Ne gluži Nostradams

“ASV tendenču pētnieks Džeralds Čelente prognozē, ka pašreizējais protestu vilnis neaprobežosies ar arābu pasauli vien un tam sekos nemieri arī citās pasaules daļās, ieskaitot Eiropu. “Karstie punkti” ir Francija, Grieķija, Spānija, Īrija un arī Lielbritānija.” – LETA, 28. februārī.

autors: Ivars Ījabs, politologs

Pret nākotnes prognozēm nevar izturēties par daudz uzmanīgi. Īpaši to zina cilvēki, kuriem valdība vēl trīs mēnešus pēc Lehman Brothers kraha stāstīja, ka “mēs esam miera ostā” un vispār pasaules krīze uz mums nekādi neattiecas. Tādu pašu veselīgu skepsi ir pelnījuši arī Džeralda Silentī (Gerald Celente, viņš ir amerikanizējies itālis) pareģojumi. Daudzas lietas pēdējo 20 gadu laikā viņš patiesi ir uzminējis, gods godam. Par kļūmēm viņa mājaslapa gan smalkjūtīgi klusē, un tas neatstāj diez ko zinātniski korektu iespaidu. Nerunāsim nemaz par faktu, ka galvenie Silentī prognožu noņēmēji ir televīzijas kanāli Fox News un Russia Today. Nu, šādu politinformatoru rokās jau jebkura masu aktivitāte galu galā nozīmē anarhiju, haosu un vispār mums pazīstamās civilizācijas galu. Iebiedēšana vienmēr ir bijis lielisks sociālās kontroles instruments, un reizēm tā mēdz būt ļoti rafinēta.

Tas viss, protams, liek ievērot zināmu distanci. Taču pārdomas par norisēm mūsdienu pasaulē patiesi neļauj justies diez ko omulīgi. Tā pamatā ir vienkāršais fakts, ka pēdējo 20 gadu laikā pasaulē ir sataisīts milzīgs daudzums parādu – gan privātu, gan publisku. Taču iespējas šos parādus atdot ekonomiskās krīzes dēļ ir krietni samazinājušās, jo pasaules ekonomiskā izaugsme tuvākajā desmitgadē būs ļoti lēna un nevienmērīga. Samazināsies patēriņa līmenis, nodarbinātība, un, kas ir vēl bēdīgāk – investīcijas attīstībā un inovācijās.

Publiskais sektors reaģēs ar nodokļu celšanu un sabiedrisko pakalpojumu apgriešanu. Īsi sakot, depresija ar visām no tās izrietošajām eksistenciālajām sekām. Tādēļ ne ar kādu īpašu gaišredzību mums šeit nav darīšana. Arī tās Eiropas valstis, kuras Silentī piesauc kā potenciālos nemieru perēkļus, nemieri ir pāršalkuši jau iepriekš. Starp citu, zīmīgi, ka Silentī starp potenciālo nemieru zemēm nepiesauc nevienu no Austrumeiropas “invalīdiem” – Latviju, Lietuvu vai Rumāniju. No vienas puses, tieši šīs valstis piedzīvo vislielāko ekonomisko kritumu un budžeta griezienus. Turklāt te nav runa par atņemtām tiesībām pensionēties 45 gadu vecumā vai uz trīspadsmito algu Ziemsvētkos, kā tas ir Grieķijā. Te daudzi patiešām “snauž zem bada lāsta”, kā savulaik dziedāja “Internacionālē”. Tādēļ viens no diviem: vai nu Silentī šīs valstis nepieskaita Eiropai, vai arī labi zina, ka te ļaudis gulēs uz ausīm līdz pēdējam.

Nemieri arābu valstīs ir viens no tiem globālajiem notikumiem, kuru vēsturiskā unikalitāte ir bijusi steigšus jāpiesedz ar daudz dažādām interpretācijām. Patiesi, pati nespēja šos notikumus iepriekš paredzēt liek parādīties arvien jauniem skaidrojumiem pēc principa: “Mēs jau sen teicām, ka tā būs.” Rietumu labējie tajos sadzird populistiskas prasības pēc naudas un darbavietām, kreisie – cīņu par brīvību un demokrātiju, Irāna – islāma revolūcijas atdzimšanu, Krievija – cīņu pret Amerikas hegemoniju. Silentī tajos saskata brīdinājumu par jauniešu bezdarbu Eiropā, kas varētu novest pie masu nemieriem. Pēc viņa domām, šo efektu vēl pastiprina apjēgsme par izglītības bezjēdzību un to, ka šai paaudzei vairs nav “ekonomiskā brīnuma” (t.i., pēckara) laikmetam raksturīgās “sūrā darba un saldo augļu” mentalitātes. Jaunatne var radikalizēties un radīt nopietnus draudus pastāvošajam režīmam, šai kapitāla un banku kundzībai pār indivīda dzīvi. Patiesi, pat Nikolā Sarkozī pēc nemieriem Parīzē runāja par “jaunu 1968. gadu”.

Tas viss gan izklausās diezgan problemātiski. Tiesa, dažās Eiropas zemēs ekonomiskā krīze ir radījusi jauniešu bezdarba pieaugumu. Spānija ir rekordiste, Latvija ir sudraba medaļniece; arī īriem un britiem neklājas labi – nerunājot nemaz par grieķiem, kuri laikam tikai tagad sāk aptvert, kur patiesībā atrodas. Taču, teiksim, Vācija šobrīd piedzīvo ilgi neredzētu ekonomikas izaugsmi; arī tādas valstis kā Zviedrija, Slovākija un Polija attīstās tīri labi. Jaunā paaudze Eiropā vismaz darba tirgus ziņā ir pietiekami “eiropeizējusies”, lai izmisumā droši meklētu darbu ārpus savas zemes. Turklāt viena lieta ir padauzīt logus vai padedzināt miskastes; pavisam cita – mēģināt visā nopietnībā mainīt politisko režīmu. Kamēr arābu jaunieši no visas sirds gribēja tikt vaļā no Mubaraka un Kadāfi, eiropiešu studentu vairākums aizies mājās pēc valdības pirmās piekāpšanās pensiju vai studiju maksas jautājumos. Arābu jaunietim bieži burtiskā nozīmē nav, ko zaudēt. Turklāt rietumeiropiešu jaunietis jau kopš bērna kājas ir uzaudzis individualizētā patēriņa kultūrā, kur katrs ir mācīts pastāvēt par sevi. Arī valsts cenšas viņu turēt mierā, vismaz apmierinot pamatvajadzības. Mēģinot vardarbīgi gāzt valdošo iekārtu, tā sauktajai “600 eiro paaudzei” (ar to tiek saprasts mēneša sociālā pabalsta apjoms) Eiropā ir iespēja pazaudēt kaut vai tos pašus 600 eiro; arābiem tādas iespējas nav. Tādēļ varbūtība, ka Eiropas studentu nemieri varētu pāraugt kādā masveidīgā politiskā akcijā, ir visai niecīga. Starp citu, nav godīgi apsūdzēt ēģiptiešus, tunisiešus un lībiešus tikai kārē tikt pie “desas”. Viņiem bija skaidri politiski motīvi, proti, tirāna gāšana. Kairas lielais dumpis aizsākās ar Facebook vietnē organizētu piemiņas kampaņu kādam specdienestu nogalētam jaunietim, nevis ar prasībām pēc maizes un darba. Eiropas jaunatnei nav šādu politisku motīvu, ja neņem vērā abstraktu opozīciju “globalizācijai”; viņi dumpojas gandrīz tikai pret budžeta griezieniem.

Taču kā tad ar 1968. gadu? Vai tad toreiz studenti kolektīvi neķērās pie nopietnas cīņas pret “sistēmu”? Ķērās gan, bet toreiz vēl (Fukujamas nozīmē) nebija beigusies vēsture. Proti, dumpīgo Parīzes, Bērklijas un Rietumberlīnes studentu galvās toreiz vēl pastāvēja kāda alternatīva riebīgajam, konformistiskajam kapitālismam – no Markūzes, Mao un Marksa aizgūtu vīziju formā. Šodien šādas alternatīvas vairs nav: pat trakojošā arābu jaunatne vislabprātāk grib redzēt savu nākotni American Dream kategorijās – ar lielu māju, jaunu mašīnu, zīmolu drēbēm un neizsmeļamu kredītu supermārketā. Tādēļ liberālajam patērētāju kapitālismam nav nevienas ticamas alternatīvas, un tādu nespēj piedāvāt arī islāma teokrātija ar šariatu. Tiesa, laba daļa Rietumu studentu joprojām ir bērnišķīgi kreisa. Viņi joprojām lasa Gramši, Marksu, pat Trocki un Ļeņinu. Viņi joprojām ir stingri pārliecināti, ka Staļins tomēr nebija “tik slikts” kā Hitlers, jo sūtīja cilvēkus nāvē nevis Nībelungu, bet gan dziļi humāna komunisma vārdā. Tomēr spēja rīkoties šo ideālu vārdā ir krietni vien paputējusi, jo PSRS eksperimenta izgāšanās daudziem ir atstājusi mutē ļoti šķebinošu garšu.

Tas viss gan nebūt nenozīmē, ka pa šo līniju Eiropā nav sagaidāmas nekādas nepatikšanas. Vispirms, jau šodien, tostarp arī Latvijā, pieaug vardarbīgu noziegumu skaits, kurus tā vai citādi nosaka ekonomika – no vienkāršām laupīšanām līdz dvēseles mieru zaudējušu parādnieku dzēruma trakulībām. Ja tam visam vēl pievienosies vardarbīgi masu grautiņi, valsts neizbēgami kļūs represīvāka. Tā vairāk izmantos draudus un vardarbību, mazāk apelēs pie saprāta un mazāk meklēs kompromisus, kā to līdz šim demokrātiskas valstis ir darījušas. Tas spēcinās visādu labēju stingrās rokas piekritēju pozīcijas, kuri vienmēr ir gatavi jebkurus demokrātijas principus upurēt uz “kārtības”, “patriotisma” un “valstiskuma” altāra. Politisko stratēģiju arsenālā no jauna varētu atgriezties iebiedēšana un dažādu ienaidnieka tēlu veidošana. Rietumeiropā no tā nekas ļoti slikts visdrīzāk nenotiks. Tur ļaudīm laika gaitā tomēr ir izveidojušies diezgan pamatīgi demokrātiski instinkti, kurus liels bezdarbs un parādi tik ātri vien neizdzēsīs. Sliktāk var klāties tām valstīm, kurās nav normālu, civilizētu kreiso, kuri pretotos šīm tendencēm un konsekventi iestātos par demokrātiju un cilvēktiesībām. Un te nu mūsu daudz cietusī dzimtene, roku rokā ar Ziemeļāfriku, droši soļo pretim nezināmai nākotnei.

Vēl šajā kategorijā:

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *