Demogrāfija, aborti un Parādnieks

Tā jau sanāk, ka dzimstības palielināšanas tēma visu laiku iet roku rokā ar abortu tēmu. Arī Latvijā Saeimas demogrāfijas lietu apakškomisija rosīgi aģitē par stingru “nē” abortiem un par viennozīmīgu “jā” jaundzimušajiem bērniem. Šķiet, kas tajā tik slikts? Aborts nebūt nav vienkārša operācija un tā atstāj ilglaicīgas sekas sievietes veselībai, bet bērni mums ir vajadzīgi ne tikai kā mūsu nākotne, šo vārdu cēlākajā nozīmē, bet arī – kā (cik prozaiski!) nākamās darba rokas, nodokļu maksātāji un to sociālo grupu apgādnieki, kuras nespēj uzturēt sevi pašas. Protams, arī mūsu dārgās valdības apgādnieki. Bet nez kāpēc apakškomisijas (ar Imantu Parādnieku priekšgalā) izvēlētās darba metodes izraisa pat ne tikai šaubas par tās darbības pareizumu, bet arī dziļu nepatiku, starp citu, arī jauno sieviešu vidū, kuras ir potenciālas mammas – un apakškomisijas darbība, pirmkārt, skar tieši viņas.

Marija Assereckova, filozofijas bakalaurs

Mūsu nacionālradikāļi, ja neskaita abstrakto “latviskumu”, nemitīgi izmanto vēl vienu jēdzienu – “tradicionālās ģimenes vērtības”. Šo terminu turklāt var traktēt pietiekoši plaši, lai tajā saliktu visu, ko vien sirds vēlas. Galu galā, ja pie lietas ķeras tik braši puiši kā Parādnieks un kompānija, – kuriem demonstrēt ieročus bērnu dārzā, pavadot to ar vārdiem “šis šauj kā jaungada salūts”, ir tikai kārtējais pareizās bērndārznieku patriotiskās audzināšanas akts, – tad varam iedomāties arī šādu notikumu attīstības gaitu: sieviete stāvoklī ar “basām kājām”, kura rušinās pa virtuvi un īsteni-latviskā garā audzina patriotiskus bērnus – lūk, Latvijas sievietes tēls XXI gadsimtā.

Šaubu nav, ja katra atsevišķā ģimenē izdarīs izvēli par labu šādam variantam, tad nosodīt to būtu pavisam nepareizi, – bet ja to mēģina uzspiest visai raibajai Latvijas sabiedrībai?

Argumentācija, kuru pielieto nacionālisti – “tradicionālu ģimenes vērtību” aizstāvēšana – balstās uz emocijām vien. Ka citādi var vērtēt Parādnieku, kurš izdala deputātiem embriju modeļus? Bet, ja uzmanīgi paskatīties, šajā dīvainajā rīcībā ir sava jēga. Demogrāfijas lietu apakškomisija izvirza par savu mērķi vēl nedzimuša bērna tiesību aizstāvību. Tātad, bērns var būt mierīgs – līdz viņa piedzimšanas brīdim valsts grasās viņu aizstāvēt.

Bet problēma slēpjas tajā, ka pirms bērna piedzimšanas pats bērns (embrijs) dzīvo tikai 9 mēnešus, bet pēc piedzimšanas līdz 18 gadiem – līdz pilngadībai, valstij visus šos 18 gadus ir jāaizsargā un jārūpējas, bet pats galvenais – jānodrošina viņam finansiālu atbalstu. Vai par to domā apakškomisija? Šķiet, ka nē. Parādnieks nedalīja deputātiem statistiku, cik bērnu dzīvo maznodrošinātās ģimenēs, cik daudziem bērniem ir problēmas ar veselību un izglītības iegūšanu naudas līdzekļu trūkuma dēļ, kādos apstākļos dzīvo daudzbērnu ģimenes Latvijā.

Spriest par embrija tiesībām ir ārkārtīgi grūti, kaut vien tāpēc, ka to ir viegli ekspluatēt. Binārā loģika izskatās apmēram šādi: Jūs neesat abortu kaislīgs pretinieks, tātad Jūs esat vēl nedzimušu bērnu slepkava. Pa šo slideno nogāzi arī brauc mūsu nacionālisti, kaut gan šis ceļš jau ir izmēģināts, turpinot veco labo tradīciju: “Latvijas patriots” – “Maskavas roka”, “latvietis” – “krievs” utt.

Ja aplūkojam abortu un embrija tiesību problēmu no filozofijas, ētikas viedokļa, nevar nepamanīt daudz nopietnu diskusiju par šo tēmu. Gan sievietes tiesības brīvi rīkoties ar savu ķermeni, gan arī jautājums, no kāda momenta uzskatīt embriju par cilvēku. Viennozīmīgas un pareizās atbildes uz šiem jautājumiem vēl nav atrastas un diez vai arī kādreiz būs atrastas, bet nepamanīt šīs diskusijas, izlikties aklam un kurlam, it kā tas būtu kaut kas mazsvarīgs, būtu ārkārtīgi stulbi, jo runa šajā gadījumā ir par valsts attīstības virzienu.

Neskatoties uz valdības centieniem, Latvijas sabiedrība vēl nav noslīdējusi pirmatnējā stāvoklī tik tālu, ka vecāki gribētu tikai laist pasaulē bērnu, bet ne dod viņam labu izglītību un cienīgu dzīves līmeni, bet bieži to nav iespējams nodrošināt pat vienam bērnam, nerunājot nemaz par diviem vai vairākiem.

Tā vietā, lai apelētu pie emocijām un liktu visiem noticēt “tradicionālām ģimenes vērtībām” (kuras pašas, kā, iespējams, uzskata Parādnieks, gan pabaros, gan apģērbs), apakškomisija varētu kopā ar Labklājības ministriju sākt tiešām nodarboties ar noderīgām lietām.

Piemēram, panākt bērna pabalsta palielināšanu, nodarboties ar jauno vecāku aizsardzības programmām, lai viņi neizkristu no darba procesa un nezaudētu profesionālās iemaņas. Bet vispār – mūsu valdība varētu uztraukties par jautājumu, kā padarīt Latviju par valsti, kura ir pievilcīga bērnu laišanai pasaulē un audzināšanai.

Bet, ja tiešām to visu paveiktu, valdībai būtu jāatceras, kādēļ tā vispār ir ievēlēta. Bet tas, baidos, dotu spēcīgu triecienu ministru garīgajai labsajūtai.

Tādēļ nāksies jaunām sievietēm, kuras pagaidām paliek te un tomēr nolemj dzemdēt un audzināt bērnu Latvijā, paļauties vienīgi uz saviem spēkiem. Bet vai šīs sievietes audzinās savus bērnus par tādas valsts patriotiem, kura svinīgi sola rūpēties par saviem pilsoņiem tikai 9 mēnešus pirms dzimšanas, bet viss, kas tālāk – lai ir, kā ir? Nav nejaušība tas, ka abortu tēmu izmanto savā labā tieši nacionāli konservatīvie politiķi, kuri uzskata, ka valsts ir kaut kāda virs sabiedrības stāvoša institūcija, kura daudz labāk par pašiem sabiedrības locekļiem zina, kā ir labāk visiem un, kas ir ne mazāk svarīgi, ka valsts ir atbildīga par sabiedrības morālo stāju.

Tomēr starp iedomātu valsti no “Visu Latvijai!” etātiskajām fantāzijām un reālo Latviju ir pārāk liela disonanse, lai topošās māmiņas tik viegli uzķertos uz demogrāfijas lietu apakškomisijas vadītāja provokācijām.

Vēl šajā kategorijā:

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *