Pakārt pēdējo birokrātu

25 / 10 / 2011
Share 'Pakārt pēdējo birokrātu' on Draugiem Share 'Pakārt pēdējo birokrātu' on Facebook Share 'Pakārt pēdējo birokrātu' on Google+ Share 'Pakārt pēdējo birokrātu' on LinkedIn Share 'Pakārt pēdējo birokrātu' on LiveJournal Share 'Pakārt pēdējo birokrātu' on Pinterest Share 'Pakārt pēdējo birokrātu' on Tumblr Share 'Pakārt pēdējo birokrātu' on Twitter Share 'Pakārt pēdējo birokrātu' on Wordpress Share 'Pakārt pēdējo birokrātu' on Email

Pagājušo sestdien vairāk nekā 950 pilsētās, vismaz 82 valstīs cilvēki izgāja ielās, lai protestētu pret korumpēto un alkatīgo pasaules iedzīvotāju viena procenta superbagātnieku eliti. Romā tie bija vismaz 200 karsti tūkstoši, Madridē pat pusmiljons. Līdzīgas demonstrācijas notika Londonā, gandrīz visās lielākajās Vācijas pilsētās un citur pasaulē – no Izraēlas līdz pat Ķīnai un Japānai. Vien Latvijā klusums, fatāla samierināšanās un bezgaumīga politiskā cirka apzelēšana. Kas notiek? Vai latviešos ir neatgriezeniski izrūnīts dumpības gars? Vai Latvijas jaunatne ir pārzīdusies cinismu un ideālus iemainījusi pret jaunāka aifona pielūgsmi, mojito sūkšanu čilīgos klubos?

Otto Ozols, raksta pirmpublikācija TvNet.lv

Demonstrācijas pret kapitālistu superelites negausību bija atbalsts demonstrantiem Ņujorkā, kur jau gandrīz mēnesi turpinās protesta akcija “Volstrītas okupācija”. Cilvēki visā pasaulē nevēlas samierināties ar saujiņas bagātnieku pieaugošo varenību, bagātību laikā, kad pārējie spiesti dzīvot aizvien trūcīgāk. Vislielāko sašutumu izraisa fakts, ka globālie oligarhi ne tikai izraisa krīzes, atbildību un zaudējumus uzkrauj uz pārējo pleciem, bet paši pamanās kļūt vēl bagātāki.

Ir naivi cerēt, ka nebūs tik traki

Latvija ir viena no pasaules valstīm, kas no krīzes cieta visskarbāk. Par kapitālistu un viņu kontrolēto politiķu kļūdām mēs maksājam šodien un vēl ilgi maksās mūsu bērni un mazbērni. Arī tie studenti, kuri šobrīd apolitiski kusli un aprobežoti gļēvi norobežojas no politikas. Jau ar pirmajiem soļiem lielajā dzīvē viņi sajutīs pasaules megakorporāciju kontrolētā biznesa auksto tvērienu pie rīkles un politiķu samurgoto nodokļu tvērienu pie citas vietas. Ir naivi cerēt, ka nebūs tik traki. Būs, un vēl trakāk. Jebkurš kapitālists, lielāks vai mazāks, spiedīs strādāt daudz smagāk un vairāk, bet maksās mazāk un mazāk. Tikmēr nodokļi tikai pieaugs un pieaugs. Jau šodien jebkuram politiķim, kurš stāsta, ka nodokļi netiks palielināti, var droši izrakstīt patoloģiska meļa apliecību.

Traģiskās demogrāfiskās situācijas dēļ sociālais budžets tuvā nākotnē ir uz sabrukuma robežas. Lai aina būtu vēl smagāka – pensionējoties, izmirstot un aizbraucot nodokļu maksātājiem, valsts un tās infrastruktūras uzturēšana paliek aizvien dārgāka un dārgāka. Tēlaini runājot – no simboliskas 400 kvadrātmetru mājās pieciem iedzīvotājiem, divi ir nomiruši, viens aizbraucis uz Īriju vergot šampinjonu plantācijās, bet atlikušajiem jāspēj divatā samaksāt īri vai līzingu bankai, par apkuri un citiem pakalpojumiem. Izdevumus, kurus kādreiz sedza pieci cilvēki, tagad spiesti vilkt atlikušie divi. Tāda ir tā simboliskā Latvijas “māja”. Gandrīz aizmirsu – Latvijas gadījumā ir jārēķinās arī, ka “namu pārvaldnieks” pie “apsaimniekošanas izdevumiem” pieskaitīs miesassargu brigādi un visdārgāko limuzīnu kā dienesta auto.

Kurš uzdrošināsies Ulmanim ar tomātu mest?

Vai pēdējā piebilde ir derdzīgs joks? Nē. Pajautājiet bijušajām prezidentam, “Par labu Latviju” aktīvistam Guntim Ulmanim, kas ir viņa jaunais dienesta auto? Luksusklases Audi A8, kas veikalā maksā no 70 līdz 150 tūkstošiem eiro. Lielākajās Eiropas pilsētās studenti šādam pūslim mestu ar tomātu. Tiesa, Latvijas studenti tādu greznību nevar atļauties, jo lielai daļai tas nozīmētu aizmest pa gaisu divu dienu brokastu devu. Tāpat kā ulmaņveidīgi politiķi par necienīgu zaimotāju uzskatītu jebkuru, kurš uzdrošinātos iepīkstēties, piemēram, par Škodu vai kādu VW Jettu. Tas būtu nenomazgājams traips valsts reputācijai, ko “pasaulē nesaprastu neviens”.

Patiesībā pasaulē patiešām ir grūti saprast pavisam ko citu – Latvijas iedzīvotāju pacietīgo samierināšanos, sevis mānīšanu un padevīgo klanīšanos lielkapitālistu priekšā. Pat pēc negausīgas un pretīgas valsts izzagšanas visnekaunīgākajā veidā. Patiesībā zagšana notiek joprojām. Melošana – arī.

Pasaulē protestē, cīnās. Latvijā “mute ciet”

Kamēr pasaulē pieaug protesta demonstrācijas, tiesas priekšā tiek saukti 2008.gada krīzes izraisītāji, tikmēr Latvijā mute aizbāzta visiem, kuri jautāja pēc “trekno gadu” vājprāta atbildīgajiem. Nav sākts neviens process pret ierēdņiem, politiķiem, kuri ar savu bezatbildību un nolaidību iegāza Latviju visdziļākajā parādu bedrē. Vai kaut viens politiķis ir kaut ko pasācis, lai sāktos īsta izmeklēšana?

Vai kaut viena drošības iestāde ir ierosinājusi kriminālprocesus par finanšu mahinācijām? Vai ir izdots kaut viens starptautiskais aresta orderis nekaunīgajiem “Swedbankas” vadošajiem darbiniekiem un īpašniekiem? Vai Drošības policija ir nopratinājusi uz Zviedriju aizmukušo bijušo Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) vadītāju Uldi Cērpu? Tieši viņš “treknajos gados” vadīja iestādi, kura bija atbildīga par banku uzraudzību. Tieši viņa laikā “Swedbank”, “Parex” banka un citas pārkarsēja un gandrīz bankrota bedrē iedzina visu Latvijas valsti.

Atliek tikai minēt, kādēļ Cērps burtiski caur pirkstiem skatījās uz baņķieru vājprātīgo cinismu, apzināti karsējot ekonomiku, lai pēc tam to pilnībā pakļautu skandināvu finanšu haizivju tuklajās roķelēs. Stāsti, ka viņi nezināja, nesaprata, ko dara, ir auksti un formāli meli. Tāpat kā ciniskie mēģinājumi pārlikt atbildību uz “bezatbildīgajiem kredītņēmējiem”. Viņi tika profesionāli piekrāpti, varbūt par eirocentu smalkāk nekā “Bankas Baltija” gadījumā.

Drošības policija padevīgi klusēs, ja valsti apdraud lielkapitālisti

Ziemeļvalstu kapitālisti ar vietējiem nekustamā īpašuma spekulantiem un viņu kontrolētajiem politiķiem apzināti kaitēja visas valsts drošībai un stabilitātei. Piedevām nodarot miljardu latu zaudējumus. Vai kaut viena tiesībsargājošā iestāde ir uzdrošinājusies izmeklēt šos noziegumus? Nē. Un nekad to nedarīs, jo Latvijas politiķiem nekad nepietiks dūšas stāties pretī pasaules lielkapitālistiem. Tāpat kā darīs visu, lai jau saknē novērstu pat domas par līdzīgām demonstrācijām, kādas notiek visā pasaulē.

Kopumā “trekno gadu” vājprāts bija vēsi izkalkulēta mahinācija, kā novājināt vietējo ekonomiku, lai to pēc tam brīvi pārpirktu par “bankrota cenām”. Kas šobrīd arī notiek. Tikmēr sabiedrībai bankas, viņu lobiji, profesionāli rūdītie PR šakāļi un angažētie politiķi stāsta, ka bankas pašas cietušas “zaudējumus” un tagad pūlas vaiga sviedros, lai atjaunotu ekonomikas “asinsriti”. Patiesībā “zaudējumi” viņiem nozīmē vien simboliskus ciparus atskaitēs. Piedevām īstermiņa zaudējumus ar uzviju atgūs ilgākā termiņā no totāli kontrolētā finanšu tirgus.

Atjaunotā “asinsrite” viņiem nozīmē tikai jaunas peļņas iespējas, nevis patiesu interesi par Latvijas ekonomiku. Ārzemju baņķierus Latvijas ekonomika neinteresē vairāk kā govs, kuru kādreiz jāpabaro, lai tā galīgi nenosprāgtu un no tās varētu kaut ko izslaukt. Tesmeņa trīs pupus brālīgi sadalījuši skandināvi, viens žēlīgi atstāts Krievijas finansistiem. Parādu aste bijušās “Parex” bankas izskatā, protams, uzticēta Latvijas valstij.

Perversā ekonomika pasaulē, Latvijā – īpaši

Jau šobrīd rakstot dzirdu, kā gaudo visi iespējamie “speciālisti un analītiķi”, brēcot pret debesīm, ka viss augstākminētais ir, labākajā gadījumā, slima suņa murgi. Nē, Latvijā notika tieši tas pats, kas notika visur citur pasaulē. Tikai pie mums notika vēl perversāk. Žurnāls “Forbes” citē Nobela prēmijas laureātu ekonomikā Džozefu Štiglicu, kurš, uzrunājot Volstrītas “okupantus”, teica:

“Finanšu tirgiem ir jāpārdala kapitāli un jāpārvalda riski. Tomēr viņi to dara nepareizi un tikai palielina riskus. Un mēs visi esam spiesti maksāt par viņu kļūdām. Ir radīta sistēma, kur zaudējumi jāsedz visiem, bet ienākumi ir tikai nedaudziem. Tas nav kapitālisms, tā nav tirgus ekonomika. Tā ir perversa ekonomika. Ja mēs turpināsim tādā garā, tad nekad neizveidosim taisnīgu sabiedrību.”

Latvijā īpaši perversi tas ir tādēļ, ka banku nelietības, sagrautās ekonomikas problēmas tika pārliktas vispirmām kārtām uz pensionāriem, budžeta iestādēs strādājošajiem – skolotājiem, mediķiem, policistiem un ugunsdzēsējiem. Smalki baņķieri un viņiem padevīgi paklausīgā valdība rīkojās pretīgāk par pēdējo kabatzagli autoostā. Tie vismaz kādreiz padomā, ko apzagt.

Kāpēc klusē Latvijas jaunieši? iPhone un mojito svarīgāks?

Šobrīd ir jautājums, kādēļ Latvijas sabiedrība tik samiernieciski klusē? Kāpēc neviens pat neiedomājas iziet ielās un prasīt atbildību? Kaut vai solidarizēties ar pārējām domājošajām sabiedrībām visā pasaulē. Var puslīdz saprast, kādēļ klusē vidējā un vecākā paaudze. Viņi ir raduši paciest un samierināties. Lielākā daļa ir nogurusi, darba nedēļu kalpojot tiem pašiem kapitālistiem, domājot par savu un tuvinieku elementāru izdzīvošanu. Piedevām atlikusī cerība lēnām izdziest, vērojot, kā Saeimas namā atkal ievācies kārtējais cirks.

Ļoti kapitālistisks cirks. Lai kādus skaistus vārdus mums stāstītu “Vienotība” un ZRP, būtībā tās ir diezgan labējas partijas, kas dabiski kalpos un pakļausies kapitālistiem – vietējiem vai ārzemju. Tiesa, “Vienotībā” ir daži politiķi, kuri koķetē ar kreisajām idejām. Viens no viņiem ir burbuļmiljonārs Aigars Štokenbergs. Tomēr viņam līdz īstam sociķim ir tālāk nekā Anetei Sončikai līdz Mātei Terēzei.

Vēl viens, kurš sirdī kādreiz bija patiess sociāldemokrāts, ir Atis Lejiņš. Bet jāšaubās, vai viņam vēl pietiks dūšas paņemt aiz šlipses zviedru parlamentāriešus un palūgt atbildēt par viņu banku cūcībām pret vienkāršajiem Latvijas iedzīvotājiem.

Tikmēr trīskāršējais premjers, pasaules finanšu haizivju paipuisītis Valdis Dombrovskis, šķiet, aiz Excel’a tabulas skaitļiem nekad nav redzējis un neredzēs dzīvus cilvēkus. Nemaz jau nerunājot par “Saskaņas centru”, kurā patiesa politiskā kreisuma vai sociāldemokrātiskuma nav vairāk kā vitamīnu slima kaķa atraugā.

Pēdējā cerība ir uz Latvijas jauniešiem un studentiem. Varbūt viņi kādreiz saņemsies cīņai ar alkatīgajiem vietējiem starptautiskajiem kapitālistiem? Tomēr pagaidām izskatās, ka Latvijas studenti savu prātu un dumpīgumu izsmērē matos kopā ar želeju, ideālu vietā sapņo par jaunu aifonu un kolektīvi pielūdz aizkostu ābolu. Dižkapitālisti viņiem ir atdarināšanas cienīgi elki. Domāšanas vietā viņi izvēlas čillīgus klubus, kuros stilīgi sūkt mojito, lai pēcāk to izčurātu un tādējādi dotu mazu, bet pamatīgu ieguldījumu vispārējā nākotnes deģenerācijā.

“American Idol”, Spīrsas celulīts vai dusmīga anarhija?

Cīņa par taisnību, par labāku nākotni, pret kapitālistu cinisko patvaļu, kaut kādas tur demonstrācijas? Tās jau vien kaut kādas Ņujorkas, Londonas, Romas un Madrides dīvainības, kam nekādas jēgas šeit Latvijā. Radikālisms, ekstrēmisms, anarhija ir kaut kas bezjēdzīgs, kas piedevām var nokaitināt onkuļus visādās drošības iestādēs (kuri paši trīc par savu vietu bailēs no politiķiem un augstākiem birokrātiem). Tad jau labāk mājās noskatīties jaunāko “American Idol” sēriju vai lielveikalā pašķirstīt spīdīgu žurnālīti, kurā smalki aplūkotas Britnijas Spīrsas celulīta problēmas.

Tomēr, ja jaunieši mazliet saņemtos, tad saprastu kādēļ citur pasaulē lielkapitālisti baidās uzvesties tik ciniski kā Latvijā. Viņi zina, ka tajā brīdī, kad kārtējo reizi alkatībā grasītos pazaudēt ožu, kreisi noskaņoti demonstranti būtu klāt kā likts. Un anarhisti kā izsalkuši suņi sekotu pa pēdām.

Tai pašā Skandināvijā labklājība ir daudz lielāka, jo vietējie oligarhi zina, ko spēj domājoši un nikni jaunieši. Ievērojamais norvēģu sociālantropolgs Tomass Hillanns Ēriksens “Rīgas Laika” septembra numurā atzinās, ka jaunībā iesaistījās anarhistu grupās, kuru sauklis bija: “Mēs būsim brīvi tad, kad pēdējas birokrāts būs pakārts pēdējā kapitālista zarnās.” Nav brīnums, ka skandināvu bankas savās mājās neatļaujas to, ko Latvijā. Birokrāti un biznesa haizivis zina, ka dusmīgi jaunieši jokus reizēm uztver ļoti tieši.

Mūsu studentu vecāki no cīņas nebaidījās

Izklausās radikāli, bet vēl pavisam nesenā pagātnē tagadējo studentu vecāki nebija daudz maigāki. Atmodas priekšpulku, dumpīgās jaunatnes neoficiālā himna bija “Pērkona” “Balāde par gulbi”. Tā bija dziesma, kas aizdedzināja dumpīgumu, kas pavisam drīz pārlauza toreizējo cinisko un izkurtējušo sistēmu. Tikpat pretīgu un melīgu, cik mūsdienu pseidokapitālisms. Tas pats, ko izliekamies nemanām, bet patiesībā samiernieciski klusējot pakļaujamies.

Toreiz visi no galvas zināja Māra Melgalva dzejas rindas:

Kārna vārna
Uz slapa kapa
Man savu patiesību ķērc
Vai tiešām viņa
neattapa
ka viss tas – tikai joka pēc
Ak vai cik stulbi
Ir nosist gulbi
Bet stulbāk vēl ja vēlāk žēl
Tad ir tik velnišķīgi stulbi –
ik rietā sarkans gulbis kvēl
Tik stulbi kvēl
Ka jāsit vēl

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie