par nenosiltinātajām mājām Rīgā.
Ansis Dobelis, biedrības PROGRESĪVIE priekšsēdētājs
Ir skaidrs, ka PVN samazināšana nav ilgtspējīgs un kaut cik nopietns risinājums apkures parādiem, tāpat skaidrs, ka arī pašvaldībās, kur pie varas ir Vienotība, ne viss ir kārtībā ar ēku siltināšanu. Diez vai arī māju nosiltināšana atrisinās iedzīvotāju nespēju norēķināties par komunālajiem pakalpojumiem. Kamēr siltums nekļūs vēl dārgāks, par to maksās mazāk, bet rēķiniem klāt nāks kredītmaksājumi. Tāpat rudenī mājsaimniecībām sola būtisku elektrības cenu kāpumu. Kā risinās šo problēmu? Masveidā atslēgs elektrību? Vai arī rosinās mājsaimniecības ņemt kredītus un iegādāties jaunāku, ekonomiskāku elektrotehniku…
Patiesībā Latvijas iedzīvotāji, tajā skaitā ļoti liela daļa – strādājošie, nespēj apmaksāt daudzus jo daudzus pakalpojumus un preces, kas būtu nepieciešamas cilvēka cienīgai dzīvei.
Labējie politiķi nereti ir izteikušies, ka patiesībā jau nabadzības Latvijā neesot un nevienlīdzība ir krietni pārspīlēta – ar šo apgalvojumu norādot, ka liela daļa tā saukto nabadzīgo īstenībā it kā saņem dāsnas „aplokšņu algas”. Tomēr strauji augošie parādi par komunālajiem pakalpojumiem un cilvēku nespēja iegādāties pirmās nepieciešamības preces skaidri parāda situācijas dramatiskumu.
Pat ja no šīs politiskās bļaustīšanās būs rezultāts ar kādu risinājumu, tas nebūs nekas vairāk kā ielāps. Turklāt tāds ielāps, kas neturēsies diez ko ilgi. Gluži vienkārši – ar ielāpu līmēšanu netiks atrisināta pamatproblēma: cilvēku ierobežotā pirktspēja un kritiski zemie ienākumi.
Nav otras tādas valsts Eiropas Savienībā, kur mazo un vidējo algu saņēmēji būtu aplikti ar tik augstiem darbaspēka nodokļiem. Vairāki simti tūkstoši strādājošo dzīvo uz nabadzības riska robežas vai zem tās, jo pēc nodokļu nomaksas „uz rokas” nesanāk pat iztikas minimums. Savukārt, uzņēmējam šāds nodokļu slogs ikviena darbinieka algošanu padara tik dārgu, ka par jaunām darba vietām un attīstību lielākā daļa var vien sapņot…
Mūsu nodokļu politika žņaudz ne vien strādājošos, bet visu ekonomiku. Tā neļauj mazajiem un vidējiem uzņēmumiem attīstīt jaunus pakalpojumus un preces, jo nav pietiekami patērētāju, kas tās varēs pirkt. Pēc rēķinu nomaksas lielākajai daļai Latvijas iedzīvotāju vairs neatliek līdzekļu, lai kaut padomātu par lauku tūrisma pakalpojumu izmantošanu, vietējo ekoproduktu nobaudīšanu vai teātra apmeklēšanu. Un nav ko valdības ministriem muldēt, ka jāorientējas uz eksportu. Ja ģimenes uzņēmumam nav iespēju savu produktu realizēt tepat, tad diez vai tas spēs attīsties, augt, investēt inovācijās un kļūt par eksportētāju.
Lai situāciju mainītu, ir jāveicina cilvēku pirktspēja. Nevis 10% sabiedrības, kā tas darīts līdz šim, bet sabiedrības vairākuma. To var izdarīt vienkārši – būtiski samazinot darbaspēka nodokļu slogu mazo un vidējo algu saņēmējiem un ieviešot progresīvu nodokļu sistēmu.
Tomēr grūti noticēt, ka tas tik drīz varētu notikt, jo premjeram un finanšu ministram ir daudz argumentu, lai nenotiktu – naudas nepietiek, investori var aizmukt, fiskālie rāmji, inflācija, bankas…
Izrādās, naudas pietiek tikai PVN samazināšanai, no kā reāli ieguva niecīga sabiedrības daļa. Naudas pietiek arī IIN mazināšanai, kas atkal kalpo šauras sabiedrības daļas interesēm un vairo sabiedrības nevienlīdzību. Miljoni atrodas arī banku glābšanām, jauniem celtniecības megaprojektiem un Saeimas autobāzes uzturēšanai. Pietiek tam, kam vajag.