Latvija ir sociāli atbildīga valsts – šis virsprincips izriet no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk – Satversme) 1. panta un ir atzīts Satversmes 107., 109., 111. un 112. pantā un Satversmes tiesas judikatūrā. Arī Satversmes tiesa vairākkārt uzsvērusi, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts, proti, tāda valsts, kas likumdošanā, valsts pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir izlīdzināt sabiedrībā būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu, kā minimumu garantējot jebkuram cilvēkam elementāru izdzīvošanu, kas ietver nepieciešamo pārtiku, apģērbu, pajumti, medicīnisko palīdzību, pamatizglītības nodrošināšanu.
Gatis Litvins, politika.lv
Šobrīd plašu rezonansi ieguvis Baltijas pētnieciskās žurnālistikas centra pētījums par Latvijas skaudro realitāti. Latvija ir galējību zeme, kurā ir lielākā ienākumu nevienlīdzība Eiropas Savienībā starp turīgāko un trūcīgāko sabiedrības daļu. 90% Latvijas iedzīvotāju vidējie ienākumi uz ģimeni ir 425 lati, turpretim vienam visturīgākajam sabiedrības procentam – 3019 lati jeb septiņreiz vairāk. Pabalstu un nodokļu sistēma ir izdevīga turīgākajiem. Ik gadu nabadzības riska indekss palielinās. Turklāt 42% bērnu dzīvo zem nabadzības un sociālās atstumtības sliekšņa.
Tādējādi, salīdzinot teorētisko un praktisko pusi, jāsecina, ka Latvija kā sociāli atbildīga valsts ir iluzora fikcija, nevis realitāte. Atšķirība starp teoriju un praksi ir tik liela, ka liek apšaubīt to, vai valsts vispār apzinās vienu no savas identitātes sastāvdaļām. Tiesības nedrīkst garantēt tiesību īstenošanu tikai bagātākajiem sabiedrības locekļiem, tām jākalpo tieši sociāli vājākajiem sabiedrības locekļiem.
Valsts un sabiedrības lielākā vērtība ir ne tikai vienkārši eksistējošs cilvēks, bet tāds cilvēks, kas dzīvo cilvēka cienīgu dzīvi. Demokrātiskas un tiesiskas valsts ilgtspējas garants ir cilvēks, kura ikdienas uzdevums nav tikai cīņa par personisko izdzīvošanu, bet arī spēja atvēlēt spēkus līdzdarbībai valsts lietu kārtošanā.
Tomēr sociāli atbildīga valsts nenozīmē tikai valsts pienākumus un iedzīvotāju tiesības. Tā pieprasa arī pašu iedzīvotāju līdzdalību un sociāli atbildīgu rīcību. Tāpēc sociāli atbildīgai jābūt ne tikai valstij, bet arī sabiedrībai. Ikvienam jāuzņemas kolektīvā atbildība par līdzcilvēkiem un labvēlīgas apkārtējās vides veidošanos. Valsts neizdarīs visu, valsts nepaspēs visu, valsts nezinās visu.
Veidot tiešu sadarbību starp ikvienu sabiedrības locekli un inovatīvi rast kopīgus risinājumus sociālām problēmām var, piemēram, ar sociālo uzņēmējdarbību. Sociālo uzņēmumu misija ir pozitīvi ietekmēt cilvēku dzīves, nevis tikai skaitīt nopelnīto naudu. Tā nav tradicionālā izpratnē ne komercdarbība, ne labdarība, bet veids, kā ar komercdarbības palīdzību, atsakoties no personīgām interesēm, vienlaikus gūt peļņu un risināt sociālas problēmas.
Eiropas valstīs pastāv dažādi viedokļi, kādām pazīmēm jāatbilst sociālajam uzņēmumam. Autoritatīvākie viedokļu paudēji ir Nobela Miera prēmijas laureāts Muhameds Junuss, pētniecības centrs EMES Network un Eiropas Komisija.
