Jūlija beigās valdības ministrus negaidīti pārsteidzis nepatīkams fakts – Finanšu ministrija informējusi, ka valsts budžetā ir ierobežotas finanšu iespējas. Līdzšinējie valdības vīru un sievu paziņojumi un lēmumi gan it kā liek domāt, ka agrāk par šo iespēju ierobežotību nekas nebija zināms – piemēram, vēl pavasarī tika panākta vienošanās, ka no 2013. gada vidus tiks palielināts ar IIN neapliekamais minimums. Uzzinot, ka pastāv tāda lieta kā ierobežotas finanšu iespējas, valdībai no šiem plāniem nācies atteikties.
Ansis Dobelis, progresivie.lv
Jau pavasarī prezentētais un aizsāktais nodokļu samazināšanas plāns paredzēja vispirms parūpēties par sabiedrības bagātāko daļu un tikai tad spert arī kādu solīti pretī vidusslānim un trūcīgajiem. Plāna pirmie soļi paredzēja PVN samazināšanu šā gada vidū, IIN samazināšanu par 1% no nākamā gada 1. janvāra, bet nākamā gada vidū bija nodomāts celt neapliekamo minimumu. Pirmajiem diviem soļiem, kas ir labs atbalsts bagātajiem, budžeta iespēju ierobežotība netraucēja vai arī par tādu neviens nezināja. Bet pirms lemšanas par neapliekamā minimuma paaugstināšanu ierobežotās iespējas pēkšņi parādījās… un no nodomiem nācās atteikties.
Sākotnējais nodokļu mazināšanas plāns deva kaut nelielas cerības maziem un vidējiem uzņēmējiem, kā arī lielākajai daļai darba ņēmēju un ģimenēm, kuras audzina bērnus. Ir pilnīgi skaidrs, ka būtiskākie ieguvēji no PVN samazināšanas bija lielo ienākumu guvēji, jo viņu patēriņš ir nesamērīgi lielāks kā Latvijas vidusmēra mājsaimniecībai. Arī IIN samazināšana visiem algu saņēmējiem par 1% tikai turpinās palielināt ienākumu nevienlīdzību sabiedrībā. No IIN mazināšanas cilvēks, kura alga bruto ir 300 lati, iegūs vien 2,22 latus, bet 1000 latu algas saņēmējs – jau 8,45 latus ik mēnesi. Varam iedomāties, kāda šī starpība ir tiem, kuru atalgojums ik mēnesi mērāms daudzos tūkstošos. Kaut vai Rungaiņa firmā, kurai valstij piederošais AirBaltic par konsultācijām ik nedēļu maksā aptuveni 13 000 latu.
Vai tiešām šodien ir nepieciešams mazināt IIN lielo algu saņēmējiem – tiem, kuru ienākumi ik mēnesi pārsniedz vairākus tūkstošus latu? Vai šie cilvēki ir tik sliktā situācijā? Citās Eiropas valstīs lielo algu saņēmēji maksā daudz lielākus nodokļus, pat tādus, kas pārsniedz 50% no viņu ienākumiem. Diemžēl Latvijas nodokļu politika tiek padarīta arvien regresīvāka, un darbaspēks valsti pamet, lai dotos tur, kur nodokļu sistēma ir taisnīga jeb progresīva. Drīz Latvijā paliks vien ministri, konsultanti, apdrošinātāji un banku vadītāji, jo viņiem šeit nodokļu likmes ir daudz draudzīgākas kā citur ES.
Redzot valdības konsekvento nodokļu politiku, nesaprotu, kādēļ topošajā Nacionālajā attīstības plānā (NAP) ir jāraksta darbi un solījumi, kuri tāpat netiks pildīti un paliks tikai uz papīra?
Viens no NAP paredzētajiem galvenajiem kritērijiem, lai panāktu ekonomisko izrāvienu, it kā ir nevienlīdzības – un tieši ienākumu nevienlīdzības būtiska samazināšana. NAP atzīst, ka esam viena no nevienlīdzīgākajām valstīm ES un tas kavē mūsu ekonomisko attīstību, veicina emigrāciju. Valdība grasās šo plānu apstiprināt, bet jau tagad spītīgi rīkojas pretēji NAP nostādnēm un sola to darīt arī pēc NAP apstiprināšanas šā gada nogalē.
Šis diemžēl nav ne tuvu vienīgais „kā var nesolīt” gadījums. Vēl spilgtā atmiņā ir valdības rīcība attiecībā uz pensionēšanās vecuma paaugstināšanu. Neilgi pēc tam, kad Vienotības vadošie politiķi bija parakstījuši vienošanos ar arodbiedrībām par to, ka pensionēšanās vecumu nepaaugstinās agrāk kā 2016. gadā, tie paši cilvēki nāca ar aicinājumiem un lēmumiem pensionēšanās vecumu celt nekavējoties!
Gan tagad jautājumā par neapliekamo minimumu, gan pensiju gadījumā valdību vadīja un valsts finanses uzraudzīja viena un tā pati partija. Pat vairāk – vieni un tie paši ministri. Līdz ar to argumenti, ka viņi nav zinājuši valsts patieso finansiālo stāvokli un nav varējuši paredzēt, ko varēs atļauties un ko ne, neiztur nekādu kritiku.
Ņemot vērā, ka solījumi mainās tik bieži, kā arī rakstītais un plānotais atšķiras no reālajiem darbiem, nākas domāt, ka lēmumu pieņēmēji valdībā sirgst ar šizofrēniju. Grūti noticēt, ka tāpat vien regulāri un vieglprātīgi var melot sabiedrībai. Šāda regulāra solījumu došana, radot cerības lielai sabiedrības daļai, un konsekventa to nepildīšana grauj un iznīcina jebkādas ticības paliekas valsts varai, cilvēku paļaušanos uz valsts vadītāju teikto un iespējas kaut vidējā termiņā plānot savu dzīvi. Diez vai valdošie labējie politiķi apzinās, ka (atšķirībā no, piemēram, tik peltajiem referendumiem) viņi ar šādu savu rīcību patiešām grauj valsts pamatus.
Varu koalīcijas politiķus tikai aicināt – beidzot saņemieties un atzīstieties: „Mēs esam labēji politiķi un pirmkārt atbalstām un domājam par bagātajiem, bankām, lielkapitālu; mēs uzskatām, ka izdzīvos tikai stiprākie, ka ir jāprivatizē viss, ko var privatizēt, un tauta ar savām parakstu vākšanām, referendumiem var tikai kavēt šādu, normālu, valsts attīstību.”