Kas kopīgs Gordonam Braunam un Gundaram Daudzem? Principā jau nekas daudz. Tikai tas, ka abi katrs savā laikā un vietā neizmantoja lielisku iespēju paklusēt un abiem ir problēmas ar atmiņu. Gordons Brauns automāšīnā, pēc tikšanās ar vēlētājiem nejauši aizmirsa un atstāja ieslēgtu mikrofonu un „izkratīja” sirdi, pārmetot saviem palīgiem, ka nav ticis norobežots no „kādas šausmīgas fanātiskas vēlētājas” (es ceru, ka viņš par šo soli samaksās vēlēšanās, kuras notiks tuvākajās dienās). Gundars Daudze liedza atmodas laika LTF līderim D.Īvānam uzstāties 4.maija Saeimas sēdē.
Autors: Uvis Martinsons
Kāds šādai rīcībai ir iemesls? Grūti teikt, bet domāju, ka viena lieta, kas, kā tagad labi redzams, piemīt ne tikai mūsu Saeimas „100 brīnumiem”, bet arī angļu politiķiem, ir lielā arogance un augstprātība attiecībā pret vēlētājiem un viņu viedokli. Nezinu, kā ar Angliju, bet Latvijā ne tikai Daudze grēko šai ziņā. Arī tā dēvēto „pareizo” politisko spēku pusē ir tādi, kuru balss skaļums nekādi nav proporcionāls viņu reālajam veikumam. Tikai nelaime tā, ka politiķa mēle jau arī viņam ir tas darba instruments. Tādēļ vēlētāji bieži spriež pēc politiķa balss skaļuma, jo citu argumentu jau nav.
Bet, ja runā par darbiem, kuri šajos 20 gados ir izdarīti, tad, neapšaubāmi, labākais, kas ticis paveikts, ir pati neatkarība un demokrātija. 2 lietas, kuras, neapšaubāmi, IR vērtības. To, kas ir noticis PĒC TAM, īpaši ar ekonomiku, jau var stipri apšaubīt, bet šī 2 lietas – neatkarība un demokrātija ir reāls un taustāms sasniegums kaut vai tādēļ, ka varam paust sašutumu par šodien notiekošo, ko cita režīma apstākļos nevarētu darīt. Mēs nevaram pierunāt to, kas mums nav, bet, vai ir prāta darbs atmest un noniecināt to, kas mums jau IR?
Var jau teikt, ka tam visam apakšā ir dziļa filozofija, bet fakts paliek fakts, ka daudzas lietas mēs uztveram labāk uz pretmetu fona. Vārda brīvība, kura tika izcīnīta Atmodas laikā, šodien tiek nomainīta ar vārda nedošanu Augstākās Padomes un kompartijas stilā. Kādi vispār varētu būt tie argumenti, kuri vismaz tīri teorētiski dotu pamatu nedot vārdu D.Īvānam? Es neredzu nevienu.
Kā cilvēks, kurš atmodas laikā bija vienkāršs jaunietis un notikumu dalībnieks, bet ne politiķis un nezinu notikumu aizkulises, es varu spriest tikai par to, kas redzēts TV , mītiņos. Un viena šāda persona, kura neapšaubāmi šais atmiņās pavīd, kā šo notikumu simbols, ir D.Īvāns. – LTF vadītājs. Protams, ka ne jau viņš viens. Ja savirknē aptuvenā hronoloģiskā secībā tos simbolus, ko es no šiem notikumiem atceros, tad tas būtu aptuveni šādi Helsinki 86, Berklavs, Repše, Radošo apvienību forums, Tautas fronte, Dainis Īvāns, Māra Zālīte, 4.maija deklarācija. Tas, protams, nav viss uzskaitījums, bet neapšaubāmi, ka viens no spēcīgākajiem tā laika simboliem ir Dainis Īvāns. Pēc tam jau seko pirmās neatkarīgās valsts valdības, varas dalīšana, pirmās kļūdas un nelietības. Bet, protams, ka arī bez tā nevarēja iztikt, jo bez upuriem neiztiek neviena revolūcija. Ap to laiku mana, tāpat kā daudzu citu ierindas pilsoņu, interese par politiskās dzīves notikumiem stipri gāja mazumā. Atmodas laika zvaigznes vai nu izplēnēja par sīkiem politikāņiem vai arī tika atbīdītas no varas galda. Pie šādiem atstumtajiem, man šķiet, piederēja arī Dainis Īvāns. Bet, varbūt es kļūdos, un viņš aizgāja pats, kad saprata ap ko lietas sāk grozīties. Katrā gadījumā viņa vārds tika minēts aizvien mazāk.
Tas, kas, manuprāt, atšķir D.Īvānu no citiem tā un šī laika politiķiem, ir vienkāršība, piezemētība, cilvēcība. Protams, ka katrs politiķis lielā mērā pieņem tos lēmumus, ko viņam atļauj pieņemt, bet, jautājums ir, kā viņš to dara. To derētu iegaumēt arī vienam otram no šodienas VIENOTĪBAS grandiem, kuri domā, ka cilvēkiem nākamajās vēlēšanās „neapšaubāmi ir jābalso par viņiem, jo vairāk jau nav par ko balsot”. Tieši šī aiziešana no postpadomju varas galdiem, pie kuriem tika ielikti patreizējās „spožās” situācijas ekonomiskie pamati (aptuveni līdz 95.gadam), arī padara viņu par vienu no tiem, kuriem būtu tiesības izteikties svinīgajā pasākumā. Diez vai šīs tiesības būtu mazākas, kā LKP CK sekretāram Anatolija Gorbunova kungam, jo, lai vai no kāda rakursa skatītos, un, lai cik simpātiska un konstruktīva nebūtu Gorbunova kunga darbība, LKP CK jau nu atmodu nesāka.
Bet, acīmredzot, tā nedomā anesteziologs Gundars Daudze no Ventspils. Atmiņu anesteziologs. Vai varbūt šīs rīcības pamatā ir elementāra vēstures nezināšana?