Muhameda Junusa minētās pazīmes
1) Biznesa mērķis ir novērst nabadzību vai arī kādu sociālu problēmu, nevis maksimāla peļņa. 2) Finansiāla un ekonomiska ilgtspēja. 3) Investori saņem atpakaļ tikai savu ieguldījumu bez procentiem. 4) Kad investīcijas ir atmaksātas, uzņēmuma peļņa tiek izmantota tā attīstībai. 5) Atbildība pret vidi. 6) Darbaspēks saņem darba tirgum atbilstošu atalgojumu un labākus darba apstākļus. 7) Dari ar prieku.
EMES Network minētās pazīmes
1) Ilgstoša preču ražošana un pakalpojumu sniegšana. 2) Augsta autonomijas pakāpe un neatkarība. 3) Augsts ekonomiskā riska līmenis. 4) Minimāls apmaksāto darbinieku skaits. 5) Precīzi formulēts mērķis sniegt labumu sabiedrībai. 6) Personu grupas iniciēts. 7) Lēmuma pieņemšanas vara neatkarīga no uzņēmuma īpašumtiesībām. 8) Mērķu grupu pārstāvju iesaistīšana uzņēmumu pārvaldīšanā. 9) Ierobežota vai pilnībā izslēgta peļņas sadale.
Eiropas Komisijas minētās pazīmes
1) Uzņēmumiem galvenie ir sociālie mērķi pretstatā peļņas mērķiem, radot sociālos labumus visas sabiedrības vai tās locekļu interesēs. 2) Uzņēmums ir pārsvarā bezpeļņas struktūra un pārpalikumus, galvenokārt investē atkārtoti, nevis sadala privātajiem akcionāriem vai īpašniekiem. 3) Uzņēmumiem ir dažādas juridiskās formas un modeļi: piem., kooperatīvi, brīvprātīgas apvienības, bezpeļņas apvienības, fondi, peļņas vai bezpeļņas uzņēmējsabiedrības. Uzņēmumi apvieno dažādas juridiskās formas un dažreiz maina minēto formu atbilstoši savām vajadzībām. 4) Uzņēmumi ir ekonomikas jomas dalībnieki, kas ražo preces un sniedz pakalpojumus (bieži vispārējas nozīmes), tajos bieži ir spēcīgs sociālās inovācijas aspekts. 5) Uzņēmumi darbojas kā neatkarīgas vienības, tajos ir spēcīgi līdzdalības un koplēmuma (darbinieki, lietotāji, locekļi), pārvaldības un demokrātijas (pārstāvības vai atklātas demokrātijas) aspekti. 6) Uzņēmumi bieži rodas no pilsoniskās sabiedrības organizācijām vai ir saistīti ar tām.
Izvērtējot iepriekš sniegtās sociālo uzņēmumu raksturojošās pazīmes, ir skaidrs, ka, neskatoties uz dažādiem kritēriju izvērsumiem, ir nostabilizējusies vienota izpratne par to, kas tad ir sociālais uzņēmums. Latvijai pašai jāizlemj, cik tālu tā izmanto vietējo tradīciju, orientējas uz svešiem paraugiem vai izmanto pavisam jaunus ceļus. Izvērtējot Latvijas situāciju un ārvalstu pieredzi, būtu atzīstams, ka sociālais uzņēmums Latvijā ir tāds, kas atbilst šādām pazīmēm:
1) uzņēmuma mērķis ir risināt sabiedrībai nozīmīgu sociālo problēmu;
2) ilgstoša preču ražošana un pakalpojumu sniegšana;
3) ienākumu reinvestēšana sociālo mērķu sasniegšanai vai uzņēmuma darbības attīstībai, vai rezerves fonda veidošanai;
4) samērīgs darbinieku darba atlīdzības apmērs;
5) mērķa grupu pārstāvju līdzdalība uzņēmuma pārvaldē.
Cilvēku savstarpējās attiecībās jāvalda solidaritātei, ne tikai izveidojot valsti, bet arī turpmāk to pārvaldot. Sociālā uzņēmējdarbība balstās uz demokrātijas ideāliem – cilvēku savstarpēju cienīšanu un sadarbību.