Ļoti daudz šķēpu tiek lauzts, rakstot par 16. martu. Man liekas, ka šodien ļoti aktuāli atcerēties – kas, kad, kur un kādos apstākļos nolēma pirmo reizi piesaukt 16. martu. Šīs dienas atzīmēšanu pirmo reizi uzsauca “Daugavas vanagi” miglotājā Anglijā tālajā 1952. gadā. Ar to tika izteikts protests staļinismam. Tas ir viskarstākais “aukstā kara” periods, kad pasaulē notika asa cīna par koloniālās sistēmas likvidāciju, par neatkarības piešķiršanu koloniju tautām Un 16. marts radās kā pretsitiens PSRS antikoloniālajai retorikai. Tas ir tā laika “aukstā kara” produkts.
Artis Āboltiņš, pensionārs, LSDSP biedrs
…Bet no tā brīža ir pagājuši gari 60 gadi un pasaule ir radikāli mainījusies – nav Staļina un staļinisms ir nosodīts pat no PSKP, nav koloniju un simtiem bijušo koloniju tautu atguvuši savu neatkarību (varbūt bieži vien formālu) ,nav PSRS. Tātad nav to antagonistu, kuru savstarpējā cīņā bija iesaistīti emigrācijas latvieši leģionāri. Un tagad, šogad, jau trešo reizi leģionāri tiek ierauti „lielajā” politikā, viņu jūtas un piemiņa tiek publiskotas un politizētas politisko partiju savtīgām interesēm, kaut gan pat Kristovskis raidījumā TV5, atzīst, ka 16. marts ir ne sevišķi veikli izvēlēts, bet tas nācis no emigrācijas un tā palicis.
Uzskatu par savu pienākumu sniegt 16. marta problēmu atreferējumu, kas izskanēja LR-1 programmā “Krustpunkti” 2009.g 17. martā (E. Liniņš). Šis raidījums sniedz objektīvu un vispusīgu šo problēmu kamola izvērtējumu.
Sākumā ir minēts pērkonkrustietis E. Plāķis, kas pēc atgriešanās no izsūtījuma Čukotkā 60. gados uzrakstīja grāmatu, kurā saka: “Šodien varu piebilst, tomēr labāk, ka Hitlers lauza kaklu. Zem viņa Ostpolitikas latvieši neglābjami aizietu bojā”.
Te vēl kāds zīmīgs fragments no viņa rakstītā:
“Un to saka cilvēks, kuram nekādi nevar pārmest simpātijas pret Staļina režīmu.
Par mūsu pašu attieksmi pret Waffen SS leģionu, pirmām kārtām Latvijas brīvības un valstiskuma kontekstā.
Viens ir – leģionāru, kareivju, zemāko virsnieku izvēle bija apstākļu spiesta, kaut arī šī izvēle kaut arī bija brīvprātīga, bija situācijas noteikta.
Bet citādi ir ar tiem ļaudīm, politikāņiem, augstiem virsniekiem , kuri aktīvi sadarbojās ar nacistiem lai latviešu leģions taptu. Viņi nevarēja nesaprast to, ko labi saprata Plāķis, ka Hitlera uzvara nozīmētu Latvijas nācijas beigas. Dažu jau nesaprata, bet pamatā bija cits motīvs. Tā bija doma, ka II pasaules kara beigās atkārtosies I pasaules kara beigu situācija, ka Vācija tiks sakauta Rietumos, bet gūst relatīvu uzvaru Austrumos Tad visu pasaulē noteiks Rietumu lielvalstis un tās atdos Latvijai brīvību un tādā situācijā kompakta militārā vienība būtu vērtīgs ieguvums.
Tāds šahs, tāda vērtīgs šahs. Tur ir ļoti daudz postīgo ilūziju, kas maksāja Latviešu tautai desmitiem tūkstošu dzīvību no latviešu dzīvā spēka.
Tie latvieši, kas palika Krievijas plašumos, varēja izdzīvot, varbūt varēja cīnīties nacionālajos partizānos, kā Lietuvā , varēja palikt dzīvot Latvijā, radītu bērnus un aizpildītu to vakuumu, ko aizpildīja vēlāk migranti no austrumiem. Šis dzīvais spēks tika izšķiests, ziedots uz nejēdzīgo ilūziju altāra. Tas ir pirmais. Bet šie argumenti neizsmeļ visu to leģionāru problemātiku.
Ziniet, Rainim ir citāts lugā “Jāzeps un viņa brāļi”: “Kas lieto zemo līdzekli, tas ir zems.” Apzinātā sadarbošanās ar noziedzīgo režīmu, pat ja tev ir viscēlākie mērķi, tas ir zems līdzeklis. Un to, ka Hitlera režīms ir noziedzīgs, to nevarēja neapzināties Latvija gandrīz neviens. Tas režīms iznīcināja 18 000 latviešu, kas ir saskatāms lielā mērā ar Baigā gada Staļina upuru skaitu. Un ja kāds spriež, ka tie ir sliktie, nevajadzīgie, nepareizie latvieši, šāds spriedums, tas jau ir nacisms.
Vel kas. Nacistu režīms visbrutālākajā, visšausmīgākajā veidā izkāva vairāk kā 70000 Latvijas pilsoņu, kuriem bija nelaime piedzimt par ebrejiem, čigāniem. Tie bija Latvija pilsoņi, kuri bija kopā ar latviešiem šo valsti cēluši. Starp tiem bija cilvēki, kas cīnījās brīvības cīņās par Latvijas valsts tapšanu. Viņi šo valsti mīlēja un lepojās ar piederību tai un bija tādi paši Latvijas pilsoņi. Un ja kāds saka, ka viņu dzīvības taka Latvijai ir mazāk vērtas, ka šīs dzīvības varēja ziedot, akceptējot viņu iznīcināšanu un pēc tam ar šo režīmu sadarbojoties, šis cilvēks spriež kā nacists.
Sadarbība ar režīmu, kas nogalināja 90000 savu līdzpilsoņu un lielāko tiesu bez iemesla, tas ir noziegums. Tas ir noziegums pirmām kārtām pret savu valsti, pret Latviju, un tie latvieši, kas veidoja leģionu, aģitēja par stāšanos leģionā, šādā veidā pret Latviju noziedzās.
Starp citu, arī Latvijas valsts to labi apzinājās, proti, Latvijas vēstniecības Rietumvalstīs, kuras tobrīd bija vienīgā instance, kas bija tiesīga paust Latvijas valsts viedokli, jau kara laikā nepārprotami nosodīja Latvijas pašpārvaldes sadarbošanos ar nacismu.
Diemžēl, jāsaka, ka šis pagātnes noziedzīgas darbības ēna krīt uz visiem, kuri bijā leģionā, un uz leģionu kopumā. Tāpēc, manā uztverē 16. marts nekādā ziņā nav datums, kad varētu piesaukt cīņas par Latvijas brīvību, kad varētu ar kaut ko lepoties, kad būtu iemesls kaut kādai bravūrai. Šī diena ir sērām, skumjām, un nožēlai.”
Arī es, nebūdams Vairas Vīķes–Freibergas fans, nevaru nepiekrist viņas viedoklim, ka mums ir, kad pieminēt karos kritušos cīņu biedrus. Atbalstāms ir arī NA rosinājums par Latvijas patriotu piemiņas dienu noteikt 17. martu.