Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.

08 / 11 / 2012
Share 'Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.' on Draugiem Share 'Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.' on Facebook Share 'Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.' on Google+ Share 'Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.' on LinkedIn Share 'Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.' on LiveJournal Share 'Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.' on Pinterest Share 'Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.' on Tumblr Share 'Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.' on Twitter Share 'Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.' on Wordpress Share 'Defektīvs likumdošanas process. Defektīvs rezultāts.' on Email

Šodien Saeima steidzamības kārtībā balsos par visiem kā rūgtu nāvi apnikušo likumprojektu par referendumiem un tautu iniciatīvām. Jā, jā – saturiski to pašu, ko prezidents divas reizes nodeva Saeimai otrajai caurlūkošanai! Šķiet, ka vienīgā būtiskā atšķirība no iepriekš redzētās versijas: parakstu slieksnis, kas jāsasniedz tautas iniciatīvu ierosinātājiem tiks celts nevis no 10 000 uz 50 000 (iepriekšējā versija), bet uz 30 000.

Iveta Kažoka, politika.lv

Kāpēc “šķiet”? Tādēļ, ka vēl vakar Saeimas Juridiskā komisija man tā arī nespēja atsūtīt priekšlikumus, kas tika iesniegti uz otro lasījumu, un kāds bijis komisijas lēmums attiecībā uz šiem priekšlikumiem. Atkārtoju – šodien (ceturtdien) par šiem priekšlikumiem balsos visa Saeima! Un dienu iepriekš (trešdien) nav saņemami priekšlikumi, par kuriem Juridiskā komisija lēma otrdien. Teorētiski starp tiem priekšlikumiem var būt arī ļoti būtiskas lietas.

Kādēļ tik liela steiga – tikai divi lasījum, starp komisijas sēdi un Saeimas plenārsēdi tikai divas dienas? Īpaša iemesla nav, bet tas ļoti labi raksturo likumdošanas procesu kontekstā ar šo likumu teju gada garumā. Un process šī likumprojekta sakarā ir ļoti tieši ietekmējis rezultātu. Defektīvs process – defektīvs rezultāts.

Es esmu par šo jautājumu runājusi daudz. Iespējams, jau visiem paspējusi apnikt. Bet šie ir svarīgi jautājumi. Un, lūk, dažas lietas, ko vēlos atvadām pateikt: vēlreiz atgādināšu likumprojekta problēmas un parādīšu, kā tās ir izaugušas no šī likumprojekta izstrādes procesa.

Tas jādara kaut vai tādēļ, lai likuma piemērotāji un subjekti saprastu, kam viņi pateicību parādā par vairākām dīvainām normām, gan kā brīdinājums vēsturei: lai nekas tāds nekad vairs neatkārtotos.

Likumprojekts: kādēļ defektīvs?

Atzīšu, ka šis likumprojekts patiešām atrisina vienu problēmu: tajā ir noteikta kārtība, kā tauta var atlaist Saeimu. Līdz šim Satversme tādas tiesības paredzēja, bet nebija noteikta procedūra, cik no vajadzīgajiem 1/10 balsstiesīgo parakstiem referenduma ierosināšanai ir jāsavāc ierosinātājiem ar pašu spēkiem un cik – CVK nodaļās. Tas ir svarīgi, un šī procedūra patiešām bija vajadzīga.

Bet kas ir pārējās problēmas, ko šis likumprojekts risina?

Parastajām tautas iniciatīvām pacelts sākotnēji savācamo parakstu skaits: no 10 000 uz 30 000. Kādēļ 30 000? Ai, nav skaidrojuma! Vienkārši tāds kompromiss. 10 000 Saeimas vairākumam šķita par maz, par 50 000 draudēja opozīcijas blokāde. Tātad 30 000. Šķiet racionāli un pārdomāti? Man arī nē. Parakstu vākšanas iespējas gan, šķiet, ir paplašinātas (ja vien Juridiskā komisija otrdien šīs papildus iespējas nav izņēmusi no likumprojekta!): tos varēs vākt arī bāriņtiesās un pie novada pārvaldes vadītāja.

Saeimu gan varēs ierosināt atlaist ar 10 000 parakstiem. Kādēļ tautas iniciatīvu: 30 000, bet Saeimas atlaišanu – 10 000? Nav nekādu racionālu un pārdomātu iemeslu. Vienkārši tā deputātiem šķita pareizi. Vai no elementāras politiskās loģikas nevajadzētu būt tieši pretēji – ka Saeimas atlaišanas ierosināšanai būtu jābūt sarežģītākai nekā vienkāršas likumdošanas iniciatīvas ierosināšanai? Jā, man tā šķiet. Bet nu ja jau deputāti tik ļoti vēlas vēl vienu referendumu par Saeimas atlaišanu, tad nu tam ir sagādāti siltumnīcas apstākļi. Visa neapmierinātība nevis iefokusēsies likumdošanas iniciatīvā (kurām tāpat maz cerību savākt gan sākotnējos 30 000, gan vēlākos 1/10 pilsoņu balsu), bet gan Saeimas atlaišanā (kur gan vieglāk savākt sākotnējos 10 000 parakstus, gan nomobilizēt 1/10 neapmierinātu pilsoņu parakstīties otrajā kārtā).

Kas vēl jauns? Centrālajai vēlēšanu komisijai būs jāvērtē, vai pieteiktās iniciatīvas ir pēc formas vai satura pilnīgi izstrādātas. Vai šajā vērtējumā ietilpst arī sarežģītā un gandrīz neizbēgami politizētā konstitucionalitātes pārbaude – viens no strīdus jautājumiem nepilsoņu iniciatīvas kontekstā – par to likumprojektā ne vārda.

Lai vispār CVK varētu pieņemt kādu iniciatīvu, tās virzītājiem būs jābūt vai nu partijai vai biedrībai. Jā, lai iesniegtu iniciatīvu būs jābūt biedrībā! Un, nē, likumā nav skaidri pateikts, vai katrai iniciatīvai būs jādibina jauna biedrība vai derēs arī kāda no esošajām, tik ilgi, kamēr tajā starp dibinātājiem ir 10 vēlētāji. Kāda jēga no šādas administratīvās prasības? Teikšu, kā ir: ne sevišķi liela, vienkārši papildus administratīvs šķērslis. Biedrībā diez vai var aizliegt darboties arī nepilsoņiem, paralēli iniciatīvas grupai referendumu aģitācijā varēs piedalīties un tik pat lielas naudas tērēt arī jebkurš cits.

Murgs sāksies tad, ja referenduma kampaņa sakritīs ar vēlēšanu kampaņu. Jaunais Priekšvēlēšanu aģitācijas likums noteiks politiskās reklāmas aizliegumu mēnesi pirms vēlēšanām. Jaunais referendumu aģitācijas regulējums ar šo aizliegumu nav saskaņots. Katrs, kam būs nauda, varēs referendumu TV kampaņai tērēt daudzus desmitus tūkstošus latus – un ej nu pasaki, ka tā reklāma patiesībā ir vēlēšanu, nevis referenduma rezultātu ietekmēšanai! Tad jau labāk referendumu aģitācijas regulējuma vispār nebūtu bijis – tad šādus gadījumus varētu vērtēt, vadoties no vēlēšanu kampaņas regulēšanas jēgas.

Varbūt ir atrisināta tā problēma, ko novērojām februāra referenduma sakarā? Proti, divas televīzijas pēc savas iniciatīvas un bez maksas esot izvietojušas aģitācijas uzsaukumus savām auditorijām – PBK doties balsot par divām valsts valodām, TV3- pret. Nē, nav atrisināta.

Vai vismaz Latvijas pilsoņi ZINĀS, no kurienes ņemti lielie līdzekļu referendumu kampaņai? Tik daudz, cik līdz šim – ja aģitētājs teiks, tad zinās, ja neteiks, tad nezinās. Likums līdzekļu izcelsmei nosaka ierobežojumus, bet to ievērošanu pārbaudīt būs tiesīgs KNAB un pienākums šos līdzekļus atklāt KNAB noteikts tikai iniciatīvas grupai divas nedēļas pēc aģitācijas beigām. Par šī pārskata publiskumu likumā nekas nav teikts. Bet tas arī nav svarīgi, jo man grūti iedomāties, kādēļ lai līdzekļi aģitācijai tiktu tērētu caur “iniciatīvas grupu” , ja iniciatīvas grupa uz aģitācijas kampaņu drīkst iztērēt tieši tādu pašu finansējuma apjomu kā persona A, biedrība B vai uzņēmums C. Un A, B un C par savām finansēm nekas nav jāatklāj, likums to neprasa – pat ja aģitācija veikta par daudziem desmitiem tūkstošu latu. Gluži kā šobrīd.

Jā, un tad likumprojektā ir norma, kas nosaka, ka aģitāciju nevarēs finansēt no līdzekļiem, kas “tieši vai pastarpināti iegūti no ārvalstīs reģistrētām juridiskajām personām un ārvalstu pilsoņiem.” Doma, no kā deputāti vēlas šādā veidā pasargāties, februāra divu valodu referendumu kontekstā ir skaidra. Bet vēriens, kā šī problēma tiek “noslaucīta”, ir elpu aizraujošs. Līdz ar Krieviju zem belziena pakļūst arī Igaunijā, Īrijā, ASV un citur reģistrēti darba devēji, saimnieciskās darbības veicēji. Uz visiem maniem lūgumiem kaut vai Saeimas plenārsēdē, referējot par šo likumu, no tribīnes paziņot, ka šī norma NEATTIECAS, teiksim, uz cilvēkiem, kas sapelnījuši naudu Īrijā, kas Latvijā strādā ārvalstīs reģistrētos uzņēmumos, kas strādā Eiropas Parlamentā, nav bijusi nekāda reakcija. Un tie ir tikai gadījumi, kad līdzekļi ir TIEŠI iegūti no ārvalstu uzņēmumiem. Par pastarpinātajiem man bail pat sākt modelēt scenārijus. Nevaru iedomāties, kā šāda norma var izturēt konstitucionālo pārbaudi.

Un tad vēl JOPROJĀM ir 2015.gada problēma. Neskatoties uz to, ka prezidents pirmo reizi likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai nodeva, kā galveno argumentu minot bažas, ka 2015.gadā iecerētā pāreja uz vienu parakstu vākšanas kārtu, varētu būt pārmērīga un novest pie tā, ka tautas iniciatīvas vairs nebūs iespējamas. Saeima joprojām likumā nav ielikusi nekādas garantijas tam, lai 2015.gadā izveidotā elektroniskā parakstu vākšanas sistēma būtu sabiedrības vairākumam ērta – piemēram, izmantotu ne tikai smagnējo un neērto e-parakstu, bet arī, piemēram, internetbankas autorizāciju. Varētu šķist, ka šī ir nianse, bet tieši šī nianse izšķirs to, vai 2015.gadā Latvijā tautas iniciatīvas reāli būs vai nebūs īstenojamas. Saeima šajā sakarā nekādu izvēli nolēma neveikt. Šobrīd šī izvēle būs Ministru kabinetam: gribēs – ieliks tikai e-parakstu, gribēs – arī internetbankas.

Process: defektīvs

Kādēļ gada darba rezultāts ir tik defektīvs? Tādēļ, ka šī likumprojekta izstrādes PROCESS bija defektīvs. Es nu jau 7 gadus ikdienā sekoju līdzi Saeimas likumdošanas darbam, un ko šādu iepriekš nebiju redzējusi. Dažādas steidzamības pakāpes jautājumu sasviešana vienā likumprojektā. Acīmredzami negatavu regulējumu forsēšana caur balsojumiem. Nereaģēšana uz acīmredzamām likumprojekta problēmām. Nepietiekama konsultēšanās gan ar personām, kas kaut reizi ir iniciējušas likumprojektus, gan ar jaunā referenduma aģitācijas regulējuma piemērotājiem (KNAB).

Tad, kad prezidents nodeva atkārtoti šo likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai un Saeima atsevišķi steidzamības kārtā pieņēma tā steidzamāko daļu – Eiropas pilsoņu iniciatīvu – bija cerība, ka šis jautājums vairs netiks forsēts un tiks izstrādāts normāls, kvalitatīvs regulējums. Bet šodien izskatās, ka Saeima pieņems to pašu tjap-ļapu, kas gandrīz stājās spēkā pirms dažiem mēnešiem un starplaikā ar to nav noticis absolūti nekas.

Tik svarīgā jautājumā man ir grūti šādu procesu un rezultātu nodēvēt savādāk kā par bezatbildību. Par visām šeit pieminētajām problēmām es Juridiskajai komisijai stāstīju pavasarī un arī vasarā, bet deputāti vienkārši izvēlējās to nedzirdēt. Un, ziniet, man šķiet, ka šī ir problēma! Tas nav normāli, ka tik svarīgā jautājumā, kas skar vienu no Latvijas demokrātijas fundamentiem, problēmas tiek nevis risinātas, bet vienkārši paslaucītas zem tepiķa. Ne visās komisijās tā notiek. Piemēram, Valsts pārvaldes un pašvaldības komisija tūlīt pabeigs darbu pie arī veselu gadu tapušajiem Partiju finansēšanas likuma grozījumiem un jauna Priekšvēlēšanu aģitācijas likuma. Tie ir ne mazāk politiski jūtīgi jautājumi kā referenduma regulējums. Es teikšu, ka tie ir pat VAIRĀK jūtīgi jautājumi. Visās iepriekšējās Saeimās tie bija nokaitētu, nesamierināmu diskusiju objekts. Bet šobrīd tas, kas komisijas paspārnē ir tapis, manā ieskatā ir kvalitatīvs: un šo rezultātu kvalitatīvu padarījis ļoti rūpīgais un uz konsensa panākšanu orientētais izstrādes process, izstrādes procesa vadība. Identificēta problēma? Sanāk īpaša darba grupa, kas meklē tai risinājumu. Deputāti nevar vienoties? Tiek meklēti kopsaucēji, pēc iespējas darbu orientējot uz to, lai panāktu visus apmierinošu kompromisu. Komisijas vadītājs meklē kompromisu, nevis iesaistās asos un moralizējošos dueļos “līdz galam” ar visiem, kas nepiekrīt viņa viedoklim. Gan psiholoģiskais klimats cits, gan rezultāts kvalitatīvs.

Tā ka var, ja grib. Un ja māk.

Ļoti žēl, ka tik svarīgs likums, ar kuru strādāja Juridiskā komisija, neizpelnījās ne tuvu tik rūpīgu attieksmi. Pēc deputātu šodienas balsojuma acīmredzot būs jāsadzīvo ar šīs paviršības sekām.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie