Kad atnāks Latvijā tie laiki?

11 / 10 / 2011
Share 'Kad atnāks Latvijā tie laiki?' on Draugiem Share 'Kad atnāks Latvijā tie laiki?' on Facebook Share 'Kad atnāks Latvijā tie laiki?' on Google+ Share 'Kad atnāks Latvijā tie laiki?' on LinkedIn Share 'Kad atnāks Latvijā tie laiki?' on LiveJournal Share 'Kad atnāks Latvijā tie laiki?' on Pinterest Share 'Kad atnāks Latvijā tie laiki?' on Tumblr Share 'Kad atnāks Latvijā tie laiki?' on Twitter Share 'Kad atnāks Latvijā tie laiki?' on Wordpress Share 'Kad atnāks Latvijā tie laiki?' on Email

Neatkarīgi no tā, vai valsti pārvalda sociāldemokrāti, vai liberāļi, visas Rietumvalstis veic sociālās funkcijas. Varbūt liberāļi vienu otru sociālo pakalpojumu nodod privātajiem uzņēmējiem, lai samazinātu izmaksas, bet samazināt sociālo pakalpojumu jomu neuzdrošinās neviens politisks spēks. Samazināt pensijas vai atņemt tās strādājošajiem, neindeksēt tās atbilstoši inflācijai, atteikties apmaksāt operāciju, kas nepieciešama bērna dzīvības glābšanai, nenodrošināt vientuļo nespējnieku ar vietu pansionātā, – tādas lietas nenotiek un nevar notikt nevienā vecās Eiropas valstī. Neskatoties uz krīzēm un dabas stihijām, sociālajām vajadzībām naudas pietiek vienmēr…

Vairis Reinholds, jurists, sociāldemokrāts kopš 1989. gada

Latvijā naudas nav. Bērnu pabalsts astoņi lati mēnesī pastāv jau vairāk kā desmit gadus un netiek indeksēts pat atbilstoši inflācijai. Zviedrijā bērnu pabalsts ir 80 latu, bet Anglijā vairāk nekā 90 latu. Un bērniņš, kura dzīvību varētu glābt dažus tūkstošus vērta operācija Vācijā vai Šveicē, nomirst uz mātes rokām Latvijā, jo valstij nav naudas.

Masu medijos izskan aicinājumi ziedot nelaimīgajiem, izskan arī gadījumi ar laimīgām beigām, kad ziedojumi ir savākti un bērniņš izglābts. Bet aizmirstībā nogrimst bērniņu nāves gadījumi, kad ziedotāji nav bijuši pietiekami devīgi… Un tad nāk prātā Gunāra Astras vārdi pavisam citā sakarā: „..Man sāp, un es jūtos pazemots…”

Bijušais veselības ministrs Pēteris Apinis runāja skaidri un skarbi: „Ja budžetā veselības aizsardzībai pietrūkst dažu miljonu, tad tas nozīmē, ka nomirs daži tūkstoši, kuri varēja nenomirt..” Mēs gribam vērst sabiedrības uzmanību pavisam vienkāršām lietām, kuras tiek apslēptas ar maģiskajiem vārdiem: „Valstij nav naudas.”

Katras valsts ekonomiskās attīstības pakāpi raksturo tās iekšzemes kopprodukts (IKP), un to veido valstī saražoto preču un sniegto pakalpojumu vērtība attiecīgajā gadā. Bet valsts sociālās attīstības pakāpi raksturo tas, kāda daļa no iekšzemes kopprodukta tiek novirzīta valsts budžetā valsts funkciju īstenošanai un valsts sociālās politikas finansēšanai.

Dānijā, Francijā un Zviedrijā patlaban no IKP budžetā ienāk 50-53%, bet Zviedrijā 1963.-1967.gadā, kad tā veidoja savu vispārējās labklājības valsts modeli, šī daļa bija 61-67%. To lielākā daļa ekonomistu atzīst par pārspīlējumu, bet 50-53% novirzīšanu budžetā par normālu un nepieciešamu.

Latvijā pie tā jau nelielā iekšzemes kopprodukta budžetā nonāk 26 – 31% no kopprodukta vērtības. Vienā tabulā atspoguļojas visa iepriekšējā perioda valdošo aprindu antisociālā politika. Iekavās – gada iekšzemes kopprodukts un konsolidētā budžeta ieņēmumu summa.

2004. gads (7800 miljoni latu – 2062,6 miljoni latu) = 26,44%;

2005. gads (8750 miljoni latu – 2637,9 miljoni latu) = 30,15%;

2006. gads (12 400 miljoni latu – 3310,4 miljoni latu) = 26,70%;

2007. gads (14 650 miljoni latu – 4396,3 miljoni latu) = 30,00%;

2008. gads (16 515 miljoni latu – 4677,4 miljoni latu) = 28,32%;

2009. gads (13 033 miljoni latu – 4022,5 miljoni latu) = 30,86%;

2010. gads (12 562 miljoni latu – 3800 miljoni latu) = 30,25%;

2011. gads (13 136 miljoni latu – 4154,1 miljoni latu) = 31,62%

Ja jau bagātām valstīm – Dānijai, Francijai un Zviedrijai, lai īstenotu izglītības, veselības aizsardzības un sociālās aprūpes programmas, ir nepieciešami līdzekļi vismaz 50% apmērā no IKP, tad citādi nemaz nevar būt, ka Latvija ar budžetu 30% apmērā no IKP nespēj apmierināt pat minimālās sociālās vajadzības.

Latvijas Klondaika

Egīls Levits raksturo Latvijā pastāvošo valsts pārvaldes modeli nevis kā demokrātiju, bet kā plutokrātiju, un tas nozīmē nevis tautas, bet naudas varu. Tāda Klondaika kā Latvijā visos 20 neatkarības gados lielkapitālam nav bijusi nekur Eiropā. Ienākumi no spekulācijām ar nekustamo īpašumu praktiski netika aplikti ar ienākuma nodokli vispār. Tagad šis nodoklis nepārsniedz ceturto daļu neatkarīgi no tā, ka ienākums var būt vairāki miljoni latu.

Dividendes bija vispār atbrīvotas no jebkāda nodokļa, un tikai pirms dažiem gadiem tās tika apliktas ar 10% nodokli. Te jāpiebilst – ja korporatīvais nodoklis ir 15%, tad, pievienojot tam 10% no dividendēm, kopējais nodokļa apmērs no baņķiera miljonāra peļņas tomēr ir mazāks nekā 25% nodoklis, kuru maksā skolotājs, ārsts un sētnieks no savas algas, tas ir tikai 23,5%. Visās attīstītās valstīs pastāv progresīvā nodokļu sistēma, bet Latvijā likme ir visiem vienāda – gan sētniekam, kas saņem minimālo algu, kura nesedz pat iztikas minimumu, gan bankas prezidentam no saviem miljoniem. Ja budžetā novirzītā IKP daļa tiktu palielināta kaut par procentu, tādā gadījumā budžetā papildus ienāktu 130 miljoni latu. Ir tiešām dīvaini, ka par „nacionāliem varoņiem” tiecas iztaisīt kungus valdībā, kuri tā vietā, lai kaut par 2% palielinātu budžetā novirzāmo IKP daļu, mēģināja atņemt strādājošajiem viņu pensijas.

Katras valsts nodokļu sistēma tiek pakārtota valsts budžeta vajadzībām, un šī vajadzība, kā to rāda Dānijas, Francijas un Zviedrijas piemērs, ir tāda, ka budžetā jāieskaita ne mazāk kā 50% no IKP.

Taisnīgs nodoklis

Latvijas nodokļa maksātājs palaikam ir sašutis: „Tas nav taisnīgi!” Bet Dānijā, Francijā un Zviedrijā neviens neprotestē. Jo taisnīgs nodoklis ir tāds nodoklis, kurš ir nepieciešams, lai valsts īstenotu savus uzdevumus, un kuru maksātājs spēj samaksāt nebankrotējot (ja tā ir komercsabiedrība) vai neliedzot sev un ģimenei nepieciešamās ērtības, preces un pakalpojumus (ja tā ir fiziska persona).

Baņķiera advokāti saka, ka neesot taisnīgi baņķiera dividendes aplikt ar pilnu nodokļa likmi, ja banka jau ir samaksājusi peļņas nodokli 15% apmērā. Tautas izpratne ir tieši pretēja. Dividendi saņem akcijas īpašnieks bez darba, tāpēc viņam vajadzētu maksāt lielāku likmi, nekā bankas šoferim vai prezidentam no savām algām, jo viņi taču ienākumus gūst par savu darbu… Turklāt dividendes ir tieši tas objekts, kuru aplikšana ar ienākuma nodokli neietekmē preču un pakalpojumu pašizmaksu un konkurētspēju.

Nodokļu sistēmas dažādās valstīs ir atšķirīgas, un šī raksta ietvaros mēs nerisināsim jautājumu par to, kādiem jābūt nodokļiem Latvijā, lai budžetā ievirzītu 50% no IKP. Katrā ziņā no minimālās algas nodoklis nedrīkst tikt ieturēts vispār, no nedaudz lielākas algas tas ir samazināms, un no algas Ls 1000 – 1500 mēnesī nodoklis nedrīkst tikt palielināts. Bet lielajiem ienākumiem likmes būtu krietni jāpalielina.

Izplatīts ir uzskats, ka lieli nodokļi bremzē ekonomisko attīstību. Salīdzināsim iedzīvotāju ienākuma nodokļa likmes un juridisko personu ienākumu nodokļa likmes. Latvijā tās ir 25% iedzīvotājiem un 15% juridiskām personām.

Dānijā iedzīvotāji no ienākumiem līdz 5500 eiro gadā nemaksā neko, seko 37,50% likme, tad 43,50% likme, un ienākumiem virs 45 000 eiro gadā likme ir 55,4%. Juridiskām personām vienota likme ir 25%.

Francijā iedzīvotāji no ienākumiem līdz 5687 eiro gadā nemaksā neko, seko 5,50% likme, tad 14% likme, tad 30% likme, un ienākumiem virs 67 546 eiro gadā likme ir 41%. Juridiskām personām likmes ir no 15% līdz 34,33% (virs divu miljonu eiro ienākumiem).

Beļģijā iedzīvotājiem pastāv progresīvā likme robežās no 25-50%, juridiskām personām standarta likme ir 33,99%, bet mazajiem un vidējiem uzņēmumiem tiek piemērotas atlaides atkarībā no peļņas un citiem faktoriem.

Zviedrijā pastāv progresīvā likme iedzīvotājiem līdz 56,6%, juridiskām personām likme ir 26,3%.

Latvijā, kad deviņdesmito gadu sākumā banku peļņas nodokļa likme bija 45%, banku skaits auga visai strauji.

Pamatojumu tam, ka zemāki nodokļi veicina ekonomikas straujāku izaugsmi, Austrumeiropas valstu piemēri nedod. Zemākā likme 10% ir Bulgārijā; Igaunijā likme ir divreiz lielākā (21%), Polijā likme ir trīsreiz lielāka (32%) un Slovēnijā tā ir četras reizes lielāka – 41% . Bet IKP uz vienu iedzīvotāju Bulgārijā ir 12 851 USD, Igaunijā – 21 860 USD, Polijā 35 930 USD un Slovēnijā 28 030 USD. Ja zemie nodokļi veicinātu attīstību, tad Bulgārijai vajadzētu apsteigt gan Igauniju, gan Poliju, gan Slovēniju, bet tas nav noticis. Mēs redzam, ka valstīm ar atšķirīgām nodokļu likmēm (Igaunija 21%, Slovēnija 41%) IKP līmenis tikai nedaudz atšķiras par labu Slovēnijai, bet Polija ar 32% likmi apsteidz tās abas. Reducēt attīstības tempus tikai uz lielākiem vai mazākiem nodokļiem nevar.

Ekonomiskā attīstība vairāk ir atkarīga no pavisam citiem faktoriem – valsts infrastruktūras, iedzīvotāju izglītības un reliģijas, patriotisma un darba tikuma, kā arī no tautas solidaritātes.

Kad Latvijā pienāks tie laiki?

Pirms kāda laika medijos parādījās ziņa, ka Francijā vairāki valsts bagātākie iedzīvotāji, to starpā skaistumkopšanas kompānijas „L’Oreal”, naftas giganta „Total”, bankas „Societe Generale” un aviokompānijas „Air France” vadītāji vērsušies pie valdības ar lūgumu iekasēt no viņiem lielākus nodokļus. Petīcijā norādīts: „Kad valsts budžeta deficīts un pieaugošais parāda apjoms apdraud Francijas un Eiropas nākotni un kad valdība aicina ievērot solidaritāti, mums šķiet nepieciešami dot ieguldījumu”.

Vai kādreiz arī Latvijas tautas solidaritāte sasniegs šādu līmeni?

Kāda tad Latvijas apstākļos ir šī starpība starp 31,62% no IKP, kuri tiek novirzīti budžetā, un 50%, kuriem vajadzētu tikt novirzītiem? Tā starpība ir 2,4 miljardi latu. 2400 miljoni! Par budžeta deficītu vairs nebūtu ne runas.

Tam, ka pārāk maza daļa no nacionālās bagātības tiek novirzīta budžetā valsts uzturēšanai un tās sociālo funkciju īstenošanai, ir cēlonis ne tikai vispārējai valsts nabadzībai, šim faktoram ir arī otra puse. Šī „liekā” nauda paliek plutokrātu rokās vai kontos, tā nav vajadzīga ne viņu ģimeņu uzturēšanai, ne legālā vai nelegālā biznesa attīstīšanai, tāpēc tā tiek izmantota, lai īstenotu šo plutokrātu varu – uzpirktu politiķus un ekspertus, žurnālistus un māksliniekus, lai pirktu avīzes, radio un TV, lai taisītu jaunas partijas un grautu, šķeltu un diskreditētu sociāldemokrātiju. Rietumu komersantam, kurš, maksājot lielus nodokļus, uztur savu valsti, šādas „liekās” naudas vienkārši nav, viņam paliek tikai tik, cik tiešām nepieciešams, lai uzturētu ģimeni un nodrošinātu biznesa sekmīgu attīstību.

Latvijas lielkapitāls ar labu tos 2400 miljonus atdot negribēs. Kad draudi, ka šo naudu nāksies zaudēt, kļūtu reāli, Latvijas politikā parādītos divi politiski spēki, kuri būtu principiāli pretinieki. Un par to, ka partiju, to vadītāju, deputātu un valdību uzpirkšanai summas tiktu skaitītas nevis tūkstošos, bet miljonos, nav šaubu. 20 gadus lielkapitālam ir izdevies nobloķēt sociāldemokrātisko kustību, gan sekmīgi izmantojot padomju režīma mantojumu – mazo, pasīvo padomju cilvēku masu, kura nepazīst solidaritāti, altruismu un cīņas drosmi, gan par pavisam nelielām summām uzpērkot partijas vadītājus un deputātus.

Latvijā vēl nav piedzimis kapitālists, kurš uzturēs partiju, kas piespiedīs viņu atdot budžetā pusi no dividendēm.

Nu jau ir atnākusi jaunā paaudze. Brīva no padevības un brīva no bailēm, bet sirgstoša ar pārlieku individuālismu un savas visu varēšanas apziņu, bez solidaritātes gribas, spējas un vajadzības. Sociāldemokrātijas joprojām nav.

Bet tieši sociāldemokrātija ir vienīgais politiskais spēks, kurš spēj īstenot Latvijā normālas rietumnieciski civilizētas valsts sociālo politiku. Tikai tā spēj panākt 50% no IKP iekļaušanu budžetā un arī to, lai šie līdzekļi nevis nogultos alkatīgu ierēdņu makos, bet tiktu izlietoti tautas izglītībai, veselības aizsardzībai un sociālai palīdzībai.

Taču iegūt vairākumu parlamentā var tikai daudzskaitlīga sociāldemokrātiskā partija, kura pārstāv visas tautas intereses un kura finansiāli nav atkarīga ne no viena lielkapitālista. Sociāldemokrātijas nosaukumu jau var piekarināt jebkuram politiskam veidojumam, bet ja to sponsorē lielkapitālists, tad taču nevajadzētu nopietni uztvert tādu politikāņu frazeoloģiju, jo Latvijā vēl nav piedzimis kapitālists, kurš uzturēs partiju, kas piespiedīs viņu atdot budžetā pusi no dividendēm.

Ja Zviedrijas sociāldemokrātiskajā partijā ir 150 000 biedru, tad atbilstoši iedzīvotāju skaitam, lai pretendētu uz varu, Latvijas sociāldemokrātiskajā partijā būtu jābūt ne mazāk kā 40 000 biedriem. Turklāt Latvijā šos mērķus nevar sasniegt ne latvieši bez krieviem, ne krievi bez latviešiem.

Platons savā traktātā „Valsts” demokrātiju atzīst par vienu no sliktākajām valsts pārvaldīšanas formām, jo demokrātijas apstākļos pie varas nonāk tie, kas sekmīgi izdabā pūlim. Demokrātija var izpaust savās pozitīvās pazīmes tikai tādā valstī, kurā sabiedrība ir politiski izglītota, nevis harizmātisku personu dievinošs pūlis. Šā raksta mērķis bija parādīt dažas pavisam vienkāršas lietas, kuras iezīmē ceļu uz vispārējās labklājības valsti Latvijā. Cerībā, ka zināšanas noved pie izpratnes un izpratne laika gaitā pamodina cilvēkus rīcībai. Bet nav jēgas censties pumpuru atraut vaļā pirms laika…

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , , , , , , , ,

2 Responses to “ Kad atnāks Latvijā tie laiki? ”

  1. m. on 15 / 10 / 2011 at 19:40

    Slikts raksts.

    Pirmkārt, tas nav tiesa, ka Rietumu demokrātijās visa spektra (no labējiem līdz kreisajiem) politiķi atbalstītu sociālās nodrošināšanas sistēmu vai, piem., pieejamu izglītību. Domstarpības šajos jautājumos ir milzīgas un dažādu partiju dažādo lēmumu sekas arī ir milzgīas – pietiek apskatīties kaut vai uz ASV un Lielbritāniju. Un šim novērojumam ir arī praktiskas sekas, jo – ja arī citās Rietumvalstīs sociāldemokrātiskas politikas principiem ir jāiztur ciņa, tad liela nozīme ir starptautiskai sociāldemokrātu partiju sadarbībai. Tāpat ir liela nozīme tam, kāda valdība un kādi ministri Latviju pārstāv gan starptautiskās organizācijas, gan arī ES – jo arī tur tiek pieņemti lēmumi, kas var būt un bieži vien var arī nebūt atbilstoši sociāldemokrātijas vērtībām.

    Otrkārt – rakstā nav minēti Latvijas politiķu centieni vai izvairīšanās ieviest progresīvo nodokli. Un tas ir šī raksta nopients trūkums, jo bez tā lasītājam netop skaidrs, kuras partijas vai politiķus ir vērts atbalstīt un kurus nē. Piem., par lielu pārsteigumu kreisajiem, A. Lejiņš (vismaz gg) iebilst pret progresīvo nodokli (atbilstoši Vienotības labējai nostājai).

    Un šajā sakarā interesanti ir tas, ka @kreisie tā arī nav atbildējuši vai komentējuši gudrasgalvas.lv deputāta Pimenova (SC) atbildi par atbalstu progresīvam nodoklim – Pimenovs ir bijis konkrēts un minējis ļoti konkrētus savus vai SC priekšlikumus (ar numuriem, atliek tikai saeima.lv atrast).

    Latvijā pēdējos gados ir bijuši mēģinājumi ieviest progresīvo IIN un priekšlikumi ir nākuši no SC, bet labējā pozīcija tos ir konstanti noraidījusi.

    Būtu tikai godīgi pret lasītāju, ja šie fakti tiktu minēti. Galu galā – tā ir sociāldemokrātiska mēdija sūtība – uzteikt tos, kas seko sociāldemokrātu vērtībām un asi nosodīt tos, kas tikai valkā sociāldemokrāta nosaukumu balsu zvejošanai, bet praktiski balso pret sociāldemokrātisku politiku.

    • kreisie.lv on 28 / 10 / 2011 at 20:58

      Jūs šobrīd pinat kopā pilnīgi dažādas lietas, šī ir raksta pārpublikācija un Kreisie.LV nekādā veidā nav tiesīgi norādīt autoram, ko rakstīt un ko nē.

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie