Lētās naftas gals

05 / 04 / 2011
Share 'Lētās naftas gals' on Draugiem Share 'Lētās naftas gals' on Facebook Share 'Lētās naftas gals' on Google+ Share 'Lētās naftas gals' on LinkedIn Share 'Lētās naftas gals' on LiveJournal Share 'Lētās naftas gals' on Pinterest Share 'Lētās naftas gals' on Tumblr Share 'Lētās naftas gals' on Twitter Share 'Lētās naftas gals' on Wordpress Share 'Lētās naftas gals' on Email

Degvielas cenas turpina pieaugt, īpaši pēc atklātās sacelšanās pret Lībijas vadītāju Muamaru Kadafi. ASV degvielas cena sasniegusi gandrīz 1 USD par litru, kas ir apmēram puse no cenas, ko pašlaik par degvielu maksā Rietumeiropā. Šīs cenas ir pastiprinājušas vētrainās diskusijas ASV politiķu aprindās par nepieciešamību attīstīt ogļūdeņražu ieguvi ASV šelfā. Kopš avārijas uz British Petroleum platformas B. Obamas administrācija bija pasludinājusi laicīgu moratoriju jaunu ieguvju attīstīšanai. Tagad demokrāti pieprasa B. Obamam ļaut izmantot 727 miljonu barelu lielās stratēģiskās naftas rezerves, kamēr republikāņi pārmet ASV prezidentam nevēlēšanos izsniegt atļaujas jaunu urbumu ierīkošanai. Abām šīm pieejām – gan stratēģisko rezervju izmantošanai, gan šelfa atradņu attīstīšanai – ir kas kopīgs, proti, tās ir derīgas īsā un vidējā termiņā. Tikmēr nevienā atklātā politiskā dienaskārtībā neparādās patiesi fundamentāli jautājumi. Vai mums joprojām ir pietiekami daudz lētas naftas? Cik ilgi tās vēl pietiks (un kam)? Un svarīgākais: kas notiks, kad tās nepietiks?

Speciāli Kreisie.LV: Guido Reehuis, bij. Māstrihtes (Nīderlande) pilsētas domes deputāts (no PvdA), šobrīd Paulussen Advocaten jurists

Tulkojis: Māris Grīnvalds, Kreisie.LV

Par enerģiju un sabiedrību

Pirms ķerties klāt dažiem no šiem jautājumiem, ir svarīgi saprast, kāda ir naftas funkcija mūsdienu sabiedrībā. Nafta ir mūsu galvenais un pašlaik dzīvotspējīgākais enerģijas avots. Daudzi noteikti nemaz nenojauš, cik liela nozīme ir „enerģijai” mūsdienu sabiedrībā vai pat civilizācijā, ja mēs to neapskatām vēstures kontekstā.

Kas ir enerģija? Vārds „enerģija” ir cēlies no sengrieķu „energeia”, kas nozīmē „aktivitāte, darbība, rosība”. Viss, ko mēs zinām, ir saistīts ar enerģiju, jebkurā mērogā – no Visuma līdz Zemei. Jau kopš modernās cilvēces dzimšanas pirms aptuveni 50 000 gadiem mums, kā jau visiem dzīvniekiem, bija nepieciešama enerģija barības formā. Iespējams, tas skan pārāk pašsaprotami, tomēr joprojām patiesi: barība savā būtībā ir mūsu degviela. Mūsu sabiedrība tajā laikā bija vienkārša, ja apkārt klīstošas ģimenes un grupas, kas vāca un medīja barību, par tādu vispār varētu saukt. Kādā brīdī kļuva skaidrs, ka labāk būtu, ja medīšana un barības vākšana notiktu kopīgi lielākās grupās. Ģimenes apvienojās, paplašinājās un pārtapa par ciltīm. Šīs ciltis bija klīstošas, jo vienviet sastopamie medījamie dzīvnieki un augi bija nepietiekami, lai no tiem cilts pārtiktu ilgu laika periodu.

Lauksaimniecības revolūcija pirms aptuveni 10 000 gadu šo situāciju radikāli izmainīja. Kļuva iespējams vairākkārt savākt barību no noteikta auglīga apgabala, un tas ļāva ciltij tajā iemitināties. Ikviens ciltī tika nodarbināts ar vienu mērķi: ražot barību. Šai ciltij vajadzēja arvien vairāk barības, un tā bija ļoti atkarīga no laikapstākļiem – lietus un saules. Saule, no kuras šī cilts bija tik atkarīga, kļuva par dievību. Lai sauli iežēlinātu, priesteru kārtas cilvēki veica upurēšanas. Šīs kārtas pārstāvji vairs neražoja barību, tāpēc citi cilts pārstāvji bija spiesti to saražot relatīvi vairāk, ar laiku arvien vairāk paplašinot auglīgās zemes platības. Ja noskatītā zeme piederēja citai ciltij, sekoja karš. Lai karotu, bija nepieciešami kareivji. Lai uzvarētu karā, bija vajadzīgi citi resursi, piemēram, akmens un vēlāk arī dzelzs. Kādā brīdī cilts būdas pārtapa par ciematu, ciemats pārtapa par pilsētu un pilsētas apvienojās valstīs. Cilšu sabiedrībai pieaugot, tā kļuva arvien sarežģītāka – radās jaunas problēmas un jauni to risinājumi. Tika radīta pārvaldes sistēma, t.i., arvien vairāk cilvēku darbības pamatfunkciju tika novirzītas no primārā uzdevuma – barības ražošanas.

Civilizāciju izaugsme un sabrukums

Īsāk sakot, sabiedrības, kas attīstās, problēmu risināšanas procesā kļūst kompleksākas. Šādām sabiedrībām vajag vairāk energoresursu – vienalga, vai tā ir barība, ogles vai nafta, un arī daudz vairāk nekā tikai pamatresursus. Bet jaunu energoresursu apgūšana (cīņas par zemi vai vergiem) rada jaunas problēmas, kuras sabiedrība risina, radot jaunus birokrātijas, infrastruktūras slāņus vai sociālās klases. Šos jaunos slāņus aizņem cilvēki, kas nav iesaistīti primārajā resursu ražošanā. Process ir neapturams, kamēr nepienāk brīdis, kad sabiedrība kļuvusi pārāk sarežģīta un tai nepietiek resursu, lai piesātinātu pieprasījumu. Džozefs Teinters savā grāmatā „Sarežgīto sabiedrību sabrukums” sniedz savu situācijas redzējumu, proti, noteiktos tehnoloģiskajos līmeņos (sabiedrības) sarežģīšanās pakāpei parādās noteikta negatīva atdeve – resursu bāze tiek iztukšota tiktāl, ka tā kļūst pilnībā neilgtspējīga.

Tas bija novērojams (Rietumu) Romas impērijā. Romiešu lauksaimniecības ražotspēja lēnām kritās, kamēr iedzīvotāju skaits, pateicoties stabilitātei un pārticībai, pieauga. Pieejamās enerģijas (barības) apjoms kritās. Sākotnēji romieši šo problēmu risināja, iekarojot savu kaimiņu zemes, lai gūtu pieeju jaunai enerģijai (graudiem, vergiem un metāliem). Bet iekarojumu rezultātā augot Romas impērijai, pieauga arī infrastruktūras, milzīgas armijas un valsts pārvaldes aparāta uzturēšanas izmaksas. Galu galā energoresursu izmaksas kļuva tik lielas, ka jauni iekarojumi nevarēja atrisināt citus izaicinājumus, tādus kā barbaru iebrukumus vai neražas. Birokrātija šādos apstākļos kļuva īpaši prasīga, paaugstinot nodokļus, tāpēc pilsoņu lojalitāte impērijai izplēnēja un centrālā pārvalde sabruka: impērija sadalījās mazākās vienībās.

No Romas piemēra mēs varam redzēt, cik savstarpēji saistītas ir enerģija un civilizācija. Tādējādi, civilizācijas sabrukumu raksturo nevis totāla iznīcība, bet gan apstākļi, kuros tā pēkšņi ir kļuvusi mazāk sarežģīta. Piemēram, vienkāršo Eiropas cilvēku dzīves līmenis pēc Romas impērijas sabrukuma paaugstinājās.

Industriālais laikmets un atkarība no fosilajiem energoresursiem

Un tagad paskatīsimies uz mūsu pašu Eiropas civilizāciju. Septiņpadsmitajā un astoņpadsmitā gadsimta sākumā, tas ir, pirms Industrializācijas laikmeta, bija vairākas plašas Eiropas impērijas, kam bija kolonijas visā pasaulē, proti, Lielbritānija un Francija. Ja apskatām Teintera teoriju, saskaņā ar kuru galvenais sarežģīto sabiedrību sabrukuma cēlonis ir tajās novērojamais ieguldījumu atdeves sarukums, ir pārsteidzoši, ka Rietumu civilizācija ir izdzīvojusi līdz mūsdienām. Tas ir noticis, pateicoties vienai (Industriālajai) revolūcijai un diviem galvenajiem resursiem – oglēm un naftai.

Ogļu izmantošana rūpniecībā deva iespēju ražot milzīgu daudzumu preču ar nelielu cilvēka enerģijas piesaisti. Mūsu sabiedrība kļuva arvien sarežģītāka, mūsdienās tikai daži no mums ir nodarbināti primāro resursu ražošanā. Taču joprojām tā nav sabrukusi, jo pieejamo ogļu un to izmantošanas rezultātā radītās enerģijas (ja salīdzinām to ar roku darba iespējām iepriekš) milzīgais apjoms bija pietiekams pēdējo trīs gadsimtu pieprasījumam. Divdesmitajā gadsimtā ogļu nozīme samazinājās pateicoties naftai, kuras energoietilpība ir vēl lielāka. Mūsu ekonomiskā sistēma ir globalizējusies – miljardiem preču vienību tiek transportētas visapkārt pasaules mērogā.

Naftas dēļ ir lētāk ražot preci Ķīnā un atsūtīt to uz Eiropu, nevis saražot to jūsu pašu pilsētā. Padomājiet par to kaut brīdi: ir lētāk kaut ko vest tūkstošiem kilometru nekā radīt to tepat aiz stūra. Mūsdienās 95% visu preču ir tiešā vai netiešā veidā atkarīgas no naftas. Nafta tiešā veidā ir bāzes resurss daudzām mūsu precēm, piemēram, plastmasai, medikamentiem, mēslošanas līdzekļiem, turklāt praktiski visa mūsu loģistikas sistēma balstās uz lētiem naftas resursiem.

Naftas ieguves maksimums

Nafta, kā jau vairumam cilvēku zināms, ir neatjaunojams resurss pretēji saules enerģijai, biomasai, vēja un hidroenerģijai. Tas nenozīmē, ka nafta kādreiz pavisam izzudīs, jo to dažos gadījumos ir vienkārši (ekonomiski) neiespējami iegūt. Taču līdz pat mūsdienām nafta bija salīdzinoši viegli pieejama un tāpēc lēta.

Šobrīd globālais energoresursu pieprasījums pieaug, bet lētās naftas piedāvājums sarūk un nespēj globālo pieprasījumu apmierināt, tāpēc arvien biežāk mēs runājam par naftas ieguves maksimumu.

Daudzi ziņojumi (piemēram, Vācijas armijas izpētes centra ziņojums, kas kļuva pieejams 2010. gada augustā) paredz, ka naftas ieguves maksimums tiks sasniegts vai jau ir sasniegts laikposmā no 2010. līdz 2012. gadam. No tā mirkļa pieprasījums joprojām turpinās pieaugt (iedomājieties jaunos Ķīnas un Indijas tirgus), kamēr lētās naftas piedāvājums pēkšņi saruks (arī tāpēc, ka ir pamatotas aizdomas par OPEC valstu manipulēšanu ar pieejamo naftas rezervju datiem, norādot augstākus rādītājus, lai nodrošinātu augstākas eksporta kvotas).

Naftas ieguves maksimumam ir dažas dramatiskas sekas. Kā jau esmu norādījis, visa mūsu loģistikas sistēma (pamatā konteinerkuģi, kravas auto un lidmašīnas) ir atkarīga no fosilās degvielas. Mirklī, kad piedāvājums būtiski samazināsies, degvielas cena krietni pieaugs. Cilvēki, kas pamatā pārvietojas ar automašīnām, būs spiesti par degvielu maksāt jūtami vairāk (kā mēs to novērojam tagad), tādējādi zaudējot arvien lielāku ienākumu daļu. Tas pats attiecināms arī uz elektrības izmaksām: daudzas Eiropas spēkstacijas joprojām atkarīgas no oglēm. Ogles, savukārt, jāpārvadā ar kuģiem, kas atkarīgi no naftas. Transportēšana, kā arī ogles kā resurss kļūs arvien dārgāki (tas pats attiecināms arī uz urāna, dabas gāzes un, protams, pašas naftas pārvadāšanu). Principā var teikt, ka katras rūpnieciski saražotās preces, arī pārtikas cena pieaugs!

Vācijas armijas vadība uzskata, ka cenu pieaugums pakāpeniski – vēlāk arī strauji – notiks 15 līdz 20 gadu laikā. Daži ir pārliecināti, ka šī ir lieliska ziņa atjaunojamo energoresursu sektoram: ja nafta kļūs pārāk dārga, pāreja uz atjaunojamo enerģiju notiks divdesmit gados. Citi saka to pašu, taču atbalsta atomenerģiju, zemes siltuma vai kodolsintēzes avotus. Tomēr parasti viņi neņem vērā to, cik pūļu un resursu jāpatērē, lai aizvietotu sistēmu, kas ir pilnībā balstīta uz naftas, ar tādu, kas balstītos uz alternatīvās enerģijas infrastruktūru. Ja valdības jau tagad sāktu aktīvi veidot alternatīvu sistēmu, varbūt divdesmit gadu laikā ar lielām pūlēm un investīcijām izdotos paveikt vismaz daļēju pāreju.

Taču valdības neuzstāj uz alternatīvu sistēmu vairāku iemeslu dēļ. No vienas puses atjaunojamie energoresursi joprojām tiek uzskatīti par „zaļo” spēlīti, par kaut ko tādu, kas ir draudzīgs videi. Šādā gaismā „īstie” ekonomiskie apsvērumi mudina investēt jaunas naftas ieguvē, nevis subsidēt „zaļo sociālistu hobijus”, tādus kā vēja ģeneratorus vai saules baterijas. Šobrīd tā neizskatās pēc stratēģiskas izvēles, par kuru mums būtu jāizšķiras, lai pasargātu sevi no naftas ieguves maksimuma negatīvajām sekām. No otras – jaunas energoinfrastruktūras radīšanai nepieciešamas milzu investīcijas. Iedomājieties līdzekļus, ko valstis ieguldījušas, lai izveidotu uz naftas izmantošanu orientētu infrastruktūru, kaut vai lielceļus – un to visu šoreiz vajadzētu piecpadsmit gados. Turklāt iespējamo investīciju avoti ir krietni sarukuši finanšu krīzes iespaidā. Mirklī, kad energoizmaksas atkal pieaugs, cilvēki nevarēs samaksāt par enerģiju, un loģistikas sektors tiks jūtami iedragāts, tāpēc valdības arvien biežāk un vairāk subsidēs fosilos resursus (tas notiek arī šobrīd), lai samazinātu cenas benzīntankos vai vienkāršajam patērētājam piestādītajos rēķinos. Protams, šāda situācija nevar turpināties ilgstoši, jo naftas cenas turpinās pieaugt, kamēr to krājumi samazināties, taču būs maz tādu politiķu, kas varēs saniknotajiem pūļiem sejā pateikt, ka valdības nevarēs tos atbalstīt, regulējot energoresursu cenas.

2008. gadā vien, kad naftas cenas sasniedza kārtējo maksimumu, Starptautiskā Enerģētikas aģentūra aprēķināja – papildus subsidēšana nozīmēs to, ka jau piecpadsmit gadu laikā valdības izsmels finanšu iespējas, lai, pat ļoti to vēloties, varētu veikt nepieciešamās milzu investīcijas jebkāda fosilajiem energoresursiem alternatīva risinājuma radīšanai. Manuprāt, šādos apstākļos nav nekāda iemesla optimismam.

Alternatīvas trūkums naftai ir reāli draudi, ko neapjauš liela daļa Eiropas politiskās dienaskārtības noteicēju. Bet tiem vajadzētu tos aplūkot kā visnozīmīgāko mūsdienu Rietumu civilizācijas problēmu. Ne vien tāpēc, ka pieaugs cenas, sagraujot mūsu globālo tirgus sistēmu, bet arī tāpēc, ka nafta (un visi citi ierobežotie stratēģiskie resursi, tādi kā gāze un reti sastopamie metāli) pazudīs no mūsu ekonomiskās sistēmas kā preces. Nafta ir mūsu ekonomikas un civilizācijas asinis. Šis salīdzinājums nav pārspīlējums, jo viena lieta ir globālās tirgus sistēmas sabrukums, bet pavisam cita ir pārtikas krīze. Mūsu pārtikas ražošana, visa lauksaimniecības sistēma ir balstīta uz naftas produktiem. Ja tā kļūs nepieejama, tas nozīmēs to, ka mums visiem būs jāatgriežas pie manuālās zemes apstrādes. Tas nav vien tēlains posta scenārijs, par ko noteikti daudz var pastāstīt Ziemeļkorejas iedzīvotāji.  Sabrūkot Padomju Savienībai, naftas piegādes šai komunistiskajai republikai tika pēkšņi pārtrauktas. Valsts nespēja maksāt par naftu atbilstoši tirgus cenām. Modernizētā lauksaimniecības ekonomika sabruka, jo tehnikas darbināšanai trūka degvielas. Rezultātā miljoniem cilvēku mira badā un vairāk kā 80% iedzīvotāju šobrīd nodarbināti lauksaimniecībā, kur tiek izmantots roku darbs.

Nafta ir tik svarīga, ka valstis, kurās joprojām ir lieli šī resursa krājumi, bauda ļoti ērtas priekšrocības. Kā prognozē Vācijas armijas pētnieki, tuvākajā nākotnē naftu izmantos ne ekonomisku, bet politisku apsvērumu dēļ: „jūs darīsiet to, ko es vēlos, pretējā gadījumā naftu jums nedabūt”. Konfliktu biežums un intensitāte arī pieaugs. Kari par resursiem, kā to rāda mūsdienu pieredze, protams, nav nekas jauns. Taču šī ziņa it nemaz no tā nekļūst patīkamāka.

Viss augstākminētais kopā – globālās ekonomiskās sistēmas sabrukuma draudi, pārtikas krīze (kas nabadzīgās valstis ietekmē pirmās), pieaugošs konfliktu skaits – radīs apstākļus dziļai ekonomiskai depresijai Eiropā. Valstis izputēs un, kā to prognozē Bundesvērs, pateicoties tam, ka iedzīvotāji to uztvers kā sistēmas krīzi, tie slieksies atbalstīt radikālas pārvaldes formas, iedragājot demokrātiskos mehānismus kopumā.

Nobeigums

Ir grūti runāt par šīm problēmām, nezīmējot diezgan neomulīgu nākotnes ainu. Īpaši, ja mēs pieņemam to, ka daudzi manas paaudzes cilvēki piedzīvos naftas maksimuma sasniegšanas sekas, jo tās būs jūtamas jau tuvākajās desmitgadēs. Tomēr, vērojot naftas maksimuma pirmās pazīmes, pieaugot naftas cenām, mums vajadzētu saglabāt cerību, ka Eiropā būs spēki, kas sāks cīņu ar izaicinājumiem pirms būs par vēlu, t.i., uzsāks pāreju uz alternatīvas enerģijas infrastruktūru, lai ierobežotu postošās naftas maksimuma sekas. Manuprāt, vienīgā ticamā alternatīvās enerģijas infrastruktūra ir tā, kas balstīsies uz jau pārbaudītām saules, vēja, ūdens un biomasas enerģijas ieguves tehnoloģijām, un tās būs reģionāli organizētas un ieviestas, lai atslēgtos no globālām piegādes līnijām (lasi – atkarības). Taču, lai radītu šādu infrastruktūru, nākamajos piecpadsmit gados būs nepieciešamas milzu investīcijas. Pozitīva ziņa ir tā, ka mēs, cilvēce, esam vēsturiski pierādījuši savas spējas ne tikai veikt visšausminošākās lietas, bet arī uzdrīkstēties paveikt cēlus un drošus darbus, tāpēc es joprojām saglabāju cerību. Bet, ja mēs turpināsim tupēt uz sarūkošo fosilo energoresursu adatas, naftas maksimuma sekas mums diezgan ātri atgādinās par Romas civilizācijas likteni, ko mums nāksies atkārtot, tikai, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu un tā atkarību no modernās infrastruktūras, ar daudz šausminošāku iznākumu nekā pirms 1500 gadiem.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , ,

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie