Brīnumu gaidot

30 / 12 / 2011
Share 'Brīnumu gaidot' on Draugiem Share 'Brīnumu gaidot' on Facebook Share 'Brīnumu gaidot' on Google+ Share 'Brīnumu gaidot' on LinkedIn Share 'Brīnumu gaidot' on LiveJournal Share 'Brīnumu gaidot' on Pinterest Share 'Brīnumu gaidot' on Tumblr Share 'Brīnumu gaidot' on Twitter Share 'Brīnumu gaidot' on Wordpress Share 'Brīnumu gaidot' on Email

Ziemsvētki nav īstais laiks, kad kādu kritizēt vai apsmiet. Tas ir kosmiskas piedošanas un izlīguma laiks, kad mēs, kas vēl dzīvojam šajā saulē, vēlam viens otram laimes. Šajā laimes vēlējumu žanrā tad arī šā gada pēdējais komentārs. Laimes vēlējumi ir tāda divējāda lieta. No vienas puses, mēs novēlam to, kas, mūsuprāt, varētu attiecīgajam cilvēkam nest tādu laimi, kādu mēs to iedomājamies. Šādi laimes vēlējumi ir mīlestības darbs visplašākajā nozīmē, mīlot cilvēkus vienkārši tādēļ, ka liktenis ir mums lēmis dzīvot ar viņiem kopā. Taču, no otras puses, mēs vēlam arī ko tādu, ko šis cilvēks būtu pelnījis kādā metafiziskā nozīmē. Mēs vēlamies, lai mūsu līdzcilvēki nākamgad saņemtu savu tiesu, lai laika ritējums nākamgad piepildītu taisnīgumu tur, kur tā šogad ir trūcis. Tad nu šeit arī daži šādi laimes vēlējumi mūsu politiskajai kārtai.

Ivars Ījabs, politika.lv

Dombrovska valdībai gribētos vēlēt nesatricināmu ticību – vispirms, ticību tam, ka valdības izvēlētais ekonomiskais kurss tiešām ir pareizs un labs. Šī ticība jau šodien ir valdības galvenais resurss. Valdības vadītājs un viņam pietuvinātie Vienotības ministri atstāj iespaidu, ka zina, ko dara. Arī cilvēki tic Dombrovskim tādēļ, ka tic, ka Dombrovskis pats tic tam, ko runā. Līdz šim šī ticība ir strādājusi samērā labi: Latvijā no jauna pieaug IKP, valsts kredītreitingi ir atgriezušies gluži pieņemamā līmenī, budžeta konsolidācija ar nākamo gadu ir beigusies. Īsi sakot, līdz ar Dombrovska trešo valdību ir iestājusies zināma stabilitāte, ar kuru savas nākotnes izredzes saista vairums Latvijas pilsoņu. Tas nav maz, ņemot vērā gan budžeta stāvokli 2008. gada beigās, gan arī to bezatbildības pakāpi, ar kādu visi “trekno gadu” varoņi pazuda krūmos līdz ar pirmajām nepatikšanām. Šodien saimnieciskās politikas jautājumos Latvijas iedzīvotājiem nav saprātīgas alternatīvas, kā vien ticēt Dombrovskim, kurš vismaz pats tic tam, ko dara. Turklāt viņa vietā, kā liekas, neviens nopietns cilvēks arī lāga nekāro iesēsties, un 2012. gada Ziemsvētkos televīzijā visdrīzāk atkal runās Dombrovskis.

Šis alternatīvu trūkums pats par sevi reizēm šķiet mazliet mulsinošs. Ja palūkojamies, ar kādiem jūsmīgiem smaidiem Saeimas deputāti balsoja par 2012. gada budžetu, patiesi paliek mazliet neomulīgi. Vispirms, šis budžets apgriež ne vienu vien sociāli svarīgu funkciju, piemēram, veselības aprūpē. Otrkārt, tas ir visai optimistisks, teiksim, attiecībā uz eksporta prognozēm. Ja Eiropā sāksies krīze un Latvijas “kocinieki” vairs tik braši netirgosies, budžets var arī nepildīties. Tad būs svarīgi, lai Dombrovska auditorija joprojām spētu viņam noticēt, ka arī šāda situācija ir normāla un iederas kopējā scenārijā. Te būtiski ir pašam nesākt par kaut ko šaubīties. Galu galā jau Rainis mācīja savam Antiņam: “Nedomāt par laipniem smaidiem,/ Nedomāt par zilām acīm,/ Domāt tik uz augsto tāli!”

Latvijas sabiedrības integrētājiem gribētos novēlēt beidzot atrast tos krievvalodīgos, kuri piekristu integrēties saskaņā ar viņu iecerēm. Pēdējais gads ir parādījis, ka šis uzdevums ir grūti izpildāms. Skaidrs, ka tie 180 000 ekstrēmistu, kas parakstījās par divvalodību, šim nolūkam nederēs — to mēs esam pateikuši diezgan skaidri. Taču kur ņemt ideālo krievu? Tiesa, šis krievs arī ir diezgan īpatns antropoloģisks fenomens, kādu pasaulē nav daudz. Šim indivīdam ir jāiemīl latvieši, kuru galvenie pārstāvji viņu vienlaikus lamās par nelojālu okupantu. Viņam kaut kā, iespējams, ar lobotomijas palīdzību, ir jābūt gatavam mainīt savu vēsturisko atmiņu tādējādi, lai vectētiņš varonis ātri pārtaptu par vectētiņu okupantu. Protams, Latvijā jau tagad ir krievi, kas balso par Vienotību un Nacionālo apvienību. Taču tas ir vārgs mierinājums integrācijas entuziastiem: ir taču pasaulē arī ebreji, kas noliedz holokaustu. 2011. gadā integrācijas jomā tika sasniegtas vairākas jaunas virsotnes. Vispirms gada sākumā tika publicēta kultūras ministres Sarmītes Ēlertes (Vienotība) veidotā integrācijas programma, kuru rudenī pieņēma arī Ministru kabinets. Šai programmai kā ministres uzskatu sakarīgam izklāstam nebija ne vainas un atsevišķos formulējumos tā bija pat mērenāka par vidējā latviešu politiķa izpratni par integrāciju. Problēmas bija vienīgi ar auditoriju. Ja programmas uzdevums bija izpelnīties Visvalža Lāča un Imanta Parādnieka simpātijas, tad tas ir izpildīts ar uzviju. Grūtāk būs ar integrējamajiem pašiem, kuru acīs šī programma faktiski ir kārtējais prasību izvirzīšanas dokuments, kurā nav ne runas par kādu dialogu vai kompromisiem. Atliek vienīgi cerēt, ka šā dokumenta autori droši aizstāvēs savas domas arī turpmāk, kad iznāks kādas tiešākas darīšanas ar vēl pilnībā neintegrētajiem. Nākamais gads šajā ziņā solās būt iespēju pilns – tam pamats ir ielikts jau šogad.

2011. gada sākumā izgāzās parakstu vākšana par krievu skolu likvidāciju. Te nu latviskais vairākums demonstrēja gana spēcīgu imunitāti pret šādām radikāļu iniciatīvām. Tomēr ātri vien sekoja Lindermana un Osipova atbildes iniciatīva par divām valsts valodām. Pēc ziņas par ārkārtas vēlēšanām jau savākto parakstu iesniegšana tika pārcelta uz rudeni – acīmredzot, pamatoti prognozējot, ka Saskaņas centru (SC) koalīcijā vienalga nepaņems. SC arī tiešām tika atstāts ārpus koalīcijas un pienāca laiks skumjam, taču likumsakarīgam revanšam. It kā uz “saskaņu” tendētā partija ar Nilu Ušakovu iesaistījās kampaņā par divām valsts valodām. Šis solis smagi diskreditēja saskaņu mēreni liberālās latviešu vidusšķiras acīs, nemaz nerunājot par nacionālistiem, kuriem Ušakovs tādējādi pasniedza īstu medusmaizi. Beigās parakstus arī savāca; latviskā elite nevis ignorēja šo provokāciju, bet savas švakās leģitimitātes stiprināšanai aicināja savus atbalstītājus uz krusta karu pret valsts pamatprincipu grāvējiem. Dienaskārtībā šodien jau ir nonākuši divi jaunu referendumu pieteikumi par kārtējiem Satversmes grozījumiem un Saeimas atlaišanu. Īsi sakot: miers, saskaņa un politiskais nacionālisms vienā flakonā. Februāra referendums gan visdrīzāk nekādus masu nemierus un konfliktus neraisīs. Lielākajai daļai iedzīvotāju, paldies Dievam, abu pušu politiskais ekshibicionisms ir diezgan vienaldzīgs. Taču civilizēto attiecību fundaments, uz kura līdz šim ir balstījušās visu tautību ikdienas attiecības Latvijā, ir nopietni un mērķtiecīgi padrupināts.

Visa latviskā politiskā elite zina, ka ar “krievu” attieksmi pret Latvijas valsti kaut kas nav kārtībā, bet vienlaikus nespēj daudz maz konstruktīvi runāt par situācijas iespējamiem risinājumiem. Dialogs nav iespējams principā — nu kas tur vispār ko runāt ar amorālajiem un nelojālajiem? Taču arī īsta konfrontācija pagaidām nav iespējama — nesmuki izskatīsies un arī pašiem tā kā drusku bail. Tad nu eksaltētu inteliģentu grupa kurina sašutumu paši savā starpā: ārprāts, kā gan tie, kurus mēs paši esam ilgstoši lamājuši par okupantiem, uzdrošinās tiešām uzvesties kā okupanti? Ļoti gudra un, galvenais, godīga attieksme. Īsts paraugs nākamajām paaudzēm.

Nilam Ušakovam gribētos novēlēt izturību un vēlreiz izturību. Tā viņam būs ļoti vajadzīga, lai nākamgad turpinātu tēlot neizpratni par latviešu dīvainajiem iebildumiem okupācijas, valodas un ārpolitikas sakarā. Tas nenāksies viegli, jo Rīgas mērs faktiski ir tīri labi integrējies latviešu sabiedrībā un kā inteliģents cilvēks stādās priekšā viņu domu gaitu — gan to, kāda nozīme ir 1940. gada notikumiem, gan kāpēc latvieši uztraucas par valodu, gan kādēļ “sadarbības stiprināšana” ar Krieviju raisa dalītas jūtas. Lai turpinātu blefot — nu un tad? — būs nepieciešams daudz enerģijas. Ir grūti no vienas puses uzdoties par pieņemamu koalīcijas partneri konservatīvajam latviešu vairākumam, no otras — apelēt pie revanšisma un uzturēt savos vēlētājos ilūziju par radikālu pārmaiņu iespējamību valsts valodas, pilsonības un ārpolitikas jautājumos. Ir jau, ir latviešiem tāds “stulbs nacionālisms” — cik nu nacionālisms vispār var būt gudrs vai stulbs. Taču, ja reiz gribi spēlēties ar kādu vienā smilšu kastē, varbūt nevajag viņu apzināti kaitināt. Skaidrs, ka SC netika paņemts koalīcijā par kādiem 60 procentiem etnisku apsvērumu dēļ. Taču arī atlikušie 40 procenti bija būtiski: SC un Ušakova pretiniekiem nebija ne mazāko grūtību atrast virkni objektīvu iemeslu šādam solim un “etniskā tiesiskuma” koalīcijas izveidei, vai kā nu viņi tur to nosauca…

Viss jau būtu jauki, ja šīs problēmas būtu tikai Nila Ušakova problēmas vien. Neatkarīgi no tā, vai SC sašķelsies vai paliks vienots, Saeima vairs nekad nebūs tāda pati, kā bijusi. Līdz šim etnisko jautājumu risināšana kopumā tika koncentrēta parlamentā: te notika gan publiskas daiļrunības paraugstundas naida kurināšanā, gan arī kuluāru sarunas un kompromisi starp latviešiem un krieviem. Krievvalodīgo partijas tika turētas permanentā opozīcijā, taču reizēm tika iesaistītas “pa kluso” un nodrošināja savu leģitimitāti ar jau Jāņa Jurkāna (savulaik SC) aizsākto mantru: “tūlīt, tūlīt mēs būsim valdībā” un “es būšu vara”. Turpretī tagad, kā liekas, parlamenta loma etnisko jautājumu risināšanā ir kļuvusi pilnībā margināla. Abām pusēm turpretī ir kļuvis skaidrs, ka neviens nekādu SC valdībā iekļaut negrasās, “tūlīt, tūlīt” arguments vairs nestrādā, un problēmas nav risināmas ar parlamentāriem līdzekļiem. Tādēļ arī attiecīgie jautājumi ir jau sākuši pārcelties ārpus parlamenta — uz medijiem, ielām un, jo īpaši, uz referendumiem.

Valdim Zatleram gribētos novēlēt atrast savu vietu dzīvē. Tai vajadzētu būt vietai, kur var smalki dzīvot un taisīt svarīgu seju, bet nav jānodarbojas ar lietām, no kurām pats neko nejēdz. To bijušais prezidents jau sen ir pelnījis, pat ja pats to vēl neapzinās. 2011. gadā Valdis Zatlers patiesi nav sēdējis ar rokām klēpī. Viņš pēc septiņiem darba mēnešiem ir atlaidis 10. Saeimu, tad uz mirkli sacēlis milzīgu populisma vilni ap savu personu, lai jau gada beigās strauji nonāktu politiskas marginālijas statusā. Kopš 28. maija ir daudz spriests par Zatlera motīviem, un daudzas lietas te tiešām izskatās dīvainas. Godāts prezidenta kungs vēl nesen sēdēja kluss kā pelīte, tīri labi sadzīvoja ar oligarhiem, pirka šādus tādus dīvāniņus, lai nedēļu pirms pārvēlēšanas pēkšņi rosinātu Saeimas atlaišanu. Iegansts tam bija caurcaurēm dīvains. Kad Doma laukumā trakoja cilvēki un Saeima blēdīgi neapstiprināja ģenerālprokuroru, Zatlers tikai kaut ko dusmīgi bubināja. Taču, kad KNABs ar juridiski nekorektiem dokumentiem pieprasīja diezgan bezjēdzīgu kratīšanu Šlesera mājās, pēc Saeimas atteikuma Zatlera galvā kaut kas noklikšķēja, un skaties, — jaunas Saeimas vēlēšanas ar pašu eksprezidentu Zorro lomā. Turklāt viņa solis tik ļoti patika atriebīgajiem pilsoņiem, ka trūcīgi laucinieki bija gatavi samest veselus 22 mandātus gana urbanizētu snobu kompānijai ar nosaukumu ZRP.

Tiesa, šī partija, kas sašķēlās vēl ātrāk par savu Zīgerista analogu, ir tīras nejaušības dēļ ienesusi Latvijas politikā virkni samērā jaunu un sakarīgu cilvēku. Viņu politiskie talanti pagaidām nav zināmi, taču ir pelnījuši uzmanību un, kā saka, benefit of doubt. Tas tad arī varētu būt Zatlera avantūras vienīgais pozitīvais pienesums Latvijas politikā. Kas attiecas uz oligarhu ietekmes mazināšanu, ir skaidrs, ka Zatleram izdevās ļoti labi nospēlēt uz Latvijas pilsoņu sociālās mazvērtības kompleksiem. Sak’, esmu vecs, plikpaurains, slims, nabadzīgs un dumjš, taču tur jau neesmu vainīgs es pats, bet gan Šķēle, Šlesers un Lembergs. Taču, ja raugāmies objektīvi, šie pretoligarhu nopelni izskatās diezgan apšaubāmi. Jā, Šķēles un Šlesera Saeimā vairs nav; Lemberga ietekme ir samazināta gandrīz uz pusi. Taču neaizmirsīsim, ka jau pašā nākamā gada sākumā mēs varēsim papriecāties par paša Zatlera Saeimā ievilktās t. s. Olšteina grupas ambīcijām Satiksmes ministrijā. Savukārt valdības vadītājs, kuram nevar pārmest lieku pļāpīgumu, jau diezgan atklāti runā par ZZS kā konstruktīvu alternatīvu Zatleram un viņa apustuļiem.

Valdis Zatlers ir Latvijas politikas pagātne, un būtu labi atrast viņam kādu daudz maz cienījamu un nekaitīgu darbavietu patālāk no reālās politikas. Tas nebūs viegli. Atcerēsimies, ar kādu neatlaidību kungs mēģināja iesēsties prezidenta un Saeimas priekšsēdētāja krēslos arī pēc tam, kad atbalsta trūkums Saeimā bija acīmredzams. Taču mēģināt šādu darbavietu piemeklēt — tas patiesi ir nacionālās drošības jautājums, kā smejies. Eh, piķis un zēvele, līdz Eiroparlamenta vēlēšanām vēl ilgāk par diviem gadiem jāgaida…

“Profesionālajiem latviešiem” gribētos novēlēt gudrību savu mērķu sasniegšanā. Vēsture ir parādījusi, ka daudzas lietas, kuras mēdz uzskatīt par “nesmukām” un “neeiropeiskām”, patiesībā var izdarīt. Valsts etniskās tīrības ideāli ir nemirstīgi, un arī Latvijā tiem ir sava perspektīva un arvien pieaugoša auditorija. Lai tā pārējā pasaule mums iepūš, un pareizi vien ir. Tikai pa priekšu vajadzētu drusku apdomāties, lai mēs sava tūkstošgadu reiha vietā neiebrauktu pa taisno Bosnijā-Hercegovinā. Te jābūt dikti uzmanīgiem, un vēstures mācības neko labu neliecina. Viens ūsains džentlmenis Viduseiropā arī savulaik visnotaļ sekmīgi izpaudās pa etniskās tīrības līniju. Taču viņam laimīgā kārtā bija jātiek galā vien ar pāris procentiem ebreju. Ja Vācijā trīsdesmitajos gados būtu dzīvojusi vesela trešdaļa “nepareizo”, “nelojālo” un “aziātisko”, nabaga Ādolfam droši vien būtu izmisumā nolaidušās rokas.

Skaidrs, ka īsti etniskās tīrības kareivji nevar iztikt bez spēka paņēmieniem, un nekādas sarunas un kompromisi šeit nevar un nevar pastāvēt. Tikai nelaime, ka “zemcilvēki” pēdējā laikā ir sākuši sist pretī, turklāt diezgan sāpīgi. Tomēr tanki no dubļiem nebaidās, un, kur mežu cērt, tur skaidas lec. Tādēļ tagad tikai uz priekšu, kur taure sauc. Nākamais gads nesīs nevienu vien uzvaru sīvā un pašaizliedzīgā cīniņā. Tikai mums kā latviešiem amatieriem būtu kāds lūgums profesionāļiem — tā teikt, šajā Ziemsvētku laikā. Ja reiz tik ļoti gribas vēlreiz izkarot līdz galam Otro Pasaules karu, šoreiz ar “pareizo” rezultātu, varbūt to tomēr varētu izdarīt kādā datorspēlē, nevis reālās Latvijas politikā?

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie