Alegorija par integrāciju

Interesantas pārdomas par Latvijas sabiedrības integrācijas politiku, kuru autore ir portāla politika.lv blogere, “Providus” pētniece un politoloģe Iveta Kažoka.

Pēc pusgada pārtraukuma sapratu, ka man atkal ir ko teikt par Latvijas integrācijas politiku.  Šis ir sākums manām pārdomām, drīzumā atsevišķā ierakstā sekos tēmas izvērsums (kā atbilde Sarmītes Ēlertes rakstam par integrāciju ).

Pamudinājums atgriezties pie integrācijas jautājuma: premjerministra 18.novembra runa, kā arī nesen apstiprinātās Nacionālās identitātes un sabiedrības integrācijas pamatnostādnes. Gribēju izskaidrot iemeslus, kādēļ runa un pamatnostādnes man liek justies ārkārtīgi nedroši par mūsu sabiedrības nākotni. Manuprāt, ja salīdzina šodienu ar, piemēram, šī paša gada janvāri, esam sabiedrības integrācijas jomā spēruši vairākus lielus soļus atpakaļ.

Sabiedrība jau vairāk nekā pusgadu „vārās” tikai par acīmredzamākajiem atkritiena simptomiem: pavasara parakstu vākšanu par izglītības valodu skolās, referendumu par divām valsts valodām, kā arī pēcvēlēšanu koalīciju veidošanas peripētijām. Ne tas man šķiet bīstami. Ne tik uzkrītošs, bet pat svarīgāks saasinājuma simptoms ir tas, ka arī līdz šim pragmatiski noskaņotie politiķi nesen ir mainījuši savu retoriku, kļūstot savos izteikumos daudz nacionālistāki nekā jebkad (vismaz iepriekšējo 10 gadu laikā), aizvien mazāk rēķinoties ar Latvijas nelatviešu uztveri un emocijām. Un tas gan ir ceļš uz  nacionālās eskalācijas spirāli.

Sava viedokļa izskaidrošanai man būs vajadzīga alegorija, ceru, ka piedosiet neizbēgamos vienkāršojumus, kas nāk līdz ar šo žanru.

Tātad iedomājamies pasauli, zemeslodi. Tagad domās to miljoniem reižu samazinām. Mūsu jauno pasauli veido aptuveni 200 dažāda lieluma mājas, kur katrai ir liels dārzs.

Iedomājamies vienu no šīm mājām. Mājai ir savs nosaukums: Latvija.

* * *

Māja

Mājā dzīvo 12 cilvēki: Aleksandrs (65), Ance (70), Anna (80), Dmitrijs (35), Ilze  (22), Ivans  (55), Jānis (42),  Katja (42), Kellija (18),  Māra (30), Mihails (35),  Viktors (60).

Latviski labāk runā: Aleksandrs,  Ance, Anna,  Ilze, Jānis, Kellija, Māra. Krieviski – Dmitrijs,Ivans, Katja, Mihails,  Viktors.

Salīdzinot ar citām mājām, šie kaimiņi dzīvo pat ļoti saticīgi. Protams, gadās ķildas, bet ir arī kopīgi prieki. Visi kopā apstrādā dārzu – audzē gan pārtiku iztikai,  gan ziedus priekam un skaistumam. Diemžēl Ilze un Mihails tādi paslinkāki gadījušies, bet arī bez viņu ieguldījuma dārzs palēnām uzplaukst.  Dmitrijs un Jānis pat nodibinājuši veiksmīgu uzņēmumu, kas pārtiku eksportē citām mājām.

Katjai un Mārai ir mākslinieku talants. Viņas abas komponē dziesmiņas, ar ko iepriecina kaimiņus jubilejās. Ivans, savukārt, ir lielisks tēlnieks – tieši viņš ir dārza galvenās rotas (abstraktas statujas) autors.

Jānis un Dmitrijs ir labi draugi – ik pa laikam kopā skatās futbolu. Jānis gan jau ir paguvis šķirties no Dmitrija māsas Katjas, viņiem ir meita – Kellija, tā nosaukta abu agrā jaunībā populāra seriāla galvenās varones vārdā.

Ance un Anna ir piedzimušas šajā mājā – viņas turās kopā, ir pieklājīgas dāmas, bet maz sazinās ar tiem kaimiņiem, kas latviski labi nerunā. Viņām ir pašām sava pašpietiekama  baumu aprites telpa.

Viktors uz šo māju pārcēlās pirms 40 gadiem,  latviski joprojām tekoši nerunā – bieži skatās kaimiņu lielās mājas pārraidītos raidījumus. Viktoram ir zelta rokas – viņš labprāt kaimiņiem izlīdz dažādās sadzīviskās nebūšanās.  Vislabprātāk viņš sarunājas ar Ivanu (dzimis Latvijā), bieži par notikumiem lielajā kaimiņu mājā.

Attiecības starp kaimiņiem – kopumā labas. Taču fakts paliek fakts. Ance un Anna visai maz zina par to, kā klājas Viktoram un Ivanam. Viktors un Ivans ikdienā reti satiek Anci un Annu. Viktoru kaitina tas, ka Ance, lai gan lieliski zina krievu valodu, atsakās ar Viktoru krieviski runāt. Anci kaitina tas, ka Viktors 9.maijā atzīmē Uzvaras dienu.

Māja un dārzs tiek pārvaldīti demokrātiski. Reizi četros gados tiek ievēlēts „galvenais”. Vēlēšanās piedalās visi, izņemot Viktoru, kurš nav spējis nokārtot eksāmenu par mājas vēsturi. Viņam gan tas ir vienaldzīgi. Vēlēšanas sevišķi nozīmīgas nešķiet arī  Dmitrijam, Ilzei, Kellijai un Mihailam – reti kad kāds no viņiem balso. Interesanti, bet mājas pēdējo 20 gadu laikā neviens no mājas „galvenajiem”  nav bijis no tiem, kura pamatvaloda būtu krievu. Ar to mājas galveno vispār notiek dīvainas lietas: lai ko arī ievēlētu par mājas vecāko, šis kāds, nonākot amatā, sev savāc vairāk dārza ražas nekā pārējie.

Māju piemeklē vairāki sliktas ražas gadi. Dmitrijs un Jānis pārceļas uz lielu aizjūras māju, lai sev nopelnītu iztiku.

Mājas iedzīvotāju integrācijas plāns

Kādu dienu mājas iemītnieki tiek sasaukti uz sanāksmi, kur mājas vecākā – Ance – pasludina, ka realizēs integrācijas un nacionālās identitātes spēcināšanas programmu. Viņa piedāvā sākt, iedibinot skaidrību par   konceptuālajām kategorijām. Lai integrētu mājas iemītniekus un stiprinātu viņu nacionālo pašapziņu, viņi sākumā klasificējami trīs kategorijās: valstsnācija, imigranti un mazākumtautības.  Tad būs skaidrs, kādas integrācijas politikas kurai grupai piemērot.

Ko tas nozīmē mājas iemītniekiem?

Ance un Ilze neapšaubāmi pieskaitāmi pie valstsnācijas, jo viņu vecāki ir latvieši un viņas pašas sevi uzskata par latvietēm. Viktors pārcēlās uz šo māju okupācijas laikā, tādēļ ir imigrants.  Dmitrijs arī sanāk imigrants, jo viņa vecāki pirms vēl viņa piedzimšanas pārcēlās uz šo māju okupācijas laikā. Aleksandrs ir mazākumtautība, jo viņa senči bijuši Latvijā dzīvojoši ukraiņi – Aleksandrs gan ukraiņu valodu nekad nav mācējis un uzskata sevi par latvieti. Kellija (ārpus kategorijām) ir dzimusi un augusi jauktā ģimenē, viņai nacionālie jautājumi ir vienaldzīgi – viņa pēc skolas pabeigšanas sapņo pārcelties uz aizokeāna debesskrāpju māju.  Arī Ilze (valstsnācija) labprāt aizbrauktu, bet  viņai ir attiecības ar Mihailu (imigrants), kas nevar iedomāties sevi dzīvojam nekur citur, kā vien tieši šajā mājā. Ārpus kategorijām ir arī Ivans, kura tēvs bija latvietis, bet māte  – krieviete. Ģimenē viņi runāja abās valodās, lai gan krieviski tomēr vairāk. Ivans sevi neuzskata ne par krievu, ne par latvieti – viņam pasē nav nekādu tautību ierakstu.

Ar grūtībām vairākumu mājas iedzīvotāju sakvalificējot šajās kategorijās, Ance piedāvā šādu integrācijas vadmotīvu: šī māja ir latviešu nācijas māja.  Nācijas uzdevums ir pašsaglabāties nākotnē un sargāt savu kultūrvēsturisko identitāti. Mājai un dārzam ir mērķis: tā nav iespējami laba un saticīga dzīve visiem tās iemītniekiem, nebūt nē, – tas nav slikts blakus mērķis, bet vēl svarīgāk ir nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu.

Ko tas nozīmē mājas iemītniekiem?

Jādara viss, lai Jānis pārrastos mājās. Kā lai viņu motivē? Pēc Ances teiktā, plānam ir trīs  punkti – kuru izpilde būs gan magnēts Jānim, gan arī veids, kā saliedēties pārējiem:

· Pirmais – jāstiprina nacionālā identitāte. Tas panākams, paplašinot latviešu valodas lietojumu. Sakarība gan nav īsti saprotama. Sak, jo mazāk Viktoram un Ivanam būs iespēja savstarpēji un ar kaimiņiem sazināties krieviski, jo lielāka varbūtība, ka Jānis atgriezīsies … to nespēj saprast ne tikai Viktors un Ivans, bet arī Māra.

· Otrais – jāveido vienota sociālā atmiņa – kas nozīmē, ka imigrantu Viktoru ir jāsūta mācīties  vēstures pareizais variants.  Tieši Viktoru, neskatoties uz to, ka Aleksandrs, Ilze, Māra par vēsturi zina un interesējas daudz mazāk, nespējot pat aptuveni nosaukt 2.Pasaules kara beigu datumu.

· Treškārt  – jāstiprina latviskā kultūrvide. Ko tas nozīmē ansamblim Māra + Katja? Grūti teikt. Iespējams, Māra par dalību saņems subsīdiju. Kā vēl lai attīsta latvisku kultūrvidi? Ivana skulptūras ir starptautiski atzītas, bet … vai tiešām Ilzes centieni nevarētu tikt nolikti goda vietā? Galu galā Ivans taču ir krievs un krievu kultūra ir iespējama arī lielajā blakus mājā, bet kur šajā pasaulē goda vietā stāvēs Ilzes darbi?!

Jā, Ancei žēl, ka Dmitrijs arī aizbraucis,galu galā māja bija daudz ieguvusi no viņa organizētā eksporta biznesa… bet nu Jāņa atgriešanās ir prioritāte, kā nekā valstsnācija.   Starp citu, varbūt Dmitrija dzīvoklī varētu ievākties Maigurs no lielās kaimiņu mājas? Tas nekas, ka ne viņš, ne viņa senči nekad nav Latvijā dzīvojuši – toties ģenētiski viņi ir latvieši, kas nozīmē, ka māja viņiem vienmēr atvērta.

* * *

Atjautības uzdevums: kas notiks ar mājas iemītniekiem, viņu savstarpējām attiecībām, ja tiks realizēta šāda programma? Vai, pat ja Ance gluži nav tā domājusi, mājas iemītnieki būs tieši tā to sapratuši?

Mana atbildes versija, balsototies uz elementārām piholoģiskām sakarībām (zinātniski pārbaudītām ar eksperimentiem, kuru ietvaros cilvēki tiek mākslīgi sadalīti kategorijās ):    starp cilvēkiem izveidosies savstarpēji naidīgi noskaņoti grupējumi, palielināsies savstarpējo kašķu skaits un aizvainojums. Problēmas, kas reiz šķitušas sīkas, kļūs par nopietnu konfliktu ieganstu.  Ieguvumi? Tādus neredzu … ja kāds tos saredz, lūdzu dodiet ziņu.

* * *

Lūk, tādēļ man ir pretenzijas pret Integrācijas pamatnostādnēm un Valda Dombrovska 18.novembra runu – man šķiet, ka tajās izmantotā retorika ved tieši šajā virzienā.

Bet tagad alegorijas morāle:

1) Nevajag bez ļoti nopietna iemesla uz sabiedrību projicēt vienkāršotas, bet totāla rakstura  kategorijas (kuru mērķis ir izsmeļoši aptvert visu sabiedrību),  – tam ir postoša ietekme. It sevišķi, ja šīs kategorijas ir attiecīgajai sabiedrībai „uztiepjamas”  – proti, neatspoguļo visu tās daudzveidību un cilvēku pašu identitātes.  To vērtība ir apšaubāma, turklāt tās automātiski rada pretestības sajūtu tiem, kas tiek iekvalificēti sev netīkamā kastītē.  Un vienalga, kas tās ir par kategorijām – valstsnācija/imigranti/mazākumtautības; proletariāts/buržuāzija/zemniecība;  holēriķi/histēriķi/sangvīniķi/melanholiķi; noguldītāji/kredītņēmēji.  Jebkādas cilvēku dalīšanas kategorijas ir izmantojamas tikai ļoti šauriem mērķiem.  Mākslīgi projicējot sabiedrībai kādus teorētiskus konstruktus, mūsu uzmanība pārfokusējas uz ATŠĶIRĪGO starp TIPISKĀKAJIEM šo kategoriju pārstāvjiem –  kļūst aizvien grūtāk saskatīt vērtīgāko šīs pašas sabiedrības līdzšinējā funkcionēšanā.

Latvijas sabiedrību līdz šim ir raksturojusi kopumā laba un miermīlīga dažāda vecuma, dzimuma, etniskās, reliģiskās piederības cilvēku mijiedarbība. Šīs mijiedarbības dziļākās problēmas nav etniskā līmenī, bet tajā, ka mēs viens otram ļoti maz uzticamies – neatkarīgi no etniskās izcelsmes. Visi varam būt arī aktīvāki, izpalīdzīgāki.  Mums visiem ir kopīga interese: rūpēties par šo māju, jo esam te dzimuši vai izvēlējušie te dzīvot, labi pazīstam kaimiņus, vislabāk saprotam tās funkcionēšanas principus.  Bet tikko mēs publiski sākam runāt par valstsnāciju, mazākumtautībām un imigrantiem, šīs it kā pašsaprotamās kopīgās intereses aiziet fonā, uzmanībai koncentrējoties uz salīdzinoši mazsvarīgām atšķirībām.

2) Nacionālās identitātes piesaukšana sabiedrību šķeļ, nevis vieno.  Latvijā starp latviešiem un nelatviešiem nav svarīgu kultūras atšķirību,  vienīgā svarīgā šķirtne ir vienīgi valoda. To apliecina paši šie tik bieži izmantotie termini – kurus, ja vēlas, var iekšēji diferencēt.  Ukraiņu, poļu, krievu, ebreju, Latviešu etniskās izcelsmes nelatvieši.  Ukraiņu, poļu, krievu, ebreju, latviešu etniskās izcelsmes latvieši.  Jautājums – vai vajag mākslīgi diferencēt. Manuprāt, nē, ja vien cilvēks pats pēc savas iniciatīvas pilnīgi brīvprātīgi šādu identitāti neizvēlas. Latvijā vēsturiskajām kultūras identitātēm nav lielas nozīmes  – senču izcelsmei līdzi nāk ļoti nelielas atšķirības turpmākajā dzīvē.  Divi cilvēki, kas 2011.gadā sevi uzskata par Latvijas latvieti un Latvijas krievu, savās vērtībās, pasaules skatījumā, pieredzē, ikdienas sadzīviskajās izpausmēs ir daudz līdzīgāki, nekā 2011.gada un 1935.gada latvieši.  Nevajag šīs atšķirības mākslīgi padziļināt, meklēt kultūras atšķirības tur, kur to nav vai kur tās nav dziļas. Saliedēta sabiedrība nozīmē attālināšanos no atšķirībām, nevis mākslīgu to paspilgtināšanu. Tieši tādēļ, manuprāt, bija fundamentāla kļūda sasaistīt integrācijas jautājumus ar nacionālās identitātes jautājumiem.

Ja ir kādas etniska rakstura problēmas saliedētas sabiedrības tapšanai, tad tās ir politiskā līmenī (politiķu vēlme un interese mākslīgi palielināt sabiedrībā reāli eksistējošas atšķirības), informācijas apritē un attiecībā uz (vidēji) atšķirīgu vēstures izpratni.  Ikdienā, sadzīvē tas reti kad izpaužas saasinātāk nekā 3 no 100 ikgadējiem kašķiem, kas mūsu sabiedrībā katru gadu notiek. Risinājums šīm 3 kašķiem nav katras grupas etniski nacionālās identitātes stiprināšana – tam vienkārši nav loģiska sakara ar saliedētas sabiedrības veidošanos. Jo vairāk mēs Latvijas etnisko nelatvieti (vai latvieti) mēģināsim piespiest pozicionēties savā identitātē, kur katrā ir vēsturiski asociatīva „bāze”: proti, izvēlēties vienu no slikti viņu aprakstošām identitātēm – latvietis, krievs, ukrainis, –  jo grūtāk mums būs šo saliedēto sabiedrību izveidot. Ikdienā un politikā šādām identitātēm ir jābūt vienaldzīgām, tā ir cilvēku pašu privāta lieta – kādu vēsturiski nacionālo identitāti izvēlēties (ja izvēlēties vispār).  Saliedēta sabiedrība ir iespējama tad, ja respektējam šo privāto izvēli un nepiesaucam šīs kategorijas nevietā, tad, kad tām nevajadzētu būt nekādai nozīmei – piemēram, kad runa ir par mūsu visu nākotni. Lai arī kas ir premjera uzrunā domāts ar vārdu „latvieši”, skaidrs, ka milzīga iedzīvotāju daļa Latvijas iedzīvotāju todien nejutās uzrunāti.

3) Saliedētas sabiedrības veidošanās priekšnoteikums: pēc iespējas bieža un kvalitatīva cilvēku kopdarbība. Nevis savas nacionālās identitātes (valodas, kultūras utt.) apliecinājumi un mēģinājumi pievilināt/piespiest arī citus pieņemt šo identitāti. Mūs kā sabiedrību vieno kopīga darbība vienotu, visiem emocionāli saprotamu un pieņemamu mērķu labad. Labāka dzīve sev, saviem pēcnācējiem un citiem līdzcilvēkiem. Palīdzība nelaimē nokļuvušiem.  Mēģinājumi kādās jomās būt veiksmīgākiem par citām valstīm.  Vienkārši prieks par veiksmīgo sadarbību, komunikāciju (veidojot jaunus biznesus, kultūras pasākumus, piedaloties veiksmīgi noorganizētos svētkos/festivālos).   Šādos mirkļos viss pārējais kļūst nosacīts – mēs gluži labi saprotamies (vienalga: latviski, krieviski vai žestu valodā), kļūst absolūti vienaldzīgs Ziemassvētku svinēšanas laiks.   Tieši tad arī top mūsu kopīgā kultūra – Latvijas šodienas kultūra, kurai nav etnisku robežlīniju. Tādēļ nevajag pat mēģināt sadalīt nesadalāmo, apgalvojot, ka Latvijā īpaši aizsargājama ir latviešu kultūra, ka tās pastāvēšana ir tas, kas piešķir jēgu Latvijas ekonomiskajai attīstībai.

Kas nosaka, kuras Latvijā tapušas kultūras izpausmes ir/nav latviešu kultūra? Tikko mēs sākam šādi dalīt, lielai daļai Latvijas sabiedrības, kas līdz šim ar entuziasmu ir mēģinājusi līdzdarboties visu kopīgo mērķu labad, pazūd entuziasms un rodas pretestība, jo tas, ko viņi sadzird – „mēs, tātad, esam otršķirīgi”.  Kam ir labums no šādiem pretnostatījumiem?

Manuprāt, politiķu runām būtu kā reizi jāapliecina visai Latvijas sabiedrībai kopīgais, jālepojas ar visu Latvijas cilvēku veiksmes stāstiem un nebūtu jākāpj uz etnisku spriedzi palielinošām retoriskajām zemūdens bumbām.  Mēs kā sabiedrība jau tagad esam iecietīgāki, demokrātiskāki, gudrāki nekā mūsu senči – un varam visi kopā izveidot fantasiski labu sabiedrību. Nevajag mums pastāvīgi atgādināt, ka daļa esam sievietes, daļa – vīrieši. Daļa – veseli, daļa – slimi. Daļa nēsā auskarus, daļa – nenēsā. Daļa ir iedzīvojušies milzu kredītos, daļa ir prātīgi noguldītāji. Daļa piederam pie valstsnācijas, daļa – pie mazākumtautībām. Tas bremzē, nevis virza uz priekšu.  Mēs jau tagad esam viena tauta, jau tagad esam piederīgi Latvijai. Lavijas unikalitāte, savdabība nav tik daudz jāmeklē tās pagātnē (lai gan arī tas ir svarīgi – sargāt to, ko mūsu senči ir radījuši, vienalga, vai viņi sevi uzskatījuši par etniskajiem latgaļiem, latviešiem, ebrejiem vai krieviem), cik tās tagadnē un nākotnē – tajā, ko mēs tagad jau radām un vēl radīsim.  Jo vairāk mēs mijiedarbosimies un savstarpēji viens otram uzticēsimies, izpalīdzēsim kopīgu interešu, vērtību labad, jo brīnišķīgāka būs mūsu sabiedrība, labāka pārvalde un  interesantāka – kopīgi radītā kultūra.

Nezinu, man šķiet, ka tas ir saliedējošāks un iedvesmojošāks vēstījums nekā tas, ko lasīju 18.novembrī. Dombrovska apsveikums sākās šādi:

„  1918. gada 18. novembrī latviešu nācija īstenoja savas pašnoteikšanās tiesības un nodibināja Latvijas valsti. Jau gandrīz gadsimtu Latvijas tautai ir sava valsts, kuras mērķis ir nodrošināt latviešu nācijas, valodas un kultūras pastāvēšanu. Tā ir Latvijas valsts būtība, kura piešķir jēgu ekonomiskajai izaugsmei, labklājībai un drošībai mūsu zemē. Mēs esam lepni par to, ka latviešu nācijai šajos gados ir izdevies izveidot, atjaunot un attīstīt savu valsti. Mums izdevies nosargāt latviešu valodu, kurai vienmēr jābūt kā vienīgajai valsts valodai.”

Pēc tam tika pateikti pareizi vārdi par cieņu pret visiem iedzīvotājiem, bet …   iedomājieties, ka esat Latvijas pilsonis, kura senči ir krievi. Kā ir: jūs lasītu tālāk? Vai jūtaties uzrunāts?

Vēl šajā kategorijā:

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *