Visus tos 20 gadus, par kuriem saka, ka nav panākta cerētā tautas labklājība, pie varas bijuši tikai labējie ar sava mežonīgā kapitālisma modernā paveida – “tečerisma” ieviešanu. Skats no malas – slavenā ekonomista Maikla Hadsona izteikums: “Latvijas ekonomiku ir nolaupījušas Eiropas Savienības un SVF politikas ievirzes, pakļaujot tās nodokļu politiku un finanšu programmu Zviedrijas un citu ārvalstu interesēm. (…) Šķiet, ka Otrais pasaules karš bija saudzīgāks pret Latviju nekā tas, ko šodien ar valsti dara tās politiķi”.
Artis Āboltiņš, LSDSP biedrs
Tika nepārtraukti deklarētās liberālisma tēzes, ka indivīds pats veido savu likteni, tirgus pats visu sakārtos, katrs saņem tik, cik pelnījis, u.tml. Bet situācija krasi mainījās pēc krīzes (kura skāra mūs vissmagāk ES), kad labējie sāka piesaukt arī sociāli atbildīgās politikas elementus, bet tas viss tiek darīts, realizējot savu pamatpostulātu “kā var nesolīt”.
Pie mums 20 gadus gandrīz visi valdības vadītāji līdz šim tādu ES pierasto politikas elementu kā progresīvais ienākumu nodoklis bija nosaukuši par komunisma ieviešanu. Pat V. Dombrovskis pirmās valdīšanas laikā tā darīja. Tagad viņa vadītās koalīcijas un partijas vairākums to atbalsta, sevišķi pirms velēšanām. Tā arī A. Šķēle pirms Saeimas vēlēšanām runāja, ka vajagot neapliekamo minimumu ienākuma nodoklim noteikt tikpat lielu kā minimālā alga (tātad- 200 Ls). Par cik pieauga algu saņēmēju aploksnēs skaits, kad pacēla šī nodokļa minimuma līmeni? Lembergs teica, ka viņa nekustamajam īpašumam vajagot uzlikt būtiski lielāku nekustamā īpašuma nodokli. Par cik miljardiem latu mūsu kredītu “melnais caurums” būtu mazāks, ja ieteikums pirms krīzes tiktu realizēts? Un jau pēc vēlēšanām Zemnieku Saeima prasa samazināt PVN pirmās nepieciešamības precēm. Visi šie rosinājumi ir labējo ieteikti.
Caur līdzībām runājot: dabā pastāv tāda parādība, kad, piemēram, kāds kāpurs izskatās kā zariņš un grauž blakus esošo lapiņu. Tā tas tārpiņš sevi paglābj. Šo parādību sauc par mīmikriju. Izskatās, ka pienācis brīdis, kad labējie sāk izmantot sociālo mīmikriju savas reputācijas glābšanai.
Eiropā labējie sāka biežāk piesaukt sociāli atbildīgās politikas elementus pēc lielās krīzes pagājuša gadsimta 30-jos gados. Un pat Hitlers, neskatoties uz savu naidu pret K. Marksu un tām atziņām, kas bija marksismā, savu partiju nosauca par nacionālsociālistisko. Citādi vācu tauta viņu nesaprastu.
Savu savstarpējo rēķinu kārtošanai mūsu labējie nekaunas pat izmantot valsts līdzekļus tautas aptaujas rīkošanai, lai celtu savus reitingus, sevi nosaucot par ģimeņu, māšu, bezdarbnieku un slimo aizstāvi, tautas interešu aizstāvi. Tagad joprojām labējie rosina daudzas sabiedriskās aktivitātes, kas orientētas uz sabiedrības uzmanības novēršanu no galvenā – ekonomisko problēmu risināšanas. Etnisko attiecību līkloči, 16. marts, valodas pielietošana, 9. maijs, parakstu vākšanas, pusgadu ievilkušās prezidenta vēlēšanas, gadu ilgais KNAB konflikts, tiesnešu vēlēšanas un citi kļūst par masu mēdiju galveno apspriešanu tēmu.
Kādreiz Zīle, pārmetot mūsu Saeimai, teica, ka Europarlamentā 90% izskatāmo jautājumu ir par ekonomiku un pie mums tā arī būtu jābūt. Es būtu ļoti priecīgs, pat laimīgs, ja visi šie labējo solījumi nepaliktu tikai runās, bet gūtu savu izpildījumu Saeimas lēmumos, Valdības rīkojumos, tiktu ieviesti dzīvē. Visi šie ierosinājumi jau gadiem funkcionē ES valstīs un tur tiek saukti par atbildīgās sociālās politikas elementiem. Pat Polija ar tās “komunistisko” pagātni ir ieviesusi samazināto PVN daudzām pirmās nepieciešamības precēm un tagad attīstās tā, ka pat krīzē tās ražošana pieauga un daudzi pat no Latvijas tur brauca iepirkties.
Un tikai tagad arī mūsu labējie saprot, ka viņiem ir izdevīgi, ka darba ņēmēji ir labi paēduši un ir apmierināti ar savu dzīvi, tie ražīgāk un radošāk strādā un nebrauc prom no valsts. To jau sen saprata ES valstu labējie. Un tur arī labējie ar saviem ienākumiem jūt pienākumu būt solidāriem ar nabadzīgākajiem, būt pieticīgākiem.
Arī mūsu pirmās republikas pieredzē, kad likumdošanā noteikšana lielā mērā bija sociāldemokrātiem, bija gūti panākumi, realizējot sociāli atbildīgo politiku. Tās rezultātā pie mums brauca strādājošie no Lietuvas un Polijas (kā tagad uz Īriju un Angliju brauc mūsu tautieši), strauji attīstījās ražošana. To atzinīgi apraksta zviedru vēsturnieks A. Palmers savā grāmatā “Baltijas valstu un tautu vēsture”:
“Latvijas parlamentārieši no 1920. līdz 1930. gadu sākumam izveidoja vidēji 204 likumus gadā, viņu kaimiņi daudz neatpalika. Latvija ieguva cieņu ar savām sociālo garantiju programmām un – līdzīgi Igaunijai – saņēma labvēlīgus ziņojumus no Starptautiskās strādnieku organizācijas saistībā ar progresīviem noteikumiem darbam rūpnīcās: nedrīkstēja nodarbināt bērnus, pamatā bija astoņu stundu darba diena, tika sniegtas labas iespējas iegūt tālāko izglītību. Liberāli un sociāldemokrāti jaunpienācējas no Baltijas optimistiski sveica kā “demokrātijas paraugus”.”
Bet pie mums tagad ir otrādi. Pie mums joprojām ir glaunākā vieglo automašīnu struktūra, pirktākā auto grupa ir džipi, visvairāk pieaug dārgo tūrisma ceļazīmju pārdošana uz dārgākajiem maršrutiem (Austrālija un citi) un vislielākā atšķirība starp bagātākajiem un nabagiem (Džīni koeficients).
Tāpēc daudzo labējo, sevišķi oligarhu sociāli atbildīgas politikas saukļi ir nekas vairāk kā sociālā mīmikrija, lai piesegtu savu antisociālos nodomus.
Ir jāmaina politika, ir jāievēl tāda Saeima, kas mācētu ne vārdos, bet darbos realizēt tādu politiku, kas veicinātu sabiedrības vienotību, solidaritāti, būtu sociāli atbildīga. Mūsu pašu vēsture un ES valstu tagadēja prakse liecina, ka šāda rīcība ir produktīvākā un nes labklājību visiem sabiedrības slāņiem.