Izārstēt ekonomiku

10 / 10 / 2011
Share 'Izārstēt ekonomiku' on Draugiem Share 'Izārstēt ekonomiku' on Facebook Share 'Izārstēt ekonomiku' on Google+ Share 'Izārstēt ekonomiku' on LinkedIn Share 'Izārstēt ekonomiku' on LiveJournal Share 'Izārstēt ekonomiku' on Pinterest Share 'Izārstēt ekonomiku' on Tumblr Share 'Izārstēt ekonomiku' on Twitter Share 'Izārstēt ekonomiku' on Wordpress Share 'Izārstēt ekonomiku' on Email

Tā kā ekonomiskais kritums, kas aizsākās 2007. gadā, nav rimies, visus turpina mocīt jautājums – kāpēc? Kamēr mēs negūsim skaidrību par krīzes iemesliem, mēs nevarēsim īstenot efektīvu atkopšanās stratēģiju. Izskatās, ka mums tas nav izdevies līdz pat šim brīdim.

Džozefs Stiglics, ekonomists, Nobela prēmijas laureāts

Mums stāstīja, ka tā esot finanšu krīze, tāpēc valdības abās Atlantijas pusēs pievērsās bankām. Stimulēšanas programmas tika pasniegtas kā pagaidu atbalsta līdzekļi, kam bija jāpalīdz savilkt galus līdz atlabst finanšu sektors un atsākas privātā kreditēšana. Taču, neskatoties uz to, ka banku rentabilitāte un prēmijas ir atjaunojušās, kreditēšana nav atkopusies par spīti rekordzemajām īstermiņa un ilgtermiņa kredītlikmēm.

Bankas apgalvo, ka kreditēšanu ierobežo kredītuzticamu aizņēmēju trūkums, kas neļauj atlabt arī ekonomikai kopumā. Un pamatdati uzrāda, ka viņiem ir vismaz daļēja taisnība. Galu galā, lielajiem uzņēmumiem pieejami daži triljoni dolāru skaidrā naudā, tāpēc nevarētu teikt, ka nauda ir tas, kas viņus atturētu no investīcijām un resursu piesaistes. Turpretim, daži, iespējams, pat daudzi mazi uzņēmumi ir stipri citādā pozīcijā – ar nepietiekamu līdzekļu apjomu, tie nespēj augt, un daudzi ir spiesti ierobežot darbību.

Tomēr kopumā biznesa investīcijas, atskaitot būvniecību, ir atgriezušās 10% no IKP līmenī (kas bija 10.6% līmenī pirms krīzes). Tā kā nekustamo īpašumu tirgus joprojām ir pārsātināts, uzticība tuvākajā nākotnē neatjaunosies līdz pirmskrīzes līmenim, neatkarīgi no tā, kas tiks darīts ar banku sektoru.

Finanšu sektora nepiedodamā pārgalvība, ko sekmēja neapdomīgās deregulācijas politika, bija acīmredzams krīzes pamatfaktors. Nekustamo īpašumu tirgus pārsātinātība un parādos iestigušās mājsaimniecības padara atkopšanos no tās par īpaši sarežģītu.

Taču ekonomika bija ļoti novārgusi jau pirms krīzes – mājokļu tirgus burbulis mums pasniedza visas tās vājās puses iesaiņotā veidā. Bez burbuļa balstītās patērēšanas būtu vērojams milzīgs kopējā pieprasījuma kritums. Tā vietā personīgo noguldījumu likme krita līdz 1% atzīmei un 80% vienkāršo amerikāņu tērēja katru gadu aptuveni 110% no viņu ienākumiem. Pat ja finanšu sektors pilnīgi atkoptos un pat ja šie izšķērdīgie cilvēki nebūtu apguvuši ietaupīšanas svarīguma mācību, viņu patēriņš tiktu ierobežots ar 100% no viņu ienākumiem. Tāpēc katrs, kas runā par patērētāja „atgriešanos”, pat pēc atkopšanās no parādiem, dzīvo fantāziju pasaulē.

Finanšu sektora salabošana bija nepieciešama ekonomikas atjaunošanai, taču tas nav pietiekoši. Lai apzinātos darāmo, mums jāizprot ekonomikas problēmas pirms krīzes iestāšanās.

Pirmkārt, Amerika un pasaule bija paši savas veiksmes upuri. Straujais produktivitātes pieaugums rūpniecībā pārspēja pieprasījuma izaugsmi, kas nozīmēja rūpniecības nodarbinātības samazināšanos. Darbaspēkam bija jāpārceļas uz pakalpojumiem.

Problēma ir līdzvērtīga tai, kas bija vērojama divdesmitā gadsimta sākumā, kad straujā produktivitātes izaugsme lauksaimniecībā spieda darbaļaudis pārvākties no lauku rajoniem uz pilsētu rūpnieciskajiem centriem. Samazinoties ieņēmumiem no saimniecībām pat par 50% laikposmā no 1929. gada līdz 1932. gadam, būtu sagaidāma iespaidīga migrācija. Taču strādnieki tika „iesprostoti” lauku sektorā – viņiem nebija līdzekļu pārvietoties un viņu sarūkošie ieņēmumi tik ļoti pavājināja kopējo pieprasījumu, ka pilsētu rūpnieciskā sektora bezdarba līmenis strauji pieauga.

Amerikai un Eiropai nepieciešamība izcelt darbaspēku no rūpniecības ir saistīta ar pārmaiņām arī salīdzinošās priekšrocībās, jo ne vien rūpniecības darba vietu skaits pasaulē ir ierobežots, bet arī vietējo darba vietu īpatsvars šajā jomā samazināsies.

Globalizācija ir bijusi viens, bet tikai viens no faktoriem, kas radījuši otro galveno problēmu – izaugsmes nevienmērību. Novirzot ienākumus no tiem, kas tos iztērētu, tiem, kas to nedarīs, samazina kopējo pieprasījumu. Līdzīgā veidā pieaugošās energoresursu cenas novirzīja pirktspēju no Savienotajām Valstīm un Eiropas uz naftas eksportētājiem, kas, apzinoties energoresursu cenu svārstības, pilnīgi pamatoti ietaupīja lielāko ienākumu daļu.

Visbeidzot, pēdējā problēma, kas pavājināja globālo kopējo pieprasījumu, bija augošo tirgu masveida ārvalstu valūtu rezervju uzkrājumi, ko daļēji motivēja SVF un ASV Valsts kases nemākulīgā 1997.-1998. gadu Austrumāzijas krīzes vadība. Valstis saprata, ka bez rezervēm tās riskētu zaudēt savu ekonomisko suverenitāti. Daudzi teica: „Vairs nekad”. Tomēr, pat ja rezervju uzkrāšana – šobrīd aptuveni 7.6 triljoni ASV dolāru augošo un attīstības valstu ekonomikās – tās pasargāja, nauda, kas tiek noglabāta, bija nauda, kas netika iztērēta.

Kur mēs šobrīd atrodamies šo pamatproblēmu apzināšanā? Ja sākumā apskatām pēdējo, tad tās valstis, kas uzkrāja lielas rezerves, bija spējušas pārdzīvot krīzi labāk, tāpēc apņemšanās veidot rezerves ir kļuvusi spēcīgāka.

Līdzīgā veidā – kamēr baņķieri ir atguvuši savas prēmijas, strādnieki vēro savu algu un darbalaika samazināšanos, kā rezultātā paplašinās plaisa starp ienākumiem. Papildus tam ASV nav tikusi vaļā no savas atkarības no naftas. Naftas cenām šovasar atgriežoties un aizvien esot vairāk kā 100 dolāru par barelu līmenī, nauda joprojām tiek pārskaitīta naftas eksportētājvalstīm. Un attīstīto ekonomiku strukturālā pārveide, ko nosaka nepieciešamība pārvirzīt darbaspēku no tradicionālajiem rūpniecības sektoriem, notiek ļoti lēni.

Valdībai ir centrālā loma cilvēkiem vajadzīgo pakalpojumu finansēšanā, arī tādu kā izglītība un veselības aprūpe. Un valsts finansētās izglītība un apmācība jo īpaši kļūs izšķirošas Eiropas un ASV konkurētspējas atjaunošanā. Taču abas ir izvēlējušās finanšu taupības ceļu, tādējādi nodrošinot, ka ekonomiku pārejas būs lēnas.

Recepte zālēm globālās ekonomikas atlabšanai tieši izriet no diagnozes: pamatīgi valdības izdevumi, kas mērķēti uz restrukturizācijas un energoefektivitātes veicināšanu, nevienlīdzības samazināšanu, kā arī globālās finanšu sistēmas reformu, kurai būtu jārada alternatīva rezervju uzkrāšanai.

Galu galā pasaules līderi, arī viņu vēlētāji, nonāks līdz šādai atziņai. Izaugsmes perspektīvām pavājinoties, viņiem nebūs citas izvēles. Taču cik daudz sāpju mums būs vēl jāpiedzīvo līdz mirklim, kad tas notiks?

(c) Project Syndicate, pārpublicēts no Social Europe Journal (no angļu valodas tulkojis Māris Grīnvalds)

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie