Jaunā sociāldemokrātija

14 / 06 / 2011
Share 'Jaunā sociāldemokrātija' on Draugiem Share 'Jaunā sociāldemokrātija' on Facebook Share 'Jaunā sociāldemokrātija' on Google+ Share 'Jaunā sociāldemokrātija' on LinkedIn Share 'Jaunā sociāldemokrātija' on LiveJournal Share 'Jaunā sociāldemokrātija' on Pinterest Share 'Jaunā sociāldemokrātija' on Tumblr Share 'Jaunā sociāldemokrātija' on Twitter Share 'Jaunā sociāldemokrātija' on Wordpress Share 'Jaunā sociāldemokrātija' on Email

Tuvojoties referendumam par 10. Saeimas atlaišanu, kura rezultātā, visdrīzāk, tiks organizētas ārkārtas Saeimas vēlēšanas, Latvijā aktuāls kļūst jautājums par to, kādas izredzes šajā cīņā ir mūsu valsts sociāldemokrātiem. Ņemot vērā to, ka jautājums par zināmu krīzi gan ideju, gan organizāciju līmenī sociāli orientēto politisko spēku lauciņā aktuāls ir ne tikai pie mums, Kreisie.LV piedāvā Robina Vilsona “Social Europe Journal” publicētā raksta “The New Social Democracy – Towards Pluralist Network Party” tulkojumu. Ceram, ka kāda no autora piedāvātajām noderīgajām un pārdomas rosinošajām idejām noderēs arī pašmāju politiķiem-sociāldemokrātiem, kas vēlas Latviju redzēt kā sociāli taisnīgāku labklājības valsti.

tulkojis Māris Grīnvalds, Kreisie.LV

Vērojot to, kā partijas pārtop no dažādo pilsoņu grupu interešu pārstāvjiem par atrautas politiskās šķiras biedru valsts darbā iekārtošanas vidutājiem, Rietumeiropas politikas eksperts Peters Meirs uzskata, ka pēdējās desmitgadēs politika ir “iztukšojusies”. Tas ir īpaši pamanāms Francijā ar tās prezidentālo sistēmu: Dominika Strausa-Kāna krišana neslavā ir parādījusi, ka Francijas sociālisma nākotne ir praktiski reducēta līdz mūsdienu politiskā prinča labpatikai pacīnīties par tautas balsīm.

Šo iztukšošanos saista ar transnacionālo korporāciju un organizāciju, piemēram, Starptautiskā Valūtas fonda, ietekmes stiprināšanos, to dominancei globālajā ekonomikā pieaugot līdz apmēriem, kad nacionālajām valdībām paliek arvien grūtāk efektīvi iedarbināt konvencionālās makroekonomiskās ietekmes sviras. Šajā pat laikā spēku samēru līdzsvarojošās kolektīvās arodorganizācijas ir kļuvušas arvien vājākas, nonākot “post-demokrātijai” raksturīgajā situācijā – piesaiste pēc formas, bet atsvešinātība pēc būtības.

Sociāldemokrātiskās partijas bija industriālās revolūcijas produkts – hegemoniskā vācu SPD ir izveidota 1875. gadā. Marksa galvenais skaidrotājs Karls Kautskis uzskatīja, ka viņu loma bija pārstāvēt šķietami homogēnu (reizē arī roku darba-vīriešu) strādnieku šķiru, kamēr kapitālisms krita par upuri savām pretrunām, tādējādi, atbrīvojot vietu to nomainošajam sociālismam. Šis teleoliģiskais un shematiskais redzējums bija visnotaļ nekonkrēts, tāpēc sociālisms ar laiku tika definēts, vadoties pēc sociāldemokrātisko partiju pragmatiskās darbības.

Ir bijuši jūtami sasniegumi, īpaši Ziemeļvalstīs, kur tās bija īpaši stipras – sākot ar moderno labklājības valstu izveidošanu un beidzot ar Keinsa ekonomiskās politikas realizāciju, kas zināmā mērā ierobežoja darba ņēmēja reducēšanos līdz darba tirgus kaprīzēm pakļautai precei. Viņu uzplaukums bija pēckara ceturksnī, kad viņu politika labi saskanēja ar nacionālajām Forda ražošanas metodēm un masu patēriņu, ko atbalstīja ar vadītu pieprasījumu.

Bet personālo datoru laikmetā “industriālo” kapitālismu nomainīja “informācijas” kapitālisms. Fordismu nomainīja post-Fordisms, apkalpojot pieaugošās, dažādās un svārstīgās patērētāju vajadzības visā pasaulē. Un arvien kosmopolītiskākas sociālās kustības, kas labāk piemērojušās individuālistiskajai sabiedrībai – sieviešu, miera un vides organizācijas – ir aizvietojušas savas sabiedriskās ietekmes ziņā arodbiedrības. Šo pārmaiņu gaismā vecās, vīriešu dominētās, hierarhiskās sociāldemokrātisko partiju pamatnes izskatās īpaši sapuvušas un atrofējušās.

Kā tās var atjaunoties? Pirmkārt, tām vairāk jālīdzinās moderno uzņēmumu “tīklojumam”, nevis pagātnes “vertikālajām birokrātijām”. Un tieši tāpat kā uzņēmumi deleģē varu autonomām darba grupām, sociāldemokrātiskajām partijām ir jātiek vaļā no uno duce, una voce vadības stila, kas ekstrēmā formā bija vērojams Tonija Blēra “New Labour” politikas laikā. Interneta laikmetā “pūļu gudrība” nozīmē to, ka vajadzētu fokusēties nevis uz TV orientētu ikgadēju konferenci, bet gan uz nerimstošu izpētes, diskusiju, praktiskā darba un novērtējuma procesu, kurā būtu iesaistītas visu līmeņu biedru darba grupas, bet partijas mājas lapai būtu jākļūst par vadītu biedru un atbalstītāju debašu platformu. Arī pašiem biedriem vajadzētu būt iesaistītiem visās vietējās pilsoniskās sabiedrības organizācijās, sākot ar bērnu aprūpes centriem un beidzot ar aktīvas kampaņas veicošām nevalstiskajām organizācijām.

Otrkārt, sociāldemokrātiskām partijām jākļūst plurālistiskākām. Beidzot atbrīvoties no “vienas klases, vienas partijas” uzstādījuma nozīmē atzīt to, ka viņām nepieder monopols uz progresīvo politiku. Norvēģu sarkansarkanzaļā koalīcija, ko pārvēlēja 2009. gadā, ir uzskatāmi parādījusi, kā dažādu radikālo balsu administrācija var apvienoties progresīvas programmas vārdā. Savā “kolektīvo risinājumu” individuālajām problēmām valodā zem karoga “Visi ir iekļauti” tā ir atradusi modernu vēstījumu, kurā solidaritāte gūst jaunu elpu individuālistiskā sabiedrībā.

Treškārt, uz ko jau norādījusi Dženija Andersone (Jenny Andersson), sociāldemokrātijai ir par jaunu jāatklāj kapitālisma kritiku. Kādreiz vadošā zviedru partija ir apmaldījusies tieši šajā ziņā, zaudējot divas reizes pēc kārtas vēlēšanās. Vienlīdzībai ir jākļūst par “dvēseles vadmotīvu”. Šerija Bermena (Sheri Berman) apgalvo, ka ideālisma pazaudēšana, iespējams, ir mūsdienu sociāldemokrātisko partiju lielākais trūkums.

Visbeidzot, globalizētā vidē sociāldemokrātija vienā valstī ir principā neiespējama. Lielākā kapitālisma krīze kopš 1930.-tajiem gadiem pieprasa kontinentālu alternatīvu pašiznīcinošām nacionālām taupības un bardzības politikām. Eiropas Sociālistu un sociāldemokrātu partijai ir jākļūst daudz redzamākai starptautiskā mērogā – iestājoties par fiskālo un monetāro savienību, par to, lai Eiropas Centrālā banka apņemtos veicināt augstu nodarbinātību (ne tikai par zemu inflāciju), par eiroparādzīmēm (eurobonds), lai kopīgi dalītu brucinošo parādu nastu ar perifērijā esošām eirozonas ekonomikām, par “zaļo” publisko investīciju programmu un par nodokli finanšu spekulācijām. Tai ir jārāda, ka cita Eiropa, cita pasaule ir iespējama.

oriģinālraksts angļu valodā: The New Social Democracy

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie