Vai Latvija ir Eiropas nomale?

18 / 05 / 2010
Share 'Vai Latvija ir Eiropas nomale?' on Draugiem Share 'Vai Latvija ir Eiropas nomale?' on Facebook Share 'Vai Latvija ir Eiropas nomale?' on Google+ Share 'Vai Latvija ir Eiropas nomale?' on LinkedIn Share 'Vai Latvija ir Eiropas nomale?' on LiveJournal Share 'Vai Latvija ir Eiropas nomale?' on Pinterest Share 'Vai Latvija ir Eiropas nomale?' on Tumblr Share 'Vai Latvija ir Eiropas nomale?' on Twitter Share 'Vai Latvija ir Eiropas nomale?' on Wordpress Share 'Vai Latvija ir Eiropas nomale?' on Email

Šis raksts ir tapis vairāku iemeslu dēļ. Viens iemesls ir, ka sakarā ar vēlēšanu tuvošanos ir aktualizējies arī Latvijas ārpolitikas izvērtējums no dažādu politisko spēku puses. Ir notikušas pozitīvas izmaiņas starpvalstu attiecībā, runājot, piemēram par Krieviju. No dažādu Latvijas un Krievijas politiķu un politisko spēku puses ir izskanējusi vēlme veidot labas kaimiņattiecības. Arī tas, ka pēdējā laikā ir parādījušies interesanti materiāli presē, medijos, kuri aplūko Latvijas ģeopolitiskos jautājumus visai plašā kontekstā. Arī tādi, kuriem nepiekrītu.

Autors: Uvis Martinsons

Tā, piemēram, manu uzmanību šī gada pavasarī piesaistīja intervija ar pazīstamo uzņēmēju Uldi Pīlēnu, kura ir atrodama “Dienas Biznesa” videoblogu sadaļā. Intervijas nosaukums “Vai Latvijai jāmaina enerģētikas ideoloģija?”. Vēsma Lēvalde. 2010. gada 9. aprīlis. Būtībā, uzmanību piesaistīja nevis pati intervija, jo tā bija par enerģētikas jautājumiem, bet gan daļa no tās, kurā uzņēmējs pamato nepieciešamību mainīt Latvijas enerģētikas ideoloģiju, pamatojoties uz argumentu, ka Latvija atrodas Eiropas savienības nomalē, un, ka šī iemesla dēļ Latvijai ir tendence ekonomiski noplicināties.. Mani šī izskanējusī ekonomiskās nolemtības sajūta, ko sajutu no izteikuma „nedaudz” nošokēja. Vai tiešām ar to ģeopolitiku mums ir tik slikti? Tā teikt, ģeopolitiskā nolemtība?

Protams. Autors jau, it kā, nerunāja par ģeogrāfiju kopumā, bet gan par Latvijas novietojumu ES robežās, bet viņa secinājumi par Latvijai realizējamo enerģētikas politiku izrietēja no šī secinājuma par Latviju kā “ES nomali”. Bet vai Latvijas gadījumā ir pareizi likt vienlīdzības zīmi starp diviem jēdzieniem – atrašanās ES nomalē un slikts ģeopolitiskais novietojums. Kas tad mums atrodas kaimiņos? Baltijas valstis, Somija, Skandināvija, Baltkrievija. Netālu Ukraina, Polija. Šeit varētu beigties viens no iespējamā zīda ceļa atzariem. Un, protams, lielais faktors X Latvijas ārpolitikā – Krievija. Ja palūkojamies uz visu šo valstu uzskaitījumu, tad es domāju var teikt, ka Latvijas ģeopolitiskais potenciāls ir ļoti liels. Es pat teiktu – milzīgs. Un tādā gadījumā negribētos runāt par Latviju kā kaut kā “nomali”. Pat ja neņem vērā Krievijas tirgus klātbūtni, manā skatījumā Latvijas ģeogrāfiskais novietojums liekas ļoti labs. Mums blakus nekaro, nešauj, ir apdzīvotas, civilizētas valstis. Bet vai Krievijas ekonomisko potenciālu no Latvijas ģeopolitikas svaru kausiem vispār vajadzētu ņemt ārā?

Piemēram, Francija, kura robežojas ar Vidusjūru, un, kurai ir vēsturiskas attiecības ar Magreba valstīm , tomēr, šo savu ģeogrāfisko novietojumu nav pasludinājusi par nelietojamu, iestājoties ES. Taisni otrādi, kādu laiku atpakaļ Francija ārkārtīgi lielu uzsvaru lika uz sadarbības veicināšanu ar šī reģiona valstīm. Runāja pat par otru mazo ES utt. Acīmredzot, Francijas politiskās un ekonomiskās intereses šai reģionā ir ļoti lielas. Tātad, izejot no Francijas pieredzes, dalība ES nebūt nenozīmē, ka valsts nevarētu sevi pieskaitīt kādam reģionam, ārpus ES esošam, it īpaši, ja tas ir reģions ar ievērojamu ekonomisko potenciālu.

Ja mēģinu atcerēties no rakstiem preses izdevumos, kurus nācās lasīt vēl Atmodas laikā, tad, manuprāt, gāja runa arī par šī ģeogrāfiskā  potenciāla izmantošanu, kā vienu no valsts stratēģijas prioritātēm, runājot par nākotnes neatkarīgās Latvijas attīstību. Tomēr, runājot par Latvijas ģeopolitisko potenciālu, nākas nedaudz pieskarties arī  enerģētiskas jautājumiem, jo 90. gadu sākumā attiecībās ar Krieviju tieši enerģētiskie resursi tika uztverti par galveno tirdzniecības objektu starp abām valstīm. Tas sākotnēji energonesēji bija noteicošais ekonomisko attiecību faktors.

90. gadu sākumā, ja mani atmiņa pareizi neviļ, Ventspils ostai bija zelta laikmets sadarbībā ar Krievijas naftas eksportētājiem. Tomēr, jau dažus gadus vēlāk naftas eksporta apjomi sāka strauji samazināties un tad apsīka pavisam. Tas notika Borisa Jeļcina varas gados, tātad Krievijas nosacītas demokrātijas un politiskā atkušņa apstākļos. Šim tranzīta apsīkumam nebija politiski bet gan ekonomiski apsvērumi no Krievijas puses. Krievija sāka attīstīt savu eksporta stratēģiju, kura balstījās uz Somu jūras līcī atrodošos Krievijas ostu būvi un attīstību. Tiesa, tajā laikā presē parādījās arī šādi tādi mājieni, ka situācija varētu mainīties, ja Latvijas izrādītu lielāku pretimnākšanu Krievijai attiecībā uz Krievijas vēlmi pārņemt savā īpašumā tranzīta infrastruktūru. Tomēr tas nenotika.

Vēlākos gados šim ostu tranzīta biznesam no Krievijas traucēja arī paaugstinātie dzelzceļa tarifi, kurus Krievija piemēroja kravām uz ne Krievijas ostām. Par šo jautājumu nedaudz izteicās Aivars Lembergs nesen redzētā raidījumā TV 5, uzsverot, ka situācija varētu mainīties, Krievijai iestājoties Pasaules tirdzniecības organizācijā, acīmredzot, cerot, ka tas varētu piespiest Krieviju mīkstināt vai atcelt šo diskriminējošo tarifu starpību, kura padara Latvijas ostas konkurēt nespējīgas ar Krievijas ostām.

Kas no šī vēstures rakursa 90. gadu politikā izriet? Laikam tas, ka tajā laikā abas puses tā īsti neredzēja savu interesi nodarboties ar savstarpējo attiecību sakārtošanu. Ja tā padomā, tad laikam jau Latvijai jārēķinās ar to, ka mēs tā īsti nekad nebūsim Krievijas ārpolitikas prioritāte. Un tai laikā Krievijai šī prioritāte, acīmredzot, bija savu eksporta potenciālu attīstīšana.

Vai Latvijas ārpolitika kopumā, virzība uz ES, NATO, attiecības ar Krieviju turpmākajos gados būtu bijušas citas, ja šī ekonomiskā sadarbība jau no 90. gadiem būtu bijusi labāka, intensīvāka? Grūti teikt. Es domāju, ka abas puses ir ko zaudējušas ekonomiskā ziņā. Interesanti bija skatīties LNT raidījumu svētdienas vakarā, kurā tika stāstīts par Jāņa Jurkāna ordeņu epopeju. Manuprāt, Jurkāns vienmēr ir bijis tas politiķis, kurš par varītēm centies attīstīt abu valstu attiecības. Tā teikt, spītējot kopējām negatīvajām tendencēm. 21. gadsimta sākums Latvijas ārpolitikā pagāja NATO un ES zīmē. Šīs laiks sakrīt arī ar visasāko retoriku abu valstu attiecībās. Pie varas ASV bija Buša administrācija, Krievijā – Putina pirmie valdīšanas gadi. Tas neapšaubāmi ietekmēja arī Latvijas un Krievijas attiecībās. Varbūt tas būtiskais, kas ir izmainījies abu valstu attiecībās šobrīd ir tas, ka abas valstis ir pārdzīvojušas ekonomisko krīzi, kas tagad varētu likt novērtēt labu ekonomisko attiecību nozīmi.

Otrs faktors, manuprāt, varētu būt tas, ka, iespējams, Krievija sākusi saprast, ka Latvija ir demokrātiska valsts un nav iespējams neko panākt vienīgi ar spēka politiku, bet, izmantojot Latvijas krīzes izraisīto ekonomisko vājumu un iedzīvotāju un politiķu vēlmi mazināt krīzes ietekmi, drīzāk spiest uz ekonomiskās ietekmes svirām. Bet lai to varētu izdarīt, bez šaubām, ir nepieciešams šīs sviras radīt.  Latvijas pusei uzlabot attiecības ar Krieviju varētu likt sliktais ekonomikas stāvoklis, uzlūkojot attiecību uzlabošanu un tirdzniecisko sakaru intensificēšanu par zināmu papildus ekonomisko paātrinājumu. Būtībā Latvijas Krievijas attiecību uzlabošanās varētu būt viens no nedaudzajiem reālajiem ekonomiskajiem stimuliem Latvijas ekonomikai, it sevišķi, ja pasākumi Eiro stiprināšanai Eiropā prasa samazināt budžeta deficītus un tādējādi bremzēt ekonomikas attīstību un pieprasījumu pēc Latvijas precēm..  Turklāt kopējās tendences pēckrīzes Eiropā vairāk liecina par sadarbības tendencēm, nevis par konfrontāciju. To, manuprāt, labi parādīja tas, cik labi apmeklētas no pasaules valdību puses bija Uzvaras dienas svinības Maskavā. Arī Obamas valdība, acīmredzot, cenšas uzlabot attiecības ar Krievijas valdību.  Ja Latvija ir ES un NATO, tad ārējās drošības jautājumiem nevajadzētu izsaukt bažas.

Runājot par citiem riskiem, Latvijai vairāk vajadzētu domāt, kādas varētu būt prasības par ekonomisko labvēlību no Krievijas puses. Es šeit domāju, pirmkārt, ekonomiskās, jo politiskās un drošības intereses nedrīkstētu būt sarunu temats. Lai kāds būtu nākamo vēlēšanu iznākums, domājams, ka pēc vēlēšanām Latvijā kā vienmēr būs koalīcijas valdība, kur dažādo pušu intereses līzsvarosies , kas mazinās iespējamos politiskos riskus sadarbības ar Krieviju sakarā.

Atgriežoties pie jautājuma par Latvijas ģeopolitisko identitāti modernajā pasaulē, gribētos izteikt hipotēzi, ka Latvijai tādas varētu būt 3 – Ziemeļeiropas, Eiropas un Eirāzijas, ja izdotos intensificēt attiecības ar Krieviju, Vidusāziju, Melnās jūras reģionu. Baltijas valstis, kā jau izteikusies Lietuvas prezidente, acīmredzot, ir pārāk mazas, lai veidotu stabilu identitāti modernajā pasaulē. Ja nu vienīgi kultūras. Arguments par nepieciešamību būt vienotām Baltijas valstīm tajā vai citā ārpolitikas jautājumā izraisa smaidu. Kāda gan vienotība ārpolitikā starp, piemēram, Skandināvijas valstīm.

Runājot vēl par abu valstu attiecībām starp Krieviju un Latviju, gribētos izteikt cerību, ka valstis atradīs veidu, kā bez skaļas retorikas risināt tādus sāpīgus jautājumus abpusējās attiecībās, kā, piemēram, Kononova lieta, leģionāru pasākumi un uzvaras diena, cilvēktiesības utt.  Zināmas bažas šai sakarā izraisa priekšvēlēšanu laiks. Vai šie argumenti netiks izmantoti vēlētāju konsolidācijai. Pazīmes, ka uzsvars var tikt likts uz nacionālās retorikas jau ir parādījušās. Politiķiem vajadzētu padomāt, kā tas izskatās ne tikai iekšpolitikas, bet arī no starpvalstu attiecību viedokļa. Vai tie, kuri visskaļāk kliegs par Krievijas briesmām pēc vēlēšanām nebūs tie, kuri pirmie steidz draudzības vizītēs?

Nobeigumā  gribētos izteikt domu, ka ārpolitika laikam tomēr ir līdzeklis, nevis mērķis. Gribētos redzēt Latvijas ārpolitiku ziemeļniecisku. – Mierīgu, līdzsvarotu, mērenu, saskaņotu ar iekšpolitiskajām interesēm un reālistisku. Tādu, kura nestu punktus Latvijas ekonomikai.  Mūsu ģeogrāfiskais stāvoklis ir labs, ja vien protam to izmantot.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie