Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā

19 / 07 / 2011
Share 'Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā' on Draugiem Share 'Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā' on Facebook Share 'Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā' on Google+ Share 'Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā' on LinkedIn Share 'Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā' on LiveJournal Share 'Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā' on Pinterest Share 'Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā' on Tumblr Share 'Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā' on Twitter Share 'Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā' on Wordpress Share 'Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā' on Email

Latvijas proporcionālā vēlēšanu sistēma ir izaugusi no kontinentālajā Eiropā XX gs. valdošās modes. Pretēji Lielbritānijas plurālajai sistēmai ar proporcionālo vēlēšanu sistēmu cerēja radīt proporcionālāku iedzīvotāju pārstāvniecību tajās Eiropas valstīs, kurām nebija stabilu demokrātisku tradīciju un kur pastāvēja zināma spriedze starp konservatīviem un liberāliem, lauku un pilsētu iedzīvotājiem, reliģioziem un laicīgiem cilvēkiem.

Veiko Spolītis, RSU lektors, politologs

Lielākā daļa demokrātisko valstu kontinentālajā Eiropā nodrošināja vispārējās vēlēšanu tiesības visām sabiedrības grupām (atmetot 21 g. vecuma un mantas cenzu un atļaujot vēlēt arī sievietēm) pēc Hohencollernu, Romanovu, Habsburgu un Otomaņu impēriju sabrukuma, bet pēkšņās sabiedrības pārmaiņas destabilizēja jaunizveidotās demokrātijas un kompromitēja salīdzinoši mazattīstītās proporcionālās vēlēšanu sistēmas. Sevišķi cieta Veimāras Vācija, kurai tika uzkrauts nesamērīgas reparācijas un kur demokrātiskā ceļā pie varas nonāca nacionālsociālisti. Vācijas, Itālijas un vairāku citu Austrumu un Centrāleiropas valstu eksperimentus ar demokrātiskām brīvībām aprāva valstu iekšpolitiskās nesaskaņas dažādo etnisko un sociālekonomisko grupu starpā un šādi pavēra ceļu autoritārajiem režīmiem.

Pēc Otrā pasaules kara beigām gan jaundibinātās Vācijas Federatīvās Republikas (VFR), gan Itālijas vadītāji, gan Rietumu sabiedrotie mācījās no iepriekš pieļautajām kļūdām un centās uzlabot proporcionālās vēlēšanu sistēmas.

Pēckara laikā par nozīmīgāko piemēru jauktām integrētām vēlēšanu sistēmām tiek tradicionāli minētas VFR un Jaunzēlande, kuras vēlētāji pēc gandrīz simtgadīgas pieredzes ar britu plurālo/mažoritāro sistēmu nolēma mainīt vēlēšanu kārtību pēc 1993. gada referenduma un vēlēšanām. Ungārijā, Lietuvā un vairākās citās postpadomju valstīs paralēli tika ieviestas jauktas vēlēšanu sistēmas.

Pastāv kvalitatīvas atšķirības starp VFR vēlēšanu sistēmu, no vienas puses, un visām pārējām jaukta tipa vēlēšanu sistēmām gan balsu aprēķināšanas mehānismos, gan arī konstitucionālajā satvarā. Proti, jebkura vēlēšanu sistēma izriet no demokrātiskas valsts konstitucionālajiem pamatiem. Tāpēc, skatoties vēlēšanu sistēmas atrauti no to likumiskajiem pamatiem, dažkārt notiek vispārinājumi, virspusēji radot priekšstatu par vienas sistēmas vēlēšanu salīdzinošu izdevīgumu, tomēr neatklāj svarīgus tiesību aspektus, kas dažādu valstu vēlēšanu sistēmas savā būtībā padara unikālas.

Vēlēšanu sistēmas – kam?

Pirmais jautājums, pētot vēlēšanu sistēmas, parasti ir – kam tad tā ir domāta? Demokrātijās loģiska atbilde skan – vēlētājiem (!), jo arī Latvijas Satversmes otrais pants skaidri pasaka, ka „suverēnā vara pieder Latvijas tautai”.

Lai risinātu proporcionālas pārstāvniecības dilemmas un nodrošinātu demokrātiskas iekārtas tiesiskumu, pārstāvnieciskas vēlēšanu sistēmas klasiskie uzdevumi ir – iespējami plašāka iedzīvotāju grupu pārstāvniecība, vēlētāju un ievēlēto pārstāvju saiknes nodrošināšana, pārstāvniecības koncentrēšana darbspējīgā likumdevēja institūcijā (Saeimā), vēlētāju līdzdalības nodrošināšana un visbeidzot – vēlēšanu sistēmas tiesiskuma nodrošināšana.

Atskatoties vēsturē, Eiropas valstīs var redzēt vairākus piemērus tam, ka valsts iekārtas un līdz ar to vēlēšanu sistēmas ir piedzīvojušas pārmaiņas. Piemēram, pēc Aukstā kara beigām Itālijas un Beļģijas politiskā elite nosvērās par labu unitāra valsts pārvaldes modeļa decentralizācijai. Šādas reformas rezultātā Itālijā klasiski proporcionālu vēlēšanu sistēmu aizstāja jaukta tipa vēlēšanu sistēma. Līdzīgi Jaunzēlandes un Austrālijas politiskās elites pārstāvji vēlējās mainīt plurālās vēlēšanu sistēmas, jo tās neapmierināja imigrantu veidotās un jaunās sabiedrības elišu intereses.

Ungārijas likumdevējs pēc PSRS sabrukuma, mācoties no starpkaru kļūdām, izveidoja jaukti paralēlu vēlēšanu sistēmu, un līdzīgi rīkojās arī Lietuvas Seims.

Šādi analizējot, varam secināt, ka daļas Latvijas sabiedrības neapmierinātība ar patlaban spēkā esošo vēlēšanu likumu nav unikāla. Tāpēc ir nepieciešams diskutēt par iespējām to uzlabot.

Sekojot iepriekš nosauktajiem piemēriem, varam secināt, ka revolucionāras pārmaiņas un valsts iekārtas maiņa Itālijā un Beļģijā, vai arī vēlēšanu sistēmas nomaiņa Jaunzēlandē nav pieredzējušas tūlītēju un acīmredzamu politiskās kultūras uzlabošanos.

Tāpēc šodienas apstākļos efektīvāks var izrādīties evolucionāras attīstības ceļš, kuru ir gājušas Baltijas valstis un Vācija. Lai turpinātu diskusiju par Latvijas vēlēšanu sistēmas evolūciju kontekstā ar “vagoniņu” izskaušanu, un pret kuru acīmredzamu nepatiku ir izrādījuši ne viens vien „oligarhs” un politiķis*, turpmākajā raksta gaitā analizēšu VFR jaukto vēlēšanu sistēmu un iespējas šādu vēlēšanu modeli pielietot Latvijā.

VFR jauktā vēlēšanu sistēma

VFR vēlēšanu sistēmu 1949.gadā ieviesa, ņemot vērā gan okupācijas varu ieteikumus, gan arī VFR valsts iekārtu. Proti, federālajās valstīs proporcionāla pārstāvniecība nav pietiekama, ja netiek ņemtas vērā federālo zemju intereses. Tāpēc, izveidojot VFR visnotaļ sarežģīto kombinēti proporcionālo plurālo vēlēšanu sistēmu, ņēma vērā federālo zemju un politisko partiju intereses.

Sistēmai nostabilizējoties un tautsaimniecības labklājības laikā tomēr radās precedenti, kad politiķi arī VFR vēlējās pāriet uz plurālu vēlēšanu sistēmu. 1962.gadā kanclers Konrāds Adenauers (CDU) vēlējās pāriet uz plurālo sistēmu, jo pēc skandāla, kuru izraisīja viņa valdības aizsardzības ministrs F.J.Strauss (CSU) par nelikumīgajiem Der Spiegel žurnālistu arestiem, par kuriem nebija informējis koalīcijas partneri tieslietu ministru no brīvajiem demokrātiem (FDP), tas savukārt pamudināja FDP pamest valdību un šādi apgrūtināja CDU politiķus. Šo notikumu dēļ aizsardzības ministru atstādināja no amata, atklājās koruptīvi darījumi un visbeidzot izraisījās masu protesti.

Šī epizode izmainīja VFR politisko kultūru un nostiprināja tiesu varu Vācijā. Kanclera amatā stājās Ludvigs Erhards, bet, lai arī K.Adenauers bija spiests atkāpties no amata, viņš līdz 1966.gadam turpināja būt CDU priekšsēdētājs. Pēc šiem notikumiem K.Adenauers FDP partneriem nevarēja piedot „nodevību”, un viņš līdzdarbojās, lai izveidotu plurālo vēlēšanu sistēmu, cerēdams šādi atbrīvoties no mazākā koalīcijas partnera atkarības. Erharda iekšlietu ministra Paula Likes (Paul Lücke) vadībā notika diskusijas par grozījumiem VFR vēlēšanu likumā, kuriem nepiekrita „lielās koalīcijas” partneri no sociāldemokrātiem. P.Likem bija jāatkāpjas no amata 1969.gadā, un kopš šā brīža VFR vēlēšanu sistēma ir saglabājusies neskarta.

VFR kombinēti proporcionālā sistēma strādā kā plurālās un proporcionālās sistēmas apvienojums. Kopš VFR apvienošanas 1990.gadā parlamenta apakšpalātas ievēlēšanai (Bundestag) ir paredzēti 299 vēlēšanu apgabali. Katram vēlētājam ir divas balsis, no kurām viena tiek atdota, balsojot par partiju sarakstu kā Latvijā (bet bez + un – iespējām), otrā balss tiek nodota vietējās zemes (das Land) kandidāta pārstāvniecības nodrošināšanai.

Šī sistēma vēlētājos bieži rada „sajukumu”, tā iemesls ir vēlēšanu sistēmas plurālās daļas neproporcionalitāte, jo VFR, cenšoties iegūt pilnīgu proporcionalitāti, tiek radītas papildus vietas (überhangmandat) Bundestāgā. Tas nozīmē, ka teorētiski Bundestāgā vajadzētu ievēlēt 598 deputātus, bet 2003.gada vēlēšanās tika ievēlēts 603, un 2009.gadā jau 621 deputāts. Šāda situācija rodas balsu skaitīšanas sistēmas dēļ, kur balsu vairākums vienmandāta apgabalos valstī kopumā nodrošina papildus mandātus.

Šādi rodas paradoksāla situācija, kad partijas vēlētājus dažkārt pat aicina nebalsot par savu kandidātu vienmandāta apgabalā, lai nodrošinātu pietiekamu balsu skaitu nodošanu par partiju sarakstiem. Pateicoties šādam pārkares mandātam, piemēram, 1994.gadā savulaik ne sevišķi populārais politiķis Helmūts Kols (Helmut Kohl) no vienmandāta apgabala tika ievēlēts parlamentā.

Jauktās vēlēšanu sistēmas un Latvijas Satversme

Neskatoties uz jauktu vēlēšanu sistēmu plusiem un mīnusiem, pamatots jautājums ir par šādas sistēmas piemērotību Latvijai.

Latvijas Satversmes 6.pants skaidri pasaka, ka „Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās”. Tas nozīmē, ka Lietuvas vai Ungārijas paralēli jauktu vēlēšanu sistēmas (kas nedod proporcionālu sarakstu pārstāvniecību Seimā) ieviešana Latvijā nav patlaban iespējama, jo 1998.gada redakcijā pieņemtais Satversmes 77.pants skaidri pasaka: „Ja Saeima grozījusi Satversmes pirmo, otro, trešo, ceturto, sesto vai septiņdesmit septīto pantu, tad šādi pārgrozījumi, lai tie iegūtu likuma spēku, ir apstiprināmi tautas nobalsošanā”.

Tautas nobalsošana par Satversmes labojumiem paģēr 2/3 vēlētāju atbalstu, kas nozīmē apmēram 750 – 780 000 Latvijas vēlētāju pozitīvu balsojumu. Retrospektīvi atskatoties uz 2007. un 2008. gada vasaru referendumiem Latvijā, proporcionālas vēlēšanu sistēmas izmaiņas patlaban ir nereālas.

Tomēr VFR gadījums un 2009.gada Satversmes 78.panta grozījumi ir radījuši precedentu, kura rezultātā Latvija, piemēram, varētu pārņemt atsevišķas sadaļas no VFR jaukti proporcionālas pārstāvniecības vēlēšanu sistēmas. 78.pants pasaka, ka „ne mazāk kā vienai desmitai daļai vēlētāju ir tiesība iesniegt Valsts Prezidentam pilnīgi izstrādātu Satversmes grozījumu projektu vai likuma projektu, kuru Prezidents nodod Saeimai. Ja Saeima to nepieņem bez pārgrozījumiem pēc satura, tad tas ir nododams tautas nobalsošanai”. Tāpēc, ja netiek mainīts Satversmes 6.pants pēc būtības un Latvijā tiek modificēts šodien spēkā esošais proporcionālais vēlēšanu likums, tad būtu iespējams diskutēt par VFR jaukti integrētas vēlēšanu sistēmas piemērošanu Latvijā.

Daži praktiski apsvērumi

VFR vēlēšanu sistēma ir nodrošinājusi iedzīvotāju proporcionālu pārstāvniecību, stabilas valdības un to nomaiņas regularitāti, jo ne tikai vēlēšanu sistēma, bet arī reālpolitika un politiskās personālijas nodrošināja sistēmas stabilitāti. Atšķirībā no Veimāras pēckara VFR ir darbojies funkcionējošs parlaments, un vēlēšanu procesā ir iespēja piedalīties arī jauniem politiskajiem spēkiem (piemēram, zaļajiem un kreisajiem).

Tomēr jaukti proporcionāla vēlēšanu sistēma ir radījusi arī negatīvas izpausmes. Jau minēju pārkares mandātu, par kura tiesiskumu VFR konstitucionālā tiesa 2011.gadā taisīs galīgo lēmumu. Papildus tam vēlētāji neskaitāmās aptaujās pirms un pēc vēlēšanām uzskata VFR sistēmu par sarežģītu, lai arī vēlētāju aktivitāte Bundestāga kopš 1949.gada vidēji bijusi 83,75 procenti. Vācijas vēlētāji bieži nezina savu pārstāvi no vienmandāta apgabala.

Un visbeidzot partiju vadības oligarhizējas, veidojot vēlēšanu sarakstus, šādi nodrošinot populāriem politiķiem vienmandāta apgabalus drošai ievēlēšanai, vai arī ierindojot tos pirmajās vietās slēgtos sarakstos bez iespējas vēlētājiem mainīt kandidātu kārtību. Jauktās sistēmas rada „statusa” problēmas starp plurāli un proporcionāli ievēlētajiem deputātiem. Vēlētāji biežāk vēršas pie vienmandāta apgabalā ievēlētajiem t.s vietējiem deputātiem, jo uzskata tos par saviem īstajiem pārstāvjiem. Šie deputāti ir spiesti vairāk ņemt vērā sava iecirkņa vēlētāju uzskatus nekā deputāti, kas ievēlēti no partiju sarakstiem.

Iemesli, kāpēc valstis izvēlas proporcionālu sistēmu aizvietot ar jauktu vēlēšanu sistēmu, atšķiras. Vācijā bija neapmierinātība ar vēlēšanu sistēmu, kura ļāva Hitleram demokrātiski nonākt varas virsotnē. Jaunzēlandē sākotnēji bija izteikti neproporcionāli plurāla vēlēšanu sistēma. Sistēmas maiņu izraisīja tas, ka divās vēlēšanās pēc kārtas (1978., 1981.) parlamenta vairākumu un valdību veidoja Nacionālā partija, lai arī visā valstī bija ieguvusi mazāk balsu nekā leiboristi.

Interesants kuriozs ir noticis Lietuvā, jo deputāti no vienmandāta apgabaliem, pretēji iecerei konsolidēt partiju politisko spektru, ir radījuši lielāku fragmentāciju nekā no partiju sarakstiem ievēlētie deputāti.

Latvijas proporcionālā vēlēšanu sistēma nav novedusi pie varas uzurpācijas vai neapmierinātības ar sistēmas negodīgumu kā Jaunzēlandē. Latvijas problēma patlaban ir pārlieka proporcionalitāte Saeimā un deputātu atskaitīšanās trūkums sava apgabala vēlētājiem, neatkarīgi no partijas piederības. Situācija šajā ziņā ir uzlabojusies, pateicoties tam, ka 10.Saeimas vēlēšanās kandidāti varēja balotēties vairs tikai vienā vēlēšanu apgabalā. Mazāku vēlēšanu apgabalu un vēlētāju reģistra ieviešana Saeimas vēlēšanās turpinātu šo procesu.

Visbeidzot – VFR darbojas neatkarīgs Politiskās izglītības dienests, kurš nodarbojas ar VFR iedzīvotāju politisku izglītošanu, šādi nodrošinot liberālās demokrātijas pēctecību un ilgtspēju.

Tāpēc, ņemot vērā VFR pieredzi un 2009.gadā veiktos Latvijas vēlēšanu likuma uzlabojumus, būtu vēlams izveidot, piemēram, neatkarīgu dienestu, kurš izglītotu vēlētājus par attiecībām starp pilsoni un valsti, un pakāpeniski veidotu Latvijas iedzīvotājos izpratni par brīvībām un pienākumiem demokrātiskā sabiedrībā. Vēlāk diskutētu par iespējamu vēlēšanu sistēmas maiņu.

Partiju politikas attīstībā Latvijas politiskās apvienības un partijas ir atgriezušās savos pirmsākumos, jo Latvijā kā pēdējā no ES dalībvalstīm partijas no valsts budžeta tiks finansētas tikai no 2012.gada 1.janvāra. Tāpēc tagad nevis revolucionāras pārmaiņas, bet gan evolucionāra vēlēšanu likuma pilnveidošana (vēlēšanu reģistrs Saeimas vēlēšanām un vēlēšanu apgabalu skaita palielināšana vai procentu barjeras samazināšana un atgriešanās pie atvērtajiem vēlēšanu sarakstiem) nodrošinātu līdzsvarotu ekonomiskās krīzes satricinātās Latvijas politiskās sistēmas attīstību un politiskās kultūras pilnveidošanos.

* “Vakars ar Aivaru” Nr. 1, 2011 KLUBS – http://www.manizurnali.lv/flash/123805/ lpp. 45-49

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , ,

One Response to “ Vēlēšanu sistēmas reforma Latvijā ”

  1. Ivo Verners on 19 / 07 / 2011 at 14:58

    Paldies! Ļoti prātīgs raksts.

    Gadījumā, ja nav priekšzināšanu par vēlēšanu sistēmu veidiem, varētu būt problēmas ar vairāku jēdzienu saprašanu, tamdēļ iesaku vispirms izlasīt šo rakstu, kur īsi un saprotami izskaidros, kas ir plurālā, mažoritārā, proporcionālā, jauktā vēl. sistēma – http://lv.lv/index.php?menu=DOC&id=186897

    Runājot par neatkarīgu Politiskās izglītības dienestu… būtu ļoti pateicīgs, ja kāds zinātājs padalītos ar informāciju, kā šāds Sabiedrību izglītojošs dienests radās:
    – kas to iniciēja (NVO, vienojās partijas par tāda nepieciešamību, prezidenta kanceleja vai c.?) ?
    – kā tas tiek finansēts ?

    Ar c., Ivo Verners

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie