Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā

02 / 08 / 2012
Share 'Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā' on Draugiem Share 'Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā' on Facebook Share 'Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā' on Google+ Share 'Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā' on LinkedIn Share 'Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā' on LiveJournal Share 'Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā' on Pinterest Share 'Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā' on Tumblr Share 'Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā' on Twitter Share 'Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā' on Wordpress Share 'Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā' on Email

Manuprāt, mūsu sabiedrības mentalitātē ir kāds defekts. Šī defekta pamatā: izteikts tramīgums, kas reiz pa reizei pāraug iracionālās panikas un agresijas lēkmēs. Pārāk bieži jūtamies kā ierakumos. Pārāk bieži pat niecīgs troksnis ir iemesls teritoriju ap savu māju noklāt ar mīnām. Neklausoties argumentos, ka, visticamāk, paši vien uz tām “uzrausimies”.

Iveta Kažoka, politika.lv

Pēdējo gadu laikā esmu redzējusi vairākas masu panikas epizodes. Taču sasparoties šo fenomenu aprakstīt mani piespieda pēdējās divas – tracis ap Jauno Vilni un Saeimas nupat kā pieņemtā kārtība, kas padara tautas iniciatīvu ierosināšanu ievērojami sarežģītāku.

Saeima un ielenkumu mentalitāte

Panikas lēkme – man nav labāka skaidrojuma šim Saeimas lēmumam. Pārāk dīvains. Dīvains pat ne tādēļ, ka visas trīs partijas, kas jauno kārtību atbalstīja, uz vēlēšanām nāca ar domu par lielāku sabiedrības līdzdalību lēmumu pieņemšanā. Dīvains tādēļ, ka divas no trim partijām nobalsoja pretrunā acīmredzamām savām interesēm.

Nacionālā apvienība pati sev ar šo soli ir teju izslēgusi iespēju izmantot tautas iniciatīvas politiskiem manevriem. Tādējādi tā sevi vēl vairāk marginalizējusi esošās koalīcijas ietvaros (jo tai vairs nebūs iespējas saviem koalīcijas partneriem draudēt ar referendumiem kādu iniciatīvu neuzklausīšanas gadījumā – tā vienkārši nespēs atļauties apmaksāt parakstu apliecināšanu), turklāt NA vairs nav liels drauds esošajām partijām arī tad, ja tā pie cita valdības sastāva vai mazākumvaldības ietvaros tiek atstāta opozīcijā. Reformu partija, savukārt, pašrocīgi parūpējās, lai Saeimas atlaišanas ierosināšana ir piecas reizes vienkāršāka nekā parasta referenduma ierosināšana. Neskatoties uz to, ka diez vai tai ir kādas ilūzijas attiecībā uz vēlēšanu izredzēm tad, ja notiek vēl kādas ārkārtas vēlēšanas.

Kad partijas rīkojas pretrunā saviem principiāliem uzstādījumiem – tas ir ētiski nosodāmi. Bet vēl briesmīgāk ir tad, kad tās rīkojas ne tikai pretrunā ar principiem, bet arī ar savām pragmatiskajām interesēm. Šādās situācijās politikā kļūst neizskaidrojama un neprognozējama, politisko lēmumu pamatā ir nevis prāts, bet emocijas un pūļa mentalitāte.

Šis, kā reizi, bija emociju vadīts Saeimas lēmums. Tā iemesls: iracionāla panikas lēkme pēc 18.februāra referenduma.

Turklāt maldīgi būtu domāt, ka šī panikas lēkme ir pārņēmusi tikai politiķus – nē, šīs emocijas ir ļoti plaši izplatītas arī visā sabiedrībā. Ielenkuma mentalitāte mūsu sabiedrībā ir viegli aktivizējama un, kad jūtamies nedroši un apdraudēti, daudz biežāk rīkojamies neracionāli.

Divi stāsti par referendumu

Lai raksturotu panikas lēkmju kaitīgumu, ierosinu atgriezties pagājušā gadā, kad kļuva zināms, ka Latvijā tiks organizēts referendums par divām valsts valodām. Atcerēsimies šo stāstu.

Kā jūs to izstāstītu? Piedāvāju divas versijas:

1) 2011.gada pavasarī daži parlamentā nepārstāvēti Latvijas nelatviešu kopienas politiskie aktīvisti sāka vākt parakstus par valsts valodas statusa piešķiršanu arī krievu valodai. Sākotnēji parakstus savākt viņiem bija grūti. Bet tad notika vēlēšanas un partija, par kuru bija nobalsojuši vairākums nelatviešu, netika paņemta valdībā, neskatoties uz to, ka tā vēlēšanās bija ieguvusi visvairāk balsis. Nelatviešu dusmas bija tik lielas, ka viņi izšķīrās par neracionālu soli – parakstīties iniciatīvai par divām valsts valodām, zinot, ka referendumā šīs iniciatīvas izredzes ir tuvas nullei (jo konstitūcijas grozījumi prasīja atbalstu no vairāk nekā balsstiesīgo pilsoņu puses). Neskatoties uz to, ka rezultāts visiem bija zināms, nelatviešu dusmas bija ievirzītas konstitucionālā un konstruktīvā gultnē. Latvijas pilsoņi pirms referenduma daudz diskutēja, tad referenduma dienā rekordlielos skaitļos aizgāja un nobalsoja. Referenduma dienā nebija nekādu incidentu uz etniskā pamata. Nospiedošs Latvijas pilsoņu vairākums nobalsoja pret divām valsts valodām. Taču ne pirms, ne pēc referenduma dienas nebija ne uzvarētāju, ne zaudētāju. Latvijas pilsoņi vispārējā cieņas gaisotnē domāja tālāk, ko darīt, lai turpmāk pārvalde kļūtu visiem labāka un lai starp Latvijas nacionālajām grupām būtu lielāka saticība.

2) 2011.gadā notika provokācija pret Latviju un latviešu tautu. Latvijas ienaidnieki, turpinot rusifikācijas tradīcijas, vēlējās ieviest krievu valodu kā otro valsts valodu. Latvieši mobilizējās pretestībai. 18.februāra referendumiem tautas ienaidniekiem tika ierādīta viņu vieta. Lai šādas provokācijas nekad vairs neatkārtotos, tika pieckārt pacelts tautas iniciatīvām nepieciešamais parakstu slieksnis.

Protams, ka gan pirmais, gan otrais stāsts ir pārspīlējumi.

Pirmais ir pārspīlēti optimistisks, neredzot problēmas, kas notika realitātē (piemēram, politiķu iekrišana panikā – histēriski izteikumi, pieprasījumi CVK atklāt iniciatīvu parakstījušo deputātu vārdu; arī respektablos medijos vērojamā neiecietība pret viedokļu plurālismu referenduma jautājumā, salīdzinoši mazskaitlīgās pēcreferenduma samierināšanas aktivitātes).

Otrā stāsta autors, savukārt, šķiet paranojas pārņemts, – varētu domāt, ka šāda notikušā interpretācija ir tikai marginālākajai sabiedrības daļai. BET tieši šis, otrais, stāsts un tā variācijas noteica Saeimas jūlija lēmumu par tautas iniciatīvas iespēju apgrūtināšanu.

Mūsu rīcība izriet no mūsu pasaules redzējuma. Mūsu pasaules redzējums nosaka, ko uzskatām un ko neuzskatām par iespējamu, tai skaitā kāda sabiedrība varam vai nevaram būt. Kā jums šķiet: vai nebūtu bijis jauki, ja pirmais stāsts atspoguļotu VISU patiesību? Proti, ja mēs kā sabiedrība būtu 18.februāra referendumu nevis vienkārši “ar mokām pārcietuši”, bet izmantojuši iespēju pašapzinīgi un racionāli sev un citām sabiedrībām parādīt, ka pat tik jūtīgus jautājumus spējam risināt konstruktīvi? Ar cieņu pret sevi, saviem līdzcilvēkiem un viedokļu dažādību?

Galu galā mēs esam attīstīta ES un NATO dalībvalsts. Turklāt ļoti īpaša: Latvijas pilsoņi pēdējos 6 gadu laikā ir biežāk patstāvīgi pieņēmuši lēmumus nekā jebkurā citā ES dalībvalstī, izņemot Slovēniju. Lēmuši paši, nevis gaidījuši uz politiķiem. Lielā mērā tādēļ Latvijas politikā noticis pirms dažiem gadiem nebijs progress, izveidojies labs līdzsvars starp tautu un varu. Tiešās demokrātijas izmantošana ir lielisks Latvijas sabiedrības sasniegums, kas var kalpot par paraugu citām sabiedrībām.

Un, jā, ar dažām atrunām arī 18.februāra referendumu varam atrast vietu šajā veiksmes stāstā. Tik jūtīgs jautājums, iespējams, būtu novedis pie pamatīgiem konfliktiem mazāk saliedētas sabiedrības, bet Latvijas sabiedrība šo pārbaudījumu kopumā lieliski izturēja – neieslīgstot etniskos nemieros un uzvarētāji/zaudētāji retorikā.

Drošības sajūta

Patiesībā jau abi šiem pasaules redzējumi stāsta ne tikai par pašu referendumu kā konkrētu faktu. Vismaz tik pat daudz informācijas no tiem var izsecināt par stāstītāju pasaules uztveres īpatnībām.

Kā jums šķiet: kura sabiedrība ir drošāka? Tā, kuras rīcību noteiks situācijas vērtējums, kas ielikts pirmajā stāstā? Vai otrajā?

Manuprāt, mūsdienu pasaulē drošums ir ne tikai ieročos, bet arī mūsu galvās. Ja nav objektīvu ārēju apdraudējumu, tas nenozīmē, ka nav draudu. Tāpat kā paranoiķa iedomātie draudi apdraud gan viņu pašu, gan apkārtējos, tas pats var notikt arī visas sabiedrības mērogā. Ja mums visur sāks rādīties apdraudējumi un ienaidnieki, tad gan palielināsies iespēja pašiem sev nodarīt kaitējumu (kaut vai dzīves kvalitātes ziņā), gan arī, šādi turpinot, mēs patiešām varam šo ienaidnieku pašrocīgi radīt.

Piemēram stāsts ar Jauno Vilni. Vai kāds no politiķiem, kas šajā sakarā ir bijuši īpaši skaļi, ir aizdomājies par to, kā šīs ziņas uztver Latvijas nelatvieši? Arī tie, kuriem Jaunais Vilnis ir vienaldzīgs vai derdzīgs? Vai visa tā retorika par krieviem, krievu imperiālismu nemotivē viņus sajusties Latvijā nevēlamiem, savstarpēji noslēgties un ar vēl lielāku neuzticēšanos uztvert “latviešu” aktivitātes?

Galu galā – racionāli domājot – kas slikts no šī konkursa var notikt? Sabojās kādam muzikālu gaumi? Izskalos kādam smadzenes? Mīļie cilvēki, ar kādām metodēm? Kādā fantāziju pasaulē jādzīvo, lai noticētu viena mūzikas konkursa spējām “izbīdīt” kādas ideoloģijas? Un kādēļ tāda histērija par 11.novembra krastmalu, kur Rīgā ik pa laikam notiek visraibākie pasākumi?

Sabiedrībai, kurā viss būtu kārtībā ar pašapziņu un kas justos pārliecināta pati par sevi, stāsts par Jauno Vilni varētu būt aptuveni šāds: “tas ir viens no Latvijā notiekošajiem mūzikas festivāliem/konkursiem. Nav viens no pašiem apmeklētākajiem, taču konkursa īpašā iezīme ir tāds, ka to skatās bijušās PSRS valstīs. Mūzikas kvalitāte ir viduvēja, biļešu cena ļoti augsta, taču konkurss ienes papildus naudu vietējā ekonomikā, sevišķi Jūrmalā.” Un viss, end of story. Citā ziņā pret Jauno Vilni neizturoties ne labāk, ne sliktāk kā pret jebkuru citu konkursu.

Vairāk pašapziņas!

Manuprāt, tramīgums un apdraudējuma saskatīšanu sīkumos visvairāk grauj mūs pašus. Aizdomīgums, paranoja nav emocijas, kas vestu uz savstarpējās uzticēšanās pieaugumu, inovācijām auglīgu mikroklimatu un visām pārējām skaistajām lietām, ko rakstām politikas plānošanas dokumentos.

Jā, Latvijas sabiedrība nav vainīga pie tā, ka esam tādi kā esam. Visticamāk, šo pastiprināto tramīgumu var izskaidrot ar objektīviem iemesliem: vēsturi, cilvēku personisko pieredzi, niecīgo savstarpējās uzticēšanās līmeni. Rezultātā pārāk daudziem Latvijas iedzīvotājiem pasaule šķiet nedroša vieta, kur apkārt ir daudz vairāk nedraugu kā draugu. Bet šai mentalitātei ir jāmainās, savādāk uz priekšu netiksim. Neracionālas bailes un to izprovocēta agresija nav labākais padomdevējs nevienā situācijā.

Laiks būtu mums visiem pamēģināt savākties un sākt vairāk kontrolēt savas tūlītējās emocijas, attīstīt pašcieņu un pašapziņu. Ja Norvēģijas sabiedrība spēja uz Breivika šausmām atbildēt ar prasībām pēc vairāk demokrātijas, tad arī mēs to varam. Pret nemilitāriem draudiem (iedomātiem vai patiesiem) cīnās, apliecinot savas vērtības un saliedējoties, nevis noklājot ar mīnām visu piemājas teritoriju, paralēli sākot meklēt iekšējos ienaidniekus.

Galu galā mācāmies mierīgi ieelpot, izelpot (ja vajag – vairākas reizes), atgūt veselo saprātu un padomāt: var vai nevar konkurss nodarīt kaitējumu? Nevar? Nu tad nomierināmies un beidzam kliegt! Ir vai nav iespējams, ka vairāk nekā puse visu balsstiesīgo pilsoņu nobalso par divām valsts valodām? Nav? Nu tad nomierināmies un sākam domāt, ko varam mācīties arī no nelāgas situācijas.

Un tieši politiķiem pienāktos ar personisko piemēru rādīt piemēru ar izsvērtu, pašcieņas un pašapziņas pilnu rīcību un retoriku. Nevis, kā tas diemžēl Latvijā abos šajos gadījumos noticis, – būt skaļākajiem kliedzējiem nereti pašu izraisītās panikas lēkmēs.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , , ,

2 Responses to “ Panikas lēkmes Latvijas sabiedrībā ”

  1. Edvīns Puķe on 02 / 08 / 2012 at 17:04

    Neatradu ,Kolēģi autoru ,bet bonuss tam par rakstu.
    Parakstos abām rokām gandrīz par katru vārdu.
    Vēl var pieminēt ,ka diemžēl Jaunais vilnis nobāl pamatīgi uz Positivus fona. Tādā daudzumā ,jaunus cilvēkus ,zem ripu un citiem kaifiem ,diežēl sen nebiju redzējis. Ta ka varbūt netiesājam un nebūsim tiesāti?

    • kreisie.lv on 02 / 08 / 2012 at 17:25

      Tiešām? Mēģiniet vēlreiz, autors ir norādīts uzreiz zem pašas pirmās rindkopas.

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie