16. marts un 1939. gads

16 / 03 / 2011
Share '16. marts un 1939. gads' on Draugiem Share '16. marts un 1939. gads' on Facebook Share '16. marts un 1939. gads' on Google+ Share '16. marts un 1939. gads' on LinkedIn Share '16. marts un 1939. gads' on LiveJournal Share '16. marts un 1939. gads' on Pinterest Share '16. marts un 1939. gads' on Tumblr Share '16. marts un 1939. gads' on Twitter Share '16. marts un 1939. gads' on Wordpress Share '16. marts un 1939. gads' on Email

Atkal ir klāt 16. marts – un atkal dzirdam vienus un tos pašus strīdus, vienus un tos pašus argumentus, kas jau gadu gadiem diemžēl nemainās… Tieši pirms pieciem gadiem rakstīju par šo savas pārdomas – pārlasot tās, radās sajūta, ka pagājušas ir vien piecas minūtes. Atkārtošos arī es – aicinu izlasīt, atcerēties, salīdzināt, domāt… Un saprast.

Autors: LR Saeimas deputāts Atis Lejiņš; raksts pirmoreiz publicēts 2006. gada 15. martā

Ja netiksim reizi par visām reizēm vaļā no upuru tautas sindroma, nebūsim gatavi sagaidīt godam nākamo — ceturto pasaules karu (ja skaitām auksto karu kā trešo). Ar mums var atkal sanākt tas pats, kas 1939. gadā.

Krievija atguvusi otro elpu, Eiropas Savienība (ES) ir vājāka, nekā mēs to gribētu redzēt, un NATO ar grūtībām cenšas piemēroties cīņai ar starptautisko terorismu un pārkārtoties globālas lomas uzņemšanai lielajā drošības politikā. Amerikai pilnas rokas ar Irāku, un tagad vēl nāk virsū Irāna. Tuvie Austrumi varētu būt tā vieta, kur pirmo reizi kopš 1945. gada atkal sprāgst atombumba, bet Krievija faktiski atbalsta Irānu. Visiem zināms, ka Ķīna pozicionē sevi kā pasaules nākamā galvenā lielvara.

Vai esam gatavi jaunajām, straujajām pārmaiņām pasaules starptautiskajā sistēmā vai arī būsim tikpat nevarīgi, kādi bijām 1939. gadā?

To, cik vārīga ir drošība pat tik drošām vecajām ES un NATO valstīm kā Dānija, apliecina šķietami nevainīgas karikatūras publicēšana. Pasaule tik tiešām ir kļuvusi par vienu vienīgu ciematu — kas notiek ielas vienā galā, tūlīt atbalsojas otrā galā. Dānijā tagad ir radusies arī liela iekšpolitiska problēma, turklāt ekonomiski zaudējumi islāma tirgū ir visai prāvi. Atceraties — ES pagāja mēnesis, kamēr tā varēja vienoties par Dānijas atbalstu.

Vai 16. marts mums neizvērtīsies par to pašu draudu drošībai, kāds Dānijai bija gadījums ar zīmējumiem par pravieti Muhamedu? Viss it kā pareizi, dāņiem ir tiesības uz vārda brīvību, mums — godināt kritušo leģionāru piemiņu.

Taču Dānijas gadījumā atradās pavisam nopietni spēki, kas izmantoja avīžu bildītes kā ieganstu karam pret Rietumu kultūras pasauli. Mūsu gadījumā 16. marts ir atkārtota izdevība zināmām aprindām, kas nevar samierināties ar Latvijas neatkarības atgūšanu un brīvās Latvijas Krievijas politiku. Esam pārāk neatkarīgi. Tādu izdevību kā 16. marts nevar vienkārši palaist garām, un jāliek lietā iespēja atriebties par Latvijas neatkarības atgūšanu.

Kāpēc mēs dodam savam naidniekam tādu iespēju? Vai tāpēc, ka vienkārši neesam politiski pietiekami gudri, vai tāpēc, ka mūsos tomēr kaut kas nelāgs vēl palicis no vācu okupācijas mantojuma, kuru negribam atzīt tikpat vaļsirdīgi, tāpat kā visu nelāgo no padomju okupācijas mantojuma? Vai tomēr tāpēc, ka ļaunuma sakne slēpjas 1939. gadā un gadu vēlāk, kad padevāmies bez mazākās pretestības izpausmēm?

Kādu iespaidu, jūs domājat, šāda valsts nodevība atstāja uz mūsu tautas apziņas visdziļākajiem noslāņojumiem? Vai tas vēlāk neizlaužas kā neadekvāta rīcība pilnīgi deformētā veidā? Atcerēsimies, ka, tikai 20 gadus pirms Ulmanis padevās padomju spiedienam, Latvija bija pieteikusi karu Krievijai un Vācijai un — uzvarējusi!

Pirms atšķetinām saikni ar 16. martu un valsts nodevību 1939. gadā, aplūkosim, cik dažādas pieejas bijušas katrai Baltijas valstij attiecībā uz nacistiskās Vācijas okupācijas politiku un tās sekām. Lietuvas pašpārvalde noraidīja Hitlera pavēli pakļaut savus vīriešus mobilizācijai. Bija tikai brīvprātīgie, tāpat kā Dānijā, Norvēģijā, Nīderlandē, Beļģijā, Krievijā utt.

Šodien Lietuvai, tāpat kā pārējām minētajām valstīm, nav 16. marta. Latvijas un Igaunijas vācu ieceltās pārvaldes pakļāvās Berlīnei. Vai te varēja nospēlēt tāds faktors, ka mums un igauņiem trūka senas valsts pašapziņas un tās tradīcijas spēks, kāds bija Lietuvai?

Varbūt nē, jo Latvijas gadījumā jautājumu par pakļaušanos vai nepakļaušanos, ja varam ticēt mūsu pētniekiem, izšķīra tikai viena balss; pusei pašpārvaldes bija drosme nostāties pret pavēli. Izšķirošā balss piederēja pašpārvaldes vadītājam ģenerālim Oskaram Dankeram, kas varēja būt vācu slepenpolicijas aģents. Viņa dēļ pilnīgi bezjēdzīgā nāvē aizgāja bojā divas neatkarīgās Latvijas vīriešu paaudzes. Sekas jūtam joprojām.

Kaut igauņi pakļāvās, viņiem tik un tā nav jābaidās no 16. marta, jo viņi iznīdēja savu 16. martu pašā iedīgli. Kā? Kā man toreiz pateica Igaunijas ārlietu ministrs Tomass Ilvess, šodien Eiropas Parlamenta deputāts, valdība runāja ar bijušajiem leģionāriem un viņi uzreiz saprata, ka gājiens kaitētu Igaunijai. Provokatori palika gaidot, jo pēc dievkalpojuma baznīcā vecie vīri izklīda katrs uz savām mājām. Dīvainākais mūsu gadījumā ir tas, ka NATO pārstāvjiem, uzrunājot bijušos leģionārus, izdevās panākt to pašu, jo 16. marts sāka apdraudēt Latvijas iestāšanos NATO. Taču gadu pēc iestāšanās viss sākās no jauna! Un pasaule uzzināja, ka ir tāda valsts Eiropā, kur Hitlers ar Staļinu turpina karot!

Tiesa, vēlāk gan mūsu ziemeļu kaimiņi uzcēla atšķirībā no mūsu piemiņas vietas Lestenē neveiksmīgu pieminekli leģionāriem, kas izraisīja visai lielu traci, bet beigu beigās piemineklis kritušajiem paliek tikai piemiņas zīme kritušajiem, un visi varēja nomierināties.

Zinot visu šo, kāpēc atjaunotā neatkarīgā Latvija nav oficiāli pateikusi savu vārdu par to, kā balsoja pašpārvalde? Un kāpēc nenoliekam ziedus tai dienā, kad vācieši nošāva kureliešus?

Vai kurelieši nebija tie, par kuriem gribēja būt piespiedu kārtā mobilizētie latviešu vīri un vēl ļaunāk — nepilngadīgie zēni? Atšķirībā no 16. marta, kas bija Hitlera ģenerāļu diktēta diena lielajā karā ar neskaitāmām kaujām, okupācijas asiņainā reakcija uz kureliešu pāraugšanu par objektīvi nacionālu spēku ir mūsu spēka apliecinājums un pilnībā atbilst mūsu nacionālajām interesēm.

Kauja ar vāciešiem būtu notikusi Rīgā, ja 19. divīzijai būtu ļauts atkāpties no Vidzemes caur Rīgu uz Kurzemi. Divīzija būtu palikusi Rīgā un sagaidījusi Sarkano armiju, un tas arī nozīmētu nepaklausīt vācu virspavēlniecību. Kaut vai uz dažām dienām leģions pārtaptu par neatkarīgās Latvijas armiju. Bija tāds plāns. Vācieši to izjauca. Ja plānotais būtu īstenots, vai šodien kāds gribētu atzīmēt 16. martu?

Turklāt viens no pašpārvaldes noteikumiem piekrist mobilizācijai bija prasība, ka latviešu karavīri aizstāvēs tikai Latvijas robežu. Tāda bija arī Somijas valdības politika, kas nepakļāvās vācu spiedienam un savas armijas virzīšanos uz priekšu apturēja pēc zaudētās teritorijas atgūšanas. Somu armija nepiedalījās Ļeņingradas kaujās, un šī tālredzīgā politika palīdzēja Somijai nosargāt savu neatkarību. Atzīmējot 16. martu, mēs faktiski nostājamies Berlīnes pusē pret pašpārvaldi, kas tomēr centās glābt, ko varēja pēc tam, kad mobilizācija bija jau noticis fakts. Askolda Saulīša dokumentālajā filmā «Sarkanais un brūnais» bijušie leģionāri arī saka: viņi juta, ka karoja par Latviju tikai tad, kad atkāpās uz savu zemi.

Taču laikā, kad pasaule gatavojas ceturtajam pasaules karam, vai varam atļauties turpināt karot Otro pasaules karu? Vai šādi spēsim nosargāt savu neatkarību XXI gadsimtā? Ja būtu godam sagaidījuši Otro pasaules karu, tad diez vai mums būtu tāds 16. marts un tik lieli cilvēku upuri, kādi bija Otrajā pasaules karā.

Mums droši vien būtu bijuši latviešu karavīri padomju armijā, kas Afganistānā būtu pārgājuši partizānu pusē, nevis lojāli karojuši par Latvijas okupētājiem. Padomju armijas sakāve Afganistānā atvēra mums brīvības vārtus, taču mums netika tas gods pielikt roku šai impērijas vēsturiskajai sakāvei. Iespējas bija — piedāvājumi tika izteikti.

Ja nespēsim nosodīt un distancēties no mūsu valdības divkāršās nodevīgās rīcības 1939. un 1940. gadā, mēs iedibināsim tradīciju padoties, nodot savu valsti un gatavību vienmēr karot svešu valstu armijās līdz pēdējam vīram — līdz mūsu galīgai iznīcībai.

Vēl šajā kategorijā:

Tags: , , , , , , ,

2 Responses to “ 16. marts un 1939. gads ”

  1. Buks on 16 / 03 / 2011 at 20:22

    Vai vispār ir vērts tērēt laiku un resursus, lejot ūdeni uz abu pušu margiņālo radikāļu dzirnavām un dodot to, ko šiem visvairāk vajag – tēmas publicitāti?

    Ja kāds grib pieminēt LR pilsoņus, kas karojuši zem vērmahta karogiem – lai dodas uz Lesteni un piemin.
    Ja kāds grib pieminēt LR pilsoņus, kas identiski mobilizēti karoja zem sarkanās armijas karogiem – lai iet uz Brāļu kapiem un [piemin.
    Ja kāds grib pieminēt tos LR pilsoņus, kas savas galvas nolikuši, karojot zem Francijas vai Spānijas ārzemnieku leģiona karoga – lai iet un piemin, kur ir piemiņas vieta.

    Kāda jēga ir jau kuro gadu cepties par vērmahta pusē karojošo pieminētgribētājiem? Ja kāds grib, lai piemin, bet kam tas vienaldzīgi – nepievērš uzmanību. Savukārt jebkurš publisks troksnis pulcē ap pasākumu margināļus kā mušas ap …, jo to pastāvēšanas jēga balstās šādos konfliktos.

  2. Kreisais on 18 / 03 / 2011 at 09:38

    Jā, Aspazijas jubileja Latvijā būtu svinama plašākā lokā. Taisnība autoram par mūsu zemes izcilo dzejnieci!

Leave a Reply


Sociāldemokrāti Latvijā, Eiropā, pasaulē

Portāls Kreisie.LV nesaņem finansējumu no politiskajām partijām un nepārstāv tās publiskajā telpā.


  draugiem    maillist  maillist

Viedoklis PRET solidaritātes nodokli

Kreisie Vs. Labējie