Progresīvā politika Baltijā un Eiropā

2011. gada 11. martā Rīgā, Arodbiedrību mājā (Bruņinieku ielā 29/31) notiks Eiropas progresīvās izpētes fonda (FEPS) un Brīvības un solidaritātes fonda (BSF) rīkota apaļā galda diskusija “Progresīvās politikas dzīvotspēja Eiropā un Baltijas valstīs”. Forumu atbalsta Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība.

Eiropas Savienība (ES), kurā šobrīd dominē konservatīvā politika, pašreizējās finanšu un ekonomiskās krīzes gaismā piedzīvo labklājības valsts sociālekonomiskā modeļa pārskatīšanu. Tas ir viens no vissvarīgākajiem progresīvo (sociāldemokrātu un sociālistu) partiju sasniegumiem, bet šobrīd tas kļuvis par sava veida kritisko robežu, kuras pārkāpšanu nedrīkst pieļaut. Kamēr Rietumeiropas valstīs tik dramatiskas maiņas politiskajā dienas kārtībā var šķist diezgan šokējošas, pavisam citādāks skats uz šādu politiku valda Baltijas valstīs, kur ar dažiem izņēmumiem jau kopš neatkarības atjaunošanas valda labējās partijas.

Latvijā, kas nu jau kļuvusi par vienu no nabadzīgākajām valstīm Eiropā, cilvēki sastopas ar visbargāko taupības politiku ES. Kopš pievienošanās Savienībai 2004. gadā, kā arī jau likumdošanas pielāgošanas periodā pirms tam, Latvijā, Lietuvā un Igaunijā bija jāpieņem vairākas kopējas Eiropas politikas pamatnostādnes, kuru tapšanā lielā mērā piedalījušies arī Eiropas Sociāldemokrātu partijas biedri, tādējādi sabalansējot izteikti labējo politiku šajās valstīs. Iespējams, sociāldemokrātiskās valodas izmantošana, kas acīmredzami tika izmantota vairākos dokumentos, labējo politiķu runās, skaidrojot jaunpieņemtos dokumentus, bija viens no iemesliem, kāpēc politiski nepieredzējušajām Baltijas valstīm bija grūti atšķirt, kas ir kas vietējā politiskajā arēnā, un noveda pie izpratnes, ka labējā spārna elites piedāvājumam nav patiesas alternatīvas sociālos, ekonomiskos un politiskos jautājumos.

Bet kādi tieši ir iemesli, kādēļ šajā vēsturiskajā kontekstā sociāldemokrātiskās idejas lielākoties nav spējušas gūt ievērojamu atbalstu Baltijas valstīs? Kā kreisie politiskie spēki var parādīt sevi kā modernu alternatīvu? Vai tas ir iespējams pēc 20 liberalizācijas un pārmaiņu gadiem? Vai sabiedrībā valda demobilizācijas process, kas grauj demokrātiju kā tādu? Vai Baltijas valstis var piedāvāt perspektīvu ietvaru jaunai sociālekonomiskai paradigmai Eiropā? Vai galvenās vērtības, piemēram, universālismu, vispār ir iespējams ieviest? Šie ir tikai daži no jautājumiem, uz kuriem ceram gūt dalībnieku atbildes apaļā galda diskusijā.

Neraugoties uz postošajiem efektiem visas Eiropas iedzīvotāju dzīves kvalitātē, pašreizējā krīze dod iespēju vietējiem progresīvajiem politiķiem piedāvāt alternatīvas uzspiestajiem taupības pasākumiem. Labklājības valsts tās visplašākajā nozīmē ilgstoši bijusi sevišķi svarīga ideja, ietverot visu progresīvo spēku politisko rāmējumu. Viens no visefektīvākajiem progresīvas labklājības valsts principiem ir flexicurity. Šo vārdu deviņdesmito gadu sākumā darinājis bijušais Dānijas premjerministrs Pols Nīrups Rasmusens. Eiropas Komisija to saprot kā integrētu stratēģiju un proaktīvu pielāgojamības un drošības vairošanu darba tirgū. 2009. gada jūnijā ES Padome secināja, ka “esošajā [krīzes] situācijā, flexicurity ir svarīgs līdzeklis, ar kuru modernizēt un sekmēt darba tirgu pielāgošanos.” Vai šis varētu būt arī vispiemērotākais modelis mazajām, bet dinamiskajām Baltijas jūras austrumkrasta tautām? Un kā tas šeit varētu tikt ieviests?

Eiropas Progresīvās izpētes fonds ar tās dalīborganizācijas Brīvības un solidaritātes fonda un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības atbalstu piedāvā diskusiju platformu dalībniekiem un viesiem no visām trim Baltijas valstīm, lai veidotu progresīvu viedokli jautājumos, kas šobrīd uztrauc progresīvās inteliģences prātus visur Eiropā.

► uz pasākumu aicināti visi interesenti, iepriekš reģistrējoties pa e-pastu info@bsf-latvija.lv

► diskusijas programma: [PDF]

Vēl šajā kategorijā:

3 comments for “Progresīvā politika Baltijā un Eiropā

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *