Mums ir valsts. Kas esam mēs?

26 / 01 / 2012
Share 'Mums ir valsts. Kas esam mēs?' on Draugiem Share 'Mums ir valsts. Kas esam mēs?' on Facebook Share 'Mums ir valsts. Kas esam mēs?' on Google+ Share 'Mums ir valsts. Kas esam mēs?' on LinkedIn Share 'Mums ir valsts. Kas esam mēs?' on LiveJournal Share 'Mums ir valsts. Kas esam mēs?' on Pinterest Share 'Mums ir valsts. Kas esam mēs?' on Tumblr Share 'Mums ir valsts. Kas esam mēs?' on Twitter Share 'Mums ir valsts. Kas esam mēs?' on Wordpress Share 'Mums ir valsts. Kas esam mēs?' on Email

Paļaujoties uz politiskās elites valstiskuma apziņu, esam būtisku mūža daļu nodzīvojuši pašu veidotā valstī. Tomēr aizritējušie 20 gadi daudziem nav vairojuši drošības un gandarījuma sajūtu. Būtu žēl izniekot visu mūžu, eksperimentējot ar neskaidru vai kļūdainu valsts veidošanas ideju. Tāpēc padomāsim kopīgi — kur esam kļūdījušies savos priekšstatos par valsti?

Viesturs Āboliņš, sociālo procesu pētnieks
(raksta pirmpublikācija: politika.lv)

Ar ko lepojamies

Atmodas gados daudzu neatkarības aizstāvju (arī mana) pārliecība bija šāda — Latvijai nav nekāda labuma no ražošanas, kurā izmanto ievestu darbaspēku un ievestas izejvielas, bet produkciju sūta ārpus Latvijas, šeit atstājot tikai ekoloģisko piesārņojumu, traucējošus svešiniekus un dzīvokļu rindas cilvēkmūža garumā. Valstiskā neatkarība nozīmēja brīvību pateikt „nē!” šādai netīkamai situācijai.

Latvieši nelepojas ar to, ka Latvijā savulaik ražoja vilcienus, tramvajus, autobusus, mopēdus, radioaparātus, telefonus un elektropreces. Nelepojas ar padomju laikā attīstīto aviāciju un tāljūru zveju. Mēs arī šodien necienām cilvēkus, lielākoties iebraucējus, kuri savu mūžu veltīja zinātnes, tehnikas un ražošanas attīstībai Latvijā. Mūsuprāt, šie cilvēki nav paveikuši neko vērtīgu un ievērības cienīgu. Mēs nojaušam, ka šāda attieksme nav jādemonstrē atklāti, tomēr noklusētās jūtas izpaužas Latvijas valstiskuma izpratnē. Populārs ir uzskats, ka lielāko ieguldījumu Latvijas atmodā un šodienā devuši galvenokārt kultūras jomas pārstāvji, arī tie, kas savā spēku plaukumā strādājuši Padomju Latvijā. Rodas iespaids, ka tieši šī intelektuāļu daļa cauri svešām varām iznesusi savas valsts vīziju un vienmēr zinājusi noteikt, kas ir un kas nav „pareizi” Latvijai.

Ir pašsaprotami, ka padomju militārajiem speciālistiem, kuri dienēja Baltijas kara apgabalā, nav nekāda sakara ar Latvijas valstiskumu. Iespējams, padomju militāristi bija prasmīgi kosmiskās nozares inženieri, tankisti vai kara ārsti. Iespējams, starp viņiem bija spilgtas personības un intelektuāļi. Tomēr noteicošais ir tas, ka tie nebija mūsu Latvijas kareivji, tāpēc viņu prasmes un izcilības šodien nav publiskās ievērības vērtas.

Latvijas ievērojamo personu lokā ir salīdzinoši maz dabas un tehnisko zinātņu, kā arī tautsaimniecības darbinieku. 2005. gadā veikts sociolingvistisks pētījums liecina, ka ekonomikas nozares Latvijā atšķiras pēc darbā lietotās valodas. „Krieviskās” nozares ir celtniecība, enerģētika, gāzes saimniecība, ūdensapgāde un citas ražošanas nozares, kā arī transports, loģistika, sadzīves pakalpojumi. Šajās nozarēs vidēji 20% darbinieku darba jautājumos runā tikai krieviski, turklāt ļoti reti ir sastopami darbinieki, kuri nepārvalda krievu valodu vismaz minimālā līmenī. Savukārt „latviskās” nozares, kurās vismaz 25% darbinieku runā tikai latviski, ir lauksaimniecība, zemniecība, mežsaimniecība, zvejniecība, kā arī juridiskie pakalpojumi, konsultācijas un informatīvie pakalpojumi.

Patīk tas vai nepatīk, bet „krieviskajām” nozarēm ir būtiska loma Latvijas ekonomikā, iedzīvotāju nodarbinātībā, preču eksportā, valsts starptautiskajā konkurētspējā. Ražošana patlaban ir pat aktuālāka par Latvijas militāro drošību un aizsardzību. Drošības uzturēšanu mūsu valsts zināmā mērā ir deleģējusi citām NATO valstīm, bet eksporta preču ražošanu uz ārzemēm deleģēt nav iespējams. Tāpēc pašsaprotama būtu cieņa pret „krievisko” nozaru ieguldījumu Latvijā, pašsaprotami būtu atzīt, ka arī šo nozaru kvalificētie profesionāļi pilnībā pieder Latvijas sabiedrības elitei.

Politiķi šķeļ

Ražošanas un tehniskajās nozarēs darba valoda nemainās tik strauji kā valstiskās ideoloģijas noteicējiem gribētos. Latviešu valodas nostiprināšanai nepieciešama mērķtiecīga izglītības politika, kas ne tikai „latvisko” nozares, bet arī sagatavo uzņēmumiem nepieciešamo darbaspēku, saglabā nozarēs uzkrātās zināšanas un stiprina konkurētspēju ārējos tirgos. Šodien grūti iedomāties iebrukumu NATO un ES dalībvalstī Latvijā. Kāpēc tad Latvijas elites „ievērojamajam” galam nezūd baiļu sajūta un pieaug vajadzība politiski latviskot „krieviski runājošās” ekonomikas nozares?

No vienas puses, tieši elites latviskajai daļai ir unikāla vērtība, jo tā paaudzēs glabā valstiskuma apziņu un pati simboliski iemieso valstiskuma jēgu. Latviskā elites daļa uztur latvisko komunikācijas vidi, kurā sabiedrība dzīvo savu valstisko dzīvi — diskutē par aktualitātēm, pieņem likumus un veido taisnīgas sociālās attiecības. Tāpēc latviešu valoda visiem Latvijas iedzīvotājiem kalpo kā valsts valoda. No otras puses, konservatīvā latviskās elites daļa rūpējas galvenokārt par pašsaglabāšanos, nejūtot interesi par valstiskiem ekonomikas jautājumiem. Intereses trūkumu un atsvešinātību nemazina pat „nelatvisko” iedzīvotāju sekmes latviešu valodas apgūšanā. Iespējams, latviski runājošos „nelatviešus” konservatīvā latviskās elites daļa uztver kā sev nevēlamus konkurentus Latvijas valstiskuma jēgas iemiesošanā. Atlīdzībā par savu unikālo valstisko vērtīgumu konservatīvā elites daļa kundziski prasa politiski prestižus un labi atalgotus valsts amatus, kuros pati nespēj pieņemt valstiskus lēmumus.

Nav saprotams, kurš riskēs valsts valodā atklāti un konstruktīvi runāt par objektīvām interešu pretrunām un kurš un kā valstiski apvienos atšķirīgās un atsvešinātās interešu grupas — valstiskuma apziņas glabātājus un šiem apziņas glabātājiem „nevajadzīgo” ekonomiski aktīvo valsts iedzīvotāju vairākumu. Valstiskās idejas simbolizētājiem šis ir grūti risināms izaicinājums, kuru labi apzinās Nacionālās apvienības Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle: „Objektīvi nacionālā apvienība pēc apvienošanās ar Visu Latvijai! pašlaik sabiedrībā vairāk asociējas ar valodas jautājuma risināšanu. Pats par sevi tas nav nekas slikts, bet ar to vien nepietiek. Tāpēc te ir ļoti svarīgs jautājums, kā Nacionālā apvienība attīstīsies nākotnē, vai tā paliks kā vienas pazīmes partija, vai arī spēs dot savu piedāvājumu arī citos jautājumos, tostarp ekonomiskajā un sociālajā politikā.

Ir acīmredzami, ka „vienas pazīmes” partija ir palaidusi garām valsts pastāvēšanas 20 gadus un likumsakarīgu, nevis nejaušu iemeslu dēļ nespēs piedāvāt Latvijas sabiedrībai valsts attīstības redzējumu. Daudzie nacionāli konservatīvās Latvijas „gribētāji” nekļūs par valsts veidotājiem, jo uzskata, ka nevis latviskajai elitei jāatbild par savu Latviju, bet gan krieviem pateicībā par dzīvošanu Latvijā jārūpējas par latviskās elites labklājību.

Pacietīgā atturībā ilgi gruzdējušais interešu konflikts starp Latvijas intelektuālās elites „ievērības cienīgo galu” un „pārējiem arī izglītotajiem” ir kļuvis publisks un skaļš. Pasaules ekonomiskā krīze nobriedināja Latvijas iekšpolitisko krīzi. Gan balsošanā par 10. Saeimas atlaišanu, gan parakstu vākšanā par krievu valodas nozīmīguma atzīšanu izpaudās mūsu kopīgā pārliecība, ka krīzes apstākļos dubultstandarti nav pieņemami — „ievērojamajai” elites daļai vairs nepienākas lielākā valsts varas daļa, nepienākas pateicīga godināšana un prestiža labklājība par nepadarītu valsts veidošanas darbu.

Atbildības, sapratnes un savstarpējas cieņas stiprināšana sīkmanīgajiem „valstiskuma ideologiem” līdz šim ir šķitusi apgrūtinoša, privāti neizdevīga un nevajadzīga. 20 gadus tieši „ievērojamo” aprindu līderi ir skandinājuši, ka „latvieši ir labēji”, bet „krievi — kreisi”, ka katram jābalso „par savējiem” un ir nepiedienīgi būt kopā ar „svešajiem”.„Latviešu” partijas nav mērķtiecīgi konkurējušas par latvijiešu balsīm, bet ir baidījušas savus vēlētājus ar to, ka „krievi nāk” politikā. Savukārt kareivīgais „krievi nāk!” īslaicīgi palīdzēja mobilizēt krievu vēlētājus, bet ilgtermiņā kavēja sapratnes, cieņas un valstiskas atbildības veidošanos. Latvijas iedzīvotāju labklājībai un nākotnei bīstamās attiecības ir jāmaina. Attīstības noteicēji un saimnieki Latvijā būs tie, kas veidos drošas attiecības sabiedrībā.

Cerībā uz “valsts partiju”

Daudzus gadus rūpīgi analizējot situāciju, secinu, ka interešu pretruna ir nobriedusi ne starp latviešiem un „nelatviešiem”, bet starp atšķirīgām Latvijas valstiskuma izpratnēm. Vienā pusē ir „pašlepnie, harizmātiskie, bet valstiski nepraktiskie spēki”, savukārt otrā pusē — „ekonomiski aktīvie, pragmatiskie, bet emocionāli piezemētākie spēki”. Kreisajā pusē ir „ievērojamais” elites gals, kurš savās privātajās interesēs veido aizvien jaunas „valstiski patriotiskas” sīkpartijas un aicina otru personāžu balsot par tām, savukārt labajā pusē — plašāks vidusslānis, kurš mūsdienu Latvijā ļoti cenšas izglītoties un piederēt pie intelektuālās elites. Vidusslānis kopš 1934. gada ir paļāvies uz „valstiskuma jēgas nesēju” solījumiem un nav bijis patstāvīgs valstiski nozīmīgu Latvijas partiju veidotājs. Šajos 78 gados esam pārliecinājušies, ka bez ietekmīgu un ilgtspējīgu politisko partiju pamata Latvija nav spējusi eksistēt kā neatkarīga valsts, kurā valsts vara jūt atbildību par iedzīvotāju interesēm.

Neviens nav „lieks” vai „naidīgs” Latvijas valstij. Katram ir sava atšķirīga pozitīva loma, sava vērtība, kā arī atšķirīgas politiskās intereses. Valsts pastāvēšanas jēga un nākotne tiek apdraudēta, ja personāži neapzinās sevi, cenšas spēlēt savai būtībai neatbilstošu lomu vai piedēvē savai lomai pārspīlētu vērtību.

Dzīve spiež, un „krievi nāk” politikā. Ir cerīgas pazīmes, ka Latvijā var veidoties tieši Latvijas valsts partijas, ne partijas „latviešiem” un „krieviem”. Piemēram, Latvijas iedzīvotājiem pieaug kopības sajūta svētkos — vairākums Jauno gadu sagaida pēc Latvijas laika. Ventspilī, iespējams, daži Jauno gadu sagaida arī pēc „vietējā pilsētas laika”, bet dažādība jau netraucē kopības sajūtai. Tāpat Latvijā nav neviena politiskā līdera, kurš otru valsts valodu uzskatītu par reāli sasniedzamu un nepieciešamu mērķi. Arī Eiroparlamenta deputāts no Saskaņas centra „sociālistiskā spārna” Alfrēds Rubiks uzskata, ka „otra valsts valoda Latvijā nav vajadzīga, tāpēc es kā Sociālistiskās partijas vadītājs (..) uz referendumu neiešu.”

Zīmīgi, ka dažiem Latvijas valstiskuma jēgas „simbolizētājiem” vienotspējīga ideoloģija šķiet traucējoša un jebkurā laikā pāragra. Taču tikai laiks rādīs, vai noticēsim, ka etnisko kopienu līderiem par visu svarīgāka ir bagāta valsts un spēcīgs vidusslānis.

 

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